ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

— Nē, nē, mūždien nevar rakt sniegu, — viņš piekrita. — Bet mest kauliņus gan var dienu un nakti. Kā tu domā, Ronja?

— Kauliņus mest var dienu un nakti. Un jo se­višķi pašlaik, — Ronja sacīja, dedzīgi vilkdama viņu sev līdzi augšup pa stāvajām pagraba kāpnēm.

Viņa meta kauliņus ar Plikpauri Pēru līdz pat Vilka dziesmai. Bet viņas domas visu laiku kavē­jās pie Birkas.

«Rīt!» Tas bija pēdējais, ko viņa iedomājās, tovakar aizmiegot. «Rīt!»

tad pienāca rīts, un nu Ronjai vajadzēja iet pie Birkas. Žigli viņai bija jāaiziet. Turklāt vajadzēja pamanīties pa to īso brītiņu, kad viņa zālē bija viena pati, kamēr visi pārējie darīja dažādus rīta darbus. Kuru katru brīdi va­rēja parādīties Plikpauris Pērs, un no viņa jautā­jumiem Ronja gribēja izvairīties.

«Paēst es tikpat labi varu arī pazemē,» viņa no­domāja. «Te jau tāpat nevarēs mieru dabūt.»

Viņa ātri iebāza maizi ādas tarbiņā un ielēja ka­zas pienu koka pudelē, un, neviena nepamanīta, viņa nozuda lejā pagraba velvēs. Drīz viņa stāvēja pie akmens nogruvuma.

— Birk! — viņa sauca, baiļodamās, ka Birka tur nebūs. No kaudzes otras puses nenāca nekāda at­bilde, un viņa bija tik sarūgtināta, ka vai raudāt gribējās; padomā, ja nu viņš neatnāk! Varbūt viņš ir visu aizmirsis vai, kas vēl ļaunāk, pārdomājis? Viņa taču piederēja pie Matisa laupītājiem un bija Borkas ienaidniece, galu galā varbūt viņš nemaz negrib ar tādu ielaisties?

Te piepeši kāds nostājās viņai aiz muguras un parāva aiz matiem. Viņa no bailēm iekliedzās. Vai tad nu Plikpaurim Pērām atkal jānāk okšķerēt un viss jāizjauc!

Bet tas nebija Plikpauris Pērs. Tas bija Birka. Viņš stāvēja un smējās, un viņa zobi spīdēja tum­sā. Lāktura gaismā viņa neko daudz no Birkas ne­varēja saskatīt.

— Es esmu gaidījis ilgi, — viņš sacīja.

Ronja juta, ka viņas sirds kļūst mazdrusciņ līk­smāka; padomā, ka ir tāds brālis, kas viņas dēļ ir ilgi gaidījis!

— Un es? — viņa iejautājās. — Es esmu gaidī­jusi kopš tās reizes, kad tiku vaļā no rumpainī- šiem.

Pēc tam viņi labu brīdi nezināja, ko vēl lai sa­ka, — abi stāvēja klusi, bet ļoti apmierināti, ka ir kopā.

Birka pacēla tauku sveci un pielika to Ronjai pie sejas.

— Melnās acis tev ir vēl aizvien, — viņš sa­cīja. — Tu esi tāda pati kā agrāk, tikai drusku bālāka.

Tikai tad Ronja pamanīja, ka Birka gan nebija tāds, kādu viņa to atcerējās. Viņš bija kļuvis vā­jāks, seja bija tik šaura un acis tik lielas.

— Ko tu sev esi izdarījis? — viņa brīnījās.

— Neko, — Birka atteica. — Bet es necik daudz

neesmu ēdis. Tomēr es esmu dabūjis vairāk ēdie­nu nekā jebkurš cits Borkas cietoksnī.

Pagāja mirklis, iekams Ronja aptvēra, ko viņš bija pateicis.

— Tu gribi sacīt, ka jums nav ēdiena? Ka jūs nevarat pieēst pilnu vēderu?

— Jau krietnu laiku neviens no mums nav pa­ēdis. Visi mūsu pārtikas krājumi iet uz beigām. Un, ja drīz neatnāks pavasaris, tad mēs aiziesim kā divi deviņi. Uz mata kā tu gribēji, to tak tu at­ceries, — viņš sacīja un atkal iesmējās.

— Tas bija toreiz, — Ronja sacīja. — Tad man nebija brāļa. Bet tagad man ir.

Viņa attaisīja savu ādas tarbiņu un atdeva maizi Birkām.

— Ēd, ja esi izsalcis, — viņa sacīja.

Tad atskanēja savāda skaņa, it kā Birka būtu viegli iekliedzies. Un, paņēmis rupjos maizes ga­balus katru savā rokā, viņš ēda. Bija tā, it kā Ronja nemaz tur nestāvētu. Viņš bija viens pats ar savu maizi un aprija to līdz pēdējam kumosam. Tad Ronja pasniedza viņam piena pudeli, un viņš kāri pielika to pie mutes un dzēra, līdz tā bija tukša.

Pēc tam viņš nokaunējies paskatījās uz Ronju.

— Vai tev to nevajadzēja pašai?

— Man mājās ir vēl, — viņa atbildēja. — Es neciešu badu.

Un acu priekšā viņa iztēlojās Lūvises bagātīgos krājumus: brīnišķīgo maizi, kazas sieru, sūkal- sieru, olas, mucas ar sālītu ēdienu, žāvētas aitu ciskas, kas karājās pie griestiem, apcirkņus ar miltiem, labību un zirņiem, krūzes ar medu, gro­zus pilnus ar lazdu riekstiem, maisiņus pilnus ar zālītēm un lapām, kuras Lūvise bija savākusi un izkaltējusi, ko likt pie vistu zupas, ar ko viņa daž­kārt cienāja savējos. Ak, šī vistas zupa! Ronjai uzreiz sagribējās ēst, iedomājoties, cik labi tā gar­šoja pēc visa sālītā un žāvētā, ko citkārt vajadzēja ēst cauru ziemu.

Bet pie Birkas bija tīrais bads, viņa nesaprata, kādēļ. Birkām vajadzēja to pastāstīt.

— Redzi, pašlaik mēs esam nabaga laupītāji. Iekams atnācām šurp uz Matisa pili, arī mums bija kazas un aitas. Tagad mums ir tikai zirgi, un tos mēs pa ziemu nomitinājām pie kāda zemnieka tālu prom no Borkas meža. Paldies dievam, ka tā, citādi šai posta laikā mēs būtu tos apēduši. Milti un rāceņi, un zirņi, un sālītas zivis mums cik necik bija, bet arī šie krājumi iet uz beigām. Ptū, kāda mums bijusi ziema!

Ronjai bija tāda sajūta, it kā tā būtu viņas un Matisa pils vaina, ka Birkām klājas tik grūti, un nu viņš tur stāv tik vājš un izbadējies. Bet smie­ties viņš tomēr prata — par spīti visam.

— Nabaga laupītāji, jā, tieši tā! Vai tu nejūti, cik netīri un nabadzīgi es smirdu? — viņš irgāda- mies teica. — Arī ūdens mums tikpat kā nav. Mēs kausējam sniegu, jo dažreiz nemaz nav iespējams tikt uz mežu un aizrakties līdz strautiņam. Un vēl, vai tu kādreiz esi mēģinājusi kārtīgā sniega vētrā dabūt augšā ūdens spaiņus pa virvju kāpnēm? Noteikti nē, jo tad tu saprastu, kāpēc es smirdu kā viens sušķains laupītājs.

— Arī mūsu laupītāji smird tāpat, — Ronja viņu mierināja. Pati viņa smaržoja tīri labi, jo ik sestdienas vakaru Lūvise berza viņu pavarda priekšā lielā koka baļļā un katru svētdienas rītu ķemmēja utis gan viņai, gan Matisam. Kaut arī Ma­tiss žēlojās, ka Lūvise plēšot viņam matus, un negribēja, ka viņu ķemmē. Bet tas neko nelīdzēja.

— Pietiek jau ar divpadsmit pinkainiem un utai­niem laupītājiem, — Lūvise mēdza sacīt. — Lau­pītāju vadoni esmu nodomājusi ķemmēt uz dzī­vību un nāvi — cik ilgi vien jaudāšu noturēt rokā utu ķemmi.

Ronja pētoši lūkojās Birkā, kas tur stāvēja lāk­tura gaismā. Lai gan viņš nebija ķemmēts, mati ap viņa galvu izskatījās kā vara ķivere, un galva likās tik skaista uz cēlā kakla un taisnajiem ple­ciem. «Man ir skaists brālis,» Ronja nodomāja.

— Tas nekas, ka tu esi nabadzīgs, utains un netīrs, — viņa sacīja. — Bet es negribu, lai tu būtu izsalcis.

Birka smējās.

— Kā tu zini, ka es esmu utains? Protams, ka es tāds esmu. Kaut arī es labāk esmu utains nekā izsalcis — tas nu ir droši.

Tagad viņš kļuva nopietns.

— Ptū, ka jācieš bads! Bet es būtu varējis vis­maz Undisei pataupīt kādu maizes garozu.

— Es jau varu sagādāt vēl, — Ronja domīgi sacīja. Bet Birka purināja galvu.

— Nē, es taču nevaru pārnākt mājās pie Undi- ses ar maizi, nesakot, kur esmu to dabūjis. Un Borka kļūs traks no dusmām, ja dabūs zināt, ka es no tevis ņemu maizi un turklāt esmu kļuvis tavs brālis.

Ronja nopūtās. Viņa saprata, ka Borka laikam neieredz Matisa laupītājus tāpat, kā Matiss neie­redzēja Borkas laupītājus; ak vai, kā viņai un Bir­kām viss bija sarežģījies!

— Mēs nekad nevarēsim citādi satikties kā pa­slepšus, — viņa bēdīgi sacīja, un Birka tam piekrita.