ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

Bet Matiss staigāja uz priekšu un atpakaļ pa zāli, visā galvā raudādams, un kliedza:

— Viņš pastāvīgi ir bijis! Un nu viņa vairs nav!

Un no jauna Matiss sauca vienu un to pašu:

— Viņš pastāvīgi ir bijis! Un nu viņa vairs nav!

Tad Lūvise sacīja:

— Matis, tu taču zini, ka neviens nevar dzīvot mūžīgi. Mēs piedzimstam un nomirstam — tā tas allaž ir bijis, par ko tu gremzies?

— Bet man viņa pietrūkst! — Matiss bļāva. — Man viņa pietrūkst tik ļoti, ka sirds plīst pušu!

— Vai tu gribi, lai es tevi drusku atbalstu? — Lūvise jautāja.

— Jā, dieva dēļ dari to! — viņš kliedza. — Un ari tu, Ronja!

Pēc tam viņš sēdēja, brīžam atspiezdamies pret Lūvisi un brīžam pret Ronju, un izraudāja savas sēras pēc Plikpaura Pēra, kas pastāvīgi bija bijis viņa dzīvē un nu vairs nebija.

Nākamajā dienā viņi Plikpauri Pēru apbedīja lejā pie upes. Ziema bija panākusies tuvāk, pirmo­reiz sniga, un baltas, mīkstas pārslas krita uz Plik­paura Pēra šķirsta, kad Matiss ar saviem laupītā­jiem to nesa pēdējā gaitā. Šķirstu Plikpauris Pērs pats sev bija sanaglojis savās spēka dienās un vi­sus šos gadus bija glabājis dziļi drēbju kambarī.

«Laupītājam zārku var ievajadzēties tad, kad viņš vismazāk to jauš,» — tā tika sacījis viņš, Plik­pauris Pērs, un pēdējos gadus bija brīnījies, kādēļ tik ilgi jāgaida.

«Bet agri vai vēlu tas noderēs,» viņš sacīja.

Tagad tas noderēja.

Tukšums pēc Plikpaura Pēra smagi gūlās pār pili. Visu ziemu Matiss bija sadrūvējies. Arī lau­pītāji staigāja nošļukuši, jo Matisa oma noteica gan skumjas, gan priekus Matisa pilī.

Ronja ar Birku bēga uz mežu, kur pašlaik bija ziema, un, stāvēdama uz slēpēm kalna korē, viņa aizmirsa visas skumjas. Bet tās Ronja atminējās, kolīdz viņa pārbrauca mājās un ieraudzīja pavarda priekšā sēžam drūmo Matisu.

— Mierini mani, Ronja! — viņš lūdzās. — Pa­līdzi man remdēt bēdas!

— Drīz atkal būs pavasaris, tad būs vieglāk, — Ronja mierināja, bet Matiss tā nedomāja.

— Plikpauris Pērs vairs neredzēs nevienu pa­vasari, — viņš sarūgtināts sacīja. Un tam Ronja nespēja rast mierinājumu.

Bet ziema gāja. Un pienāca pavasaris — tas jau pienāk aizvien, lai kas arī dzīvo un mirst. Matiss kļuva priecīgāks — tāds viņš kļuva ik pavasari — svilpoja un dziedāja, jādams saviem laupītājiem pa priekšu cauri Vilka žokļiem. Tur lejā jau gai­dīja Borka ar saviem vīriem. Hoi, nu pēc garās ziemas laupītāju dzīve beidzot atkal ritēs pilnā sparā! Par to viņi savā glupībā līksmoja abi, Matiss un Borka, kā jau daždien, būdami dzimuši laupītāji.

Viņu bērni bija krietni vien gudrāki. Tie prie­cājās par gluži ko citu. Par to, ka ir nokusis sniegs vismaz tik daudz, lai viņi beidzot varētu atkal jāt un lai viņi drīz varētu pārvākties atpakaļ uz Lāčalu.

— Un vēl es esmu priecīga, ka tu, Birk, nekad negribēsi būt par laupītāju, — Ronja teica.

Birka smējās.

— Nē, to jau es esmu zvērējis. Bet es prātoju — no kā mēs dzīvosim, tu un es?

— Es zinu, — Ronja sacīja. — Mēs būsim kalna vīri, ko tu saki par to?

Un viņa izstāstīja Birkām pasaku par Plikpaura Pēra sudraba kalnu — to, ko mazais pelēkais moš- ķulis pateicībā par izglābto dzīvību reiz sen, sen viņam bija parādījis.

— Sudraba gabali tur esot tik lieli kā akmeņi, — Ronja teica. — Un, kas zina, tā varbūt nemaz nav nekāda pasaka? Plikpauris Pērs zvērēja, ka tā esot patiesība. Kādu dienu mēs varam aizjāt uz turieni un paskatīties — es zinu, kur tas atrodas.

— Bet nav jau nekādas steigas, — Birka sa­cīja. — Turi to tikai slepenībā! Citādi saskries visi laupītāji un gribēs raust sudrabu!

Tad Ronja iesmējās.

— Tu esi tikpat gudrs kā Plikpauris Pērs. Viņš sacīja, ka laupītāji esot tikpat kāri uz laupīšanu kā klijāni, tāpēc es nedrīkstēju to sacīt nevienam citam kā tev!

— Bet pagaidām mēs gluži labi varam iztikt bez sudraba, māšel, — Birka teica. — Lāčalā vajag kā cita!

Pavasaris bija jūtams aizvien vairāk un vairāk, un Ronja baidījās par to brīdi, kad viņai būs jārunā

ar Matisu, ka nu viņa atkal grib pārcelties uz Lāč- alu. Taču Matiss bija viens apbrīnojams vīrs — ar viņu nekad neko nevarēja zināt.

— Mana vecā ala, jā, tā ir jauka, — viņš sa­cīja. — Nekur citur šai gadalaikā nav tik labi dzī­vot kā tur! Vai ne, Lūvis?

Lūvise jau bija pieradusi pie Matisa mainīgajām domām un nelikās sevišķi izbrīnījusies.

— Ej vien, bērns, ja tavam tēvam tā tīk, — viņa atļāva. — Lai gan man tevis pietrūks.

— Bet rudenī tu taču nāksi mājās — tā jau tu mēdz darīt, — Matiss teica, it kā Ronja gadiem būtu ceļojusi no Matisa pils uz mežu un atpakaļ.

— Jā, es darīšu tā, kā mēdzu darīt, — Ronja apgalvoja priecīga un pārsteigta, ka šoreiz viss tik viegli izdevies. Viņa bija gaidījusi asaras un kliedzienus, un te nu Matiss sēdēja un izskatījās tikpat laimīgs, kā atcerēdamies savus bērnības priekus vecajā cūkkūtī.

— Jā, kad es dzīvoju Lāčalā, tad tik bija dzī­ve! — viņš atminējās. — Un patiesībā ala ir mana, to neaizmirstiet! Es varbūt jūs šad tad apciemošu!

Kad Ronja to pateica Birkām, viņš lepni sacīja:

— Man vienalga, lai nāk! Bet, — viņš piebil­da, — man būs liels atvieglojums ik dienas nere­dzēt viņa melno, pinkaino galvu!

Ir agrs rīts. Tik skaists kā pirmais rīts virs ze­mes! Lāčalas jaunsaimnieki — tur viņi iet pa savu mežu, un ap viņiem ir ziedoņa burvīgums. Tas dzīvo visos kokos un visos ūdeņos, un visos za­ļajos krūmājos, — tas vidžina un šalko, un bur- zguļo, un dzied, un čalo, — visapkārt skan pavasara svaigā, mežonīgā dziesma.

Un viņi ir atnākuši uz savu alu, uz savām mā­jām mežainē. Un viss ir kā agrāk — drošs un pa­zīstams: upe, kas tur lejā šņāc, meži rītausmā, viss — kā agrāk. Pavasaris ir jauns, bet tāds pats kā vienmēr.

— Nebaidies, Birk! — Ronja sacīja. — Tagad tu dzirdēsi manu pavasara kliedzienu!

Un viņa kliedza: spalgi kā putns — tas bija ga­viļu kliedziens, kas aizskanēja tālu, tālu mežā.

Jaunākā skolas vecuma bērniem

Astrida Lindgrēne RONJA - LAUPITAJA MEITA Redaktors Vidvuds Medenis Mākslinieciskais redaktors Andris Lamsters Tehniskā redaktore Irēna Soide Korektore Anita Pleikšne

Nodota salikšanai 12.10.87. Parakstīta iespiešanai 21.07.88. Formāts 70x90/16. Ofseta papīrs Jft 1. Baņņikova garni­tūra. Ofsetspiedums. 18,72 uzsk. iespiedi.; 38,83 uzsk. krāsu nov.; 9,94 izdevn. 1. Metiens 100 000 eks. (2. lai­diens 50 001 -100 000 eks.) Pašūt. N