ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

Plikpauris Pērs smīnēja.

— Lielies, kad jāsi mājās, allaž sacīja mana māte!

Un Ronja ar nepatiku lūkojās uz savu cīņas kāro tēvu.

— Es negribu redzēt, kā tu kādu samīci!

— Tas tev arī nebūs jāredz, — Matiss sacīja. Sievietēm un bērniem, pēc visām parašām, tur nav ko darīt. Uzskatīja, ka tiem nav jāredz, kas notiek pie «meža zvēru tikšanās». Tā dēvēja šāda veida mērošanos spēkiem, un ar saviem rup­jajiem paņēmieniem tā šo vārdu attaisnoja.

— Lai gan tu, Plikpauri Pēr, piedalīsies visādā ziņā, — Matiss apgalvoja. — Saprotams, tu esi sanīcis, bet meža zvēru tikšanās tevi uzmundrinās. Nāc, vecais vīrs, lai uzceļu tevi zirgā. Jo nu ir laiks!

Bija auksts, saulains rīts ar sarmas klātu zemi, un laucītē lejpus Vilka žokļiem stāvēja Matisa laupītāji un Borkas laupītāji, ar saviem šķēpiem izveidojuši apli ap Matisu un Borku. Tagad šeit kļūs zināms un pierādīsies, kurš vislabāk der par vadoni.

Turpat līdzās augšā kalna korē, ievīstīts zvērādā, sēdēja Plikpauris Pērs. Viņš izskatījās kā veca, izspūrusi vārna, bet acis viņam spīdēja gaidās, kad viņš dedzīgi sekoja notiekošajam lejā.

Cīkstoņi bija nometuši visas savas drēbes, iz­ņemot kreklus, un nu tie kailām kājām mīdījās pa sasalušo zemi. Iesildīdamies viņi taustīja un brau­cīja roku muskuļus un svaidīja kājas.

— Liekas, ka tev deguns tāds nosalis, Borka, —

Matiss ieteicās. — Bet es tev apsolu, ka drīz tu sasildīsies!

— Un es tev apsolu tādu pašu labumu, — Borka apgalvoja.

Pie meža zvēru tikšanās bija pieļaujami visādi knifi un bezkaunīgi paņēmieni. Drīkstēja lauzt un liekt, un plēst, un plosīt, un skrāpēt, un kost; kai­lām kājām arī drīkstēja spert, bet tikai ne starp kājām. To uzskatīja par ļaunu darbu, un tāds, kas ķērās pie šāda paņēmiena, ar to pašu arī cīņu zau­dēja.

Bet nu Fjūsoks deva zīmi, uz ko visi gaidīja, — nu bija laiks sākt, un Matiss un Borka ar kaujas saucienu izdrāzās viens otram pretī un sāka cīk­stēties.

— Mani māc skumjas, — Matiss sacīja, ar sa­vām lāča ķepām satverdams Borku ap vidu, — ka tu esi tāds mēslu vabole, — to teikdams, viņš saspieda Borku tik stipri, ka tam izspiedās svied­ri, — citādi es jau labi sen būtu iztaisījis tevi par savu apakšvadoni, — viņš izdarīja vēl vienu šauša­līgu tvērienu, — un tagad man nevajadzētu iz­spiest tev taukus no nierēm, — te viņš saspieda Borku tik spēcīgi, ka tas sāka sēkt.

Kad Borka bija beidzis sēkt, viņš atspieda savu cieto galvu pret Matisa degunu tā, ka izsprāga asi­nis. — Mani māc skumjas, — Borka sacīja, — ka jāsabojā tavs purns, — to teikdams, viņš saspieda

to no jauna, — jo tu jau agrāk biji tik nesmuks, ka otru tādu grūti atrast, — nu viņš satvēra vienu Matisa ausi un parāva to. — Divas ausis, — vai tev nepietiek ar vienu? — viņš jautāja, paraudams ausi vēl reizi tā, ka tā atplīsa no pamatnes. Bet viņš pazaudēja tvērienu, kad to pašu brīdi Matiss apgāza viņu un ar dzelzs cietu dūri ietrieca viņam sejā un saspieda to vēl plakanāku. — Man pārlieku lielas sāpes dara tas, — Matiss sacīja, — ka jāsa­mīca tevi tā, lai Undisei uznāk raudiens, ik reizi uzskatot tevi dienas gaismā! — Matiss no jauna spieda viņam seju, bet nu Borkam izdevās satvert zobos gabaliņu no Matisa delnas un iekost. Matiss iekliedzās, viņš mēģināja roku izraut, bet Borka turēja to ciet, līdz vairs nespēja dabūt elpu. Tad Matisa acu priekšā Borka izspļāva pāris ādas strē­melīšu. — Te tev būs, aiznes mājās kaķim, — viņš sacīja, stipri elsdams, jo nu Matiss ar visu savu svaru bija uzgūlies viņam virsū. Un drīz izrā­dījās — kaut arī Borkam bija stipri zobi, taču ci­tādi viņš ar Matisu nevarēja mēroties spēkiem.

Kad cīņa bija galā, Matiss stāvēja kā laupītāju vadonis — asiņains no skata, un ap augumu viņam plandījās sīkas strēmeles, kas bija palikušas pāri no krekla. Bet kā vadonis gan — no galvas līdz kājām —, tas bija jāatzīst visiem laupītājiem, kaut arī dažiem tas likās drūmi, jo sevišķi Borkam.

Borka bija stipri savainots, viņš bija tuvu rau­dām, un Matiss labprāt gribēja teikt viņam pāris mierinošu vārdu.

— Brāli Borka, — jā, no šī brīža mēs esam brā­ļi, — Matiss sacīja. — Vadoņa vārdu un godu tu vari paturēt visas savas mūža dienas un pats vari valdīt savus vīrus. Bet neaizmirsti, ka Matiss ir visvarenākais vadonis pār visiem kalniem un me­žiem, un no šī brīža mans vārds visu nosaka — to iegaumē!

Borka mēmi pamāja — sevišķi runīgs viņš šo­brīd nebija.

Bet to pašu vakaru Matiss turēja mielastu vie­siem — Matisa pils laupītājiem — gan saviem, gan Borkas —, varenas dzīres ar ēdienu pārpilnību un krietni daudz alus.

Un, vakaru vadot, Matiss un Borka aizvien vai­rāk tapa brāļi. Brīžam smiedamies un brīžam rau­dādami, tie sēdēja blakus pie garā galda un at­cerējās savu bērnību, kad vecajā cūku kūtī abi bija dzenājuši žurkas. Daudz kā cita uzjautrinoša tie varēja pastāstīt, un viņiem vēl tagad bija ko atcerēties. Visi laupītāji, skaļi smiedamies, klausī­jās ar labpatiku; pat Birkām un Ronjai, kuri sēdēja galda viņā galā, bija prieks klausīties. Viņu smiekli skanēja tik skaļi un dzidri pār laupītāju rupjajām balsīm, ka Matiss ar Borku nevarēja vien noprie­cāties. Ilgu laiku Matisa pilī neviens nebija smē­jies — ne Birka, ne Ronja —, un Matiss ar Borku vēl nebija lāgā pieraduši pie laimes, ka bērni atkal ir mājās. Tāpēc viņu ausīm šie smiekli likās kā vismaigākā mūzika, un tas mudināja viņus plātīties vēl vairāk par saviem bērnības varoņdarbiem.

Te piepeši Matiss ieteicās:

— Nesēro, Borka, ka tev šodien neveicās! Bor­kas dzimtai var pienākt labāki laiki. Kad mēs ar tevi vairs nebūsim, tad, jādomā, vadonis būs tavs dēls. Jo mana meita negrib, un, kad viņa saka — nē, tad tā arī ir, to viņa mantojusi no savas mātes.

To izdzirdis, Borka no sirds izskatījās apmieri­nāts. Bet Ronja pāri galdam uzsauca:

— Un vai tu domā, ka Birka grib būt par lau­pītāju vadoni?

— To viņš grib, — Borka bija cieši pārliecināts.

Tad Birka nogāja no galda un nostājās tā, lai

visi varētu viņu redzēt. Pacēlis savu labo roku, viņš deva svētu zvērestu: lai kas arī notiktu, viņš nekad nebūs laupītājs.

Drūms klusums nolaidās pār velvju zāli. Borka sēdēja asaru pilnām acīm, noskumis par savu dēlu, kas tik nedabiski atsakās iet tēva pēdās. Bet Ma­tiss raudzīja viņu mierināt.

— Man ir nācies pierast, — viņš sacīja, — un arī tev nāksies. Sājos laikos ar bērniem neko ne­var panākt. Tie dara, kā paši grib, — atliek vienīgi samierināties. Bet viegli tas nav!

Abi vadoņi ilgi sēdēja un drūmi raudzījās nā­kotnē, kur Matisa dzimtas un Borkas dzimtas lepnā laupītāju dzīve būs vienīgi pasaka un ātrai aiz­mirstībai nolemtas atmiņas.

Tikai pamazām tie atkal atgriezās pie žurku me­dībām cūku kūtī un, par spīti saviem ietiepīgajiem bērniem, nolēma priecāties. Un viņu laupītāji sa­centās, lai ar jautrām laupītāju dziesmām un me­žonīgiem dančiem aizdzītu drūmumu. Tie grie­zās riņķī tik trakulīgi, ka grīdas dēļi krakšķēja; pat Birka ar Ronju lēca līdzi taktī, un Ronja ie­mācīja Birkām daudzus priecīgus laupītāju lē­cienus.

Pa to laiku Lūvise ar Undisi savā nodabā sēdēja kambarī. Viņas ēda un dzēra, un runājās. Lielā­koties viņu domas bija atšķirīgas, tikai par vienu viņas bija vienis prātis: cik varen jauki ir šad un tad atpūtināt ausis un nedzirdēt i pīkstienu no kāda vīrieša cilvēka.