ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

«Harpijas parūpēsies, lai man vairs nevajadzētu raizēties par ziemu,» Ronja ar rūgtumu nodomāja, izdzirdusi kliedzienus, kas netaisījās rimties.

— Mazi skaisti cilvēciņi ūdenī, nu tik mēs plēsī­sim, nu tik asinis plūdīs, ho, ho!

Bet, pirms harpijas devās uzbrukumā, tām patika baidīt un mocīt. Drīz vien tās plēsīs un nogalinās, bet tikpat uzjautrinoši tām likās lidināties riņķī un klaigalēt, un iebaidīt. Gaidot uz lielharpijas pavēli, kas nozīmētu: «Nu ir laiks!» Un lielharpija, vis­mežonīgākā un nežēlīgākā no visām, platiem vē­zieniem laidās pār upi — ho, ho, viņai nekur nevajadzēja steigties! Bet pagaidiet tikai, drīz viņa pati pirmā iecirtīs nagus vienā no tiem, kas tur spirinās pa ūdeni. Vai lai ņem to ar melnajiem matiem, vai? To ar sarkanajiem matiem viņa nekur nemanīja, bet gan jau viņš atkal iznirs, ho, ho, tad viņu sagaidīs daudzi asi nagi, ho, ho!

Ronja ienira un, ievelkot gaisu, atkal parādījās virs ūdens. Viņas acis meklēja — kur ir Birka? Viņa to neredzēja, nekur neredzēja, un Ronja iz­misumā ievaidējās. Kur viņš ir: vai noslīcis? Vai Birka būtu atstājis Ronju vienu ar harpijām?

— Birk! — viņa izbailēs iekliedzās. — Birk, kur tu esi?

Te lielharpija brēkdama laidās lejā uz Ronju, un viņa steidzīgi aizvēra acis… «Birk, manu brāli, kā tu varēji atstāt mani vienu visbriemīgākajā un grūtākajā brīdī?»

— Ho, ho, — harpija klaigāja, — nu asinis plūdīs! — Bet vēl mazliet tā gribēja pagaidīt, tikai mazliet un tad… — Ho, ho!

Viņa apmeta jaunu līkumu virs upes. Un piepeši Ronja izdzirda Birkas balsi.

— Ronja, nāc ātri!

Pa straumi peldēja vētras nogāzts bērzs ar za­ļām lapām galotnē, un pie tā cieši turējās Birka. Ronja redzēja viņa galvu tik tikko paceļamies virs ūdens; bet tur viņš bija — Birka nebija Ronju atstājis, ai, kāds mierinājums!

Bet, ja Ronja tagad nepasteigsies, tad straume aizraus Birku, un viņš vairs nebūs sasniedzams. Ronja līdz pagurumam nira un peldēja… un tad bija pie Birkas. Viņš pastiepa roku un pievilka Ronju sev klāt, un tur nu viņi karājās pie viena zara, cik labi vien iespējams, paslēpti zem bērza lapotnes.

— Paklau, Birk, — Ronja elsoja, — es domāju, ka tu esi noslīcis.

— Vēl neesmu, — Birka sacīja. — Bet daudz netrūka! Vai dzirdi Glūpagāzu?

Un Ronja izdzirda varenā ūdens šņākoņu — tā bija Glūpagāzas balss. Straume pašlaik nesa viņus uz tās dziļumiem, viņi jau bija pārlieku tuvu — to Ronja zināja, to viņa redzēja. Un pie­auga ātrums, arī dunoņa. Nu varēja just, cik ne­pielūdzami gāza velk viņus pie sevis. Drīz, drīz viņus iesviedīs šai braucienā, pēdējā — tajā, ko

brauc tikai vienu reizi.

Un tad Ronja gribēja būt tuvu Birkām. Viņa piekļāvās cieši pie Birka un zināja, ka viņš jūt to pašu: «Labāk Glūpagāza nekā harpijas!»

Birka aplika roku ap Ronjas pleciem. Lai notikt^ kas notikdams, viņi būs kopā — māsa un brālis —, nu viņus nekas vairs nešķirs.

Bet harpijas saniknotas meklēja. Kur palikuši mazie cilvēciņi? Nu jau bija laiks plēst, kāpēc vairs nav mazo cilvēciņu?

Tur bija tikai koks ar lapotu galotni, ko strau­me žigli nesa pa upi. To, kas slēpās zem zaļajiem zariem, to harpijas neredzēja, un pārskaitušās tās laidelējās riņķī un tikai meklēja un meklēja.

Bet Ronja ar Birku jau bija tālu prom un vairs nedzirdēja kliedzienus. Viņi dzirdēja vienīgi du­noņu, kas pieņēmās spēkā, un zināja, ka nu beigas ir tuvu.

— Māšel, — Birka sacīja.

To Ronja nedzirdēja, bet nolasīja no Birkas lūpām. Un, lai gan neviens no viņiem nevarēja sadzirdēt ne vārda, viņi runājās viens ar otru. Par to, kas jāpasaka, iekams nav par vēlu. Un cik labi ir mīlēt kādu tik stipri, ka nevajag baidīties pat no visgrūtākā, — par to viņi runājās, — lai gan neviens no viņiem nedzirdēja ne vārda.

Bet pēc tam viņi vairs nerunāja. Tikai, aizvē­ruši acis, cieši turēja viens otru.

Te piepeši nāca spēcīgs grūdiens, kas lika vi­ņiem atmosties. Bērzs bija uzskrējis virsū Glūpas bluķim. Atsities pret to, bērzs pagriezās riņķī. Tas mainīja virzienu, un, iekams straume vēl nebija to paspējusi uztvert, tas jau bija aizslīdējis labu gabalu uz upmalas pusi.

— Ronja, pamēģināsim! — Birka uzsauca.

Viņš atrāva Ronju nost no zara, pie kura tā cieši

turējās. Un tūdaļ viņus satvēra putojošais mutulis. Nu vajadzēja cīnīties katram par sevi, vajadzēja sisties uz dzīvību un nāvi pret nežēlīgo straumi, kas no visa spēka gribēja ieraut viņus Glūpagāzā. Tik tuvu viņi varēja saskatīt krasta mierīgo ūdeni. Tik tuvu un tomēr pārāk tālu.

«Glūpagāza beigās uzvarēs,» Ronja domāja. Viņa vairs nejaudāja. Nu viņa gribēja padoties, tikai nogrimt, ļaut, lai straume ar viņu pazūd Glūpa­gāzā.

Bet viņai priekšā bija Birka. Viņš pagrieza galvu un atskatījās. Reizi pa reizei Birka pagriezās pret viņu, un Ronja no jauna mēģināja. Mēģināja un mēģināja. Līdz vairs nespēja.

Bet tad jau viņa bija mierīgākos ūdeņos un Birka vilka Ronju sev līdzi uz krastu. Pēc tam arī viņš vairs nejaudāja.

— Bet mums jāvar… tev jāvar, — Birka elsoja.

Un pēdējiem spēkiem, izmisuši viņi iztrausās krastā. Tur saules siltumā viņi uz vietas aizmiga un pat nezināja, ka bija izglābušies.

Ne ātrāk kā ap saules rietu viņi nonāca mājās, Lāčalā. Un tur uz laukumiņa alas priekšā sēdēja un gaidīja Lūvise.

— ans bērns, — sacīja Lūvise. — Kādi tev slapji mati! Vai tu biji peldēties?

Ronja rāmi stāvēja un lūkojās uz savu māti. Tur viņa sēdēja, atbalstījusies pret kalna sienu, stipra un droša kā pati klints. Ar mīlestību Ronja ska­tījās uz māti un vēlējās, kaut viņa būtu atnākusi kādu citu reizi. Vienalga kad, tikai ne pašlaik! Paš­laik Ronja gribēja būt vienatnē ar Birku. Likās, it kā viņas dvēsele vēl liesmotu pēc visa nežēlīgā un baismā; ai, kaut Ronja varētu mierīgi parunā­ties ar Birku un kopā ar viņu priecāties par to, ka vini ir dzīvi!

Bet pašlaik tur sēdēja Lūvise, viņas mīļā Lū­vise, kuru Ronja tik ilgi nebija redzējusi, nevarēja taču viņas māte justies kā nelūgts ciemiņš!

Ronja uzsmaidīja viņai.

— Jā, mēs bijām peldēties. Birka un es!

Birka! Un Ronja ieraudzīja, ka Birka jau taisās iet iekšā alā, un to viņa negribēja pieļaut. Tas ne­drīkstēja notikt. Ronja pieskrēja pie Birkas un klusu jautāja:

— Vai tu nenāksi apsveicināties ar manu māti?

Birka aukstu pavērās Ronjā.

— Ar neaicinātiem ciemiņiem nesasveicinās, to man māte iemācīja, mani vēl pie krūts nesdama!

Ronja aizsvilās. Darīja sāpes tas, ka vajadzēja būt tik mežonīgi niknai un tik mežonīgi izmisušai. Tur stāvēja viņš, Birka, un ledusaukstām acīm skatījās uz Ronju; tas pats Birka, kam Ronja tikko bija bijusi tik tuvu un gribējusi sekot pat Glūpa- gāzā. Nu Birka viņu pievīla un kļuva par sveši­nieku, ai, kā viņa neieredzēja Birku par to; nekad Ronja nebija jutusi tādu niknumu! Ja tā padomā, tad viņa neieredzēja ne tikai Birku. Ronja neie­redzēja visu — itin visu un visus, kas viņu plosīja un mocīja tā, ka viņa vai pušu plīsa, — Birku un Lūvisi, un Matisu, un harpijas, un Lāčalu, un mežu, un vasaru, un ziemu, un to Undisi, kas bija mācījusi Birkām muļķības, kad viņš vēl bija krūts bērns, un tās nelietīgās harpijas… nē, lai paliek, ar harpijām jau viņa vienreiz bija izrēķinājusies! To­mēr vēl daudz ko viņa neieredzēja tik stipri, ka vai kliegt varēja, pat ja viņa bija piemirsusi, kas tas bija, bet kliegt viņai gribējās un tā, lai pāršķē­lās kalni! »