ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

Labu brīdi Ronja sēdēja klusa, tad ierunājās:

— Zini, ko es te sēžot domāju? Es domāju par to, cik viegli visu var sabojāt pilnīgi nevajadzīgi.

— Turpmāk mēs piesargāsimies no nevajadzī­gā, — Birka teica. — Bet vai tu zini, par ko es te sēžot domāju? Es domāju par to, ka tu esi vairāk vērta nekā tūkstošiem nažu!

Ronja skatījās uz Birku un smaidīja.

— Nu gan tu runā kā galīgi jucis!

Tā Lūvise dažkārt mēdza teikt Matisam.

Gāja dienas, pēc pavasara atsteidzās vasara, ie­stājās silts laiks. Un uznāca lietus. Dienām un naktīm tas gāzās lejā pār mežu, un, atdzēries val­gumu, mežs kļuva tik svaigs un zaļš, kāds nekad ne­bija redzēts. Kad lietus rimās un atkal parādījās saule, mežs vasaras siltumā kūpēja, un Ronjai bija jāpavaicā Birkām, kā viņš domājot — vai tik labas smaržas maz esot citos mežos uz pasaules. Birka atteica, ka, pēc viņa domām, neesot vis.

Lijas brūce jau labi sen kā bija sadzijusi. Viņi bija palaiduši ķēvi vaļā, un nu tā atkal dzīvoja pie savvaļas zirgiem. Bet pienu viņi no tās tomēr da­būja. Lijas bars pa vakariem mēdza uzturēties labi tuvu alai, un katru vakaru Ronja ar Birku gāja mežā un to sauca. Viņa iezviegdamās atbildēja — tā paziņodama, kur atrodas, jo labprāt gribēja, ka vinu slauc.

Arī pārējie bara zirgi drīz pārstāja baidīties no cilvēkbērniem. Kad Liju slauca, tie dažreiz ziņ­kārīgi pienāca klāt — neko tik savādu tie vēl ne­bija redzējuši. Rakaris un Trakulis nāca bieži un bija tik tuvu, ka Lija atglauda ausis un mēģināja tiem iekost. Bet zirgi par to nelikās zinis. Delverīgi tie turpināja grūstīt viens otru un taisīt mežonīgus lēcienus, jo bija taču jauni un gribēja rotaļāties. Un tad piepeši tie metās auļos un pazuda mežā.

Bet nākamajā vakarā tie atkal bija klāt. Nu jau ar tiem varēja parunāties. Beidzot tie ļāva pat sevi noglaudīt. Ronja un Birka glaudīja tos ilgi, un li­kās, ka zirdziņiem tas tīri vai patīk. Tomēr viņu acīs visu laiku varēja lasīt nebēdnību, it kā viņi gri­bētu teikt: «Mūs jūs neapmānīsiet!»

Bet kādu vakaru Ronja sacīja:

— Ja esmu teikusi, ka jāšu, tad arī jāšu!

Bija Birkas kārta slaukt, un Rakaris un Trakulis

stāvēja cieši līdzās un skatījās.

— Vai tu dzirdēji, ko es sacīju?

To viņa prasīja Rakarim. Un piepeši, ieķērusies tam krēpēs, uzlēca zirga mugurā. Tas nosvieda Ronju zemē, bet ne tik ātri kā iepriekšējo reizi. Nu jau Ronja bija sagatavojusies un zināja viņa stiķi. Rakarim ilgi nācās cīkstēties, līdz tika no Ronjas vaļā, taču beidzot tas izdevās, un ar niknu bļāvienu viņa novēlās uz muguras. Ronja piecēlās nedaudz savainota un braucīja savus jēlos elkoņus.

— Rakaris tu esi un paliksi, — viņa teica. — Bet vēl reizi es tikšu tev klāt!

Un to viņa izdarīja. Katru vakaru pēc slauk­šanas abi, Ronja un Birka, mēģināja iemācīt Ra­karim un Trakulim smalkāku uzvešanos. Bet ši­tādus nezvērus nespēja izdīdīt nekāda mācība, un, kad Ronja bija nosviesta zemē pietiekami daudz reižu, viņa sacīja:

— Nu man vairs nav nevienas vietiņas, kas nebūtu sadauzīta un nesāpētu.

Ronja iebukņīja Rakari.

— Un tā ir tava vaina, tu, mēslu vabole!

Bet Rakaris stāvēja itin mierīgi un izskatījās gaužām apmierināts ar sevi.

Ronja redzēja Birku cīnāmies ar Trakuli. Tas bija tikpat nejauks kā Rakaris, bet Birka bija stiprs un turējās zirga mugurā; jā, nudien, mugurā viņš turējās, līdz Trakulim apnika un tas padevās.

— Skaties, Ronja! — Birka sauca. — Viņš stāv mierīgi.

Trakulis satraukti zviedza, bet stāvēja mierīgi. Un Birka to glaudīja un slavēja bez mēra tā, ka Ronjai beidzot vajadzēja pateikt, kā nākas.

— Sirds dziļumos viņš ir mēslu vabole, arī viņš, — liec to vērā!

Ronju kaitināja tas, ka Birka spēj savaldīt Tra­kuli, kad viņa pati netika galā ar Rakari. Un vēl vairāk viņu kaitināja tas, ka turpmākos vakarus Birka ļāva Ronjai slaukt vienai, un viņa tupēja uz ceļiem un slauca, kamēr viņš Trakuļa mugurā sīkiem riksīšiem jādelēja viņai apkārt. Lai tikai pa­lielītos, kāds Birka ir zirgu puisis.

— Vai nu ar, vai bez zilumiem, — Ronja bei­dzot teica, — pagaidi tik, līdz būšu beigusi slaukt, tad tikai te būs jāšana!

Un tā notika. Tur, nekā nenojauzdams, staigāja Rakaris, un piepeši viņam mugurā atkal bija Ronja. To viņš negribēja un metās pilnos auļos, lai no­sviestu Ronju zemē, bet nobijās un saniknojās, kad manīja, ka tas nav izdarāms. Nē, šoreiz tas ne­notiks, tā Ronja bija nolēmusi. Stingri viņa ieķē­rās tā krēpēs, ar ceļiem piespiedās zirgam un pa­lika sēžam zirga mugurā. Tas iejoņoja taisni mežā tā, ka egļu un priežu zari sitās Ronjai gar ausīm, tas sāka auļot, un Ronja izbailēs kliedza:

— Palīgā! Tas aizies kā divi deviņi, palīgā!

Bet Rakaris bija pavisam zaudējis jēgu. Viņš

drāzās, it kā gribētu pārrauties pušu, un Ronja gaidīja, ka kuru katru brīdi viņa novelsies un lau­zīs kaklu.

Tad Birka uz Trakuļa drāzās Ronjai pakaļ. Šim zirgam nebija līdzīga ātrrikšotāja — drīz vien viņš bija blakus un jau garām Rakarim. Tad Birka to spēcīgi satvēra. Rakarim, kas bija drāzies pilnos auļos, vajadzēja apstāties, un — pa pusei uz gal­vas — Ronja pārlidoja tam gandrīz pāri. Bet viņa ieķērās cieši krēpēs un atkal iztaisnojās, un Raka­ris apvainots stāvēja — nu viņš bija iztrakojies. No viņa pilēja putas, un viņš trīcēja pie visām miesām. Bet Ronja glaudīja un bez mēra slavēja zirgu, ka viņš tik labi skrējis, un tas viņu nomie­rināja.

— Lai gan, taisnību sakot, tev vajadzētu sadot pa kaklu, — Ronja teica. — Tas ir brīnums, ka es vēl esmu dzīva!

— Vēl lielāks brīnums ir, ka mēs jājam, — Birka sacīja. — Skaties, nu tie abi nezvēri beidzot zina, kā tas ir un kurš te ir noteicējs. — Lēnā riksī viņi aizjāja atpakaļ pie Lijas, paņēma pienu un atstāja Rakari un Trakuli draiskojamies savā nodabā. Un vilkās uz mājām, uz savu alu.

— Birka, — Ronja iejautājās, — vai tu esi pa­manījis, ka tagad Lija dod mazāk piena?

— Jā, viņa laikam gaida jaunu kumeļu, — Birka domāja. — Un tad viņa pārstās dot pienu pavisam.

— Un mums atkal būs jādzer avota ūdens, — Ronja teica. — Un bez maizes mums arī drīz būs jādzīvo.

Milti, kas Ronjai bija līdzi no mājām, bija bei­gušies. Viņi bija izcepuši pēdējos cietos sausās maizes rituļus uz sakarsētajiem akmeņiem alas priekšā. Vēl alā bija maize, bet drīz viņi būs pavisam bez tās. Tomēr badā viņiem dzīvot nevajadzēs — mežā bija daudz ezeriņu, kas pilni ar zivīm, arī meža putnu te bija, cik uziet. Ja draudēs bads, tad kādu rubeni vai medni jau viņi ar cilpu allaž varēs notvert. Ronja vāca ēdamas zālītes un zaļās la­pas — to viņai bija iemācījusi Lūvise. Un bija ienākušās meža zemenes. Sarkanas tās papilnam spīdēja visapkārt brikšņos; drīz arī mellenes būs gatavas.

— Nē, badoties mums nevajadzēs, — Ronja sa­cīja. — Bet pirmā diena bez maizes un piena — tā man nepatiks!

Un šī diena pienāca ātrāk, nekā viņi bija gaidī­juši. Zināms, Lija vakaros uzticīgi atbildēja viņu saucieniem, bet tai vairs nepatika, ka to slauc, — to varēja manīt. Beidzot Ronja izslauca vairs tikai pāris lāšu, un ar to Lija gribēja sacīt, ka nu ir diezgan.

Tad Ronja saņēma ķēves galvu rokās un ieska­tījās viņai acīs.

— Paldies tev, Lija, par šo te laiku! Nākamvasar tev būs jauns kumeliņš, vai tu to zini? Un tev at­kal būs piens. Bet to dabūs tavs kumeļš, nevis mēs.