ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

Ronja glaudīja ķēvi. Viņai gribējās ticēt, ka Lija ir sapratusi viņas vārdus, un viņa teica Bir­kām:

— Pasaki arī tu paldies!

Un Birka pateicās. Ilgi viņi palika pie ķēves, un, kad viņi to atstāja, Lija panācās kādu gabalu līdzi gaišajā vasaras vakarā. Bija gandrīz vai tā, it kā viņa saprastu, ka nu ir beidzies tas brīnumainais, ko viņa bija piedzīvojusi un kas nepavisam nelī­dzinājās viņas īstajai savvaļas zirga dzīvei. Mazie cilvēciņi, kas bija radījuši visu šo brīnumaino, ta­gad posās no viņas projām, un ķēve brīdi stāvēja un noskatījās tiem pakaļ, līdz tie nozuda starp eglēm.

Tad Lija atgriezās savā barā.

Jādami viņi dažreiz vakaros redzēja ķēvi, un, ja viņi to pasauca vārdā, Lija par atbildi iezvie- dzās, bet nekad neatstāja baru, lai nāktu pie vi­ņiem. Savvaļas zirgs bija Lija un par mājas zirgu nekad nekļūs.

Bet Rakaris un Trakulis, ieraudzījuši Ronju un Birku, tūdaļ aulekšoja pretim. Nu viņi nezināja nekā jaukāka kā vien auļojot sacensties — katrs ar savu jātnieku mugurā. Un Ronjai ar Birku bija liels apmierinājums par saviem garajiem jājieniem krustu šķērsu pa mežu.

Bet kādu vakaru viņiem dzinās pakaļ mežonīga harpija. Zirgi no bailēm bija kā bez atmaņas, tie neļāvās vairs vadīties, ne arī apstāties. Un Ronjai ar Birku nekas cits neatlika kā lēkt nost un ļaut zirgiem skriet. Bez jātnieka zirgiem nav ko bai­dīties. Tie bija cilvēki, kurus mežonīgās harpijas neieredzēja un gribēja notvert, nevis meža dzīv­nieki.

Bet Ronjai ar Birku patlaban draudēja briesmas. Pārbijušies viņi metās katrs uz savu pusi. Abus divus harpija nevarēja notvert, bet viņi zināja, ka tā savā muļķībā to mēģinās. Un tas bija viņu glābiņš. Kamēr harpija dzenāja Birku, Ronja pa­guva aizskriet. Grūtāk bija Birkām. Bet, kad har­pija saniknota lūkojās, kur palikusi Ronja, un uz īsu mirkli Birku aizmirsa, viņš aši noslēpās aiz pāris lieliem klints bluķiem. Tur viņš ilgi sēdēja un gaidīja, ka kuru katru brīdi harpija viņu atkal atradīs.

Taču ar mežonīgajām harpijām bija tā: ko viņas nevarēja saskatīt, tā nemaz nebija. Nu vairs nebija neviena no cilvēku dzimtas, kam viņa varētu iz­skrāpēt acis, un viņa niknumā aizlaidās uz kal­niem, lai pavēstītu to visām savām cietsirdīgajām māsām.

Birka redzēja harpiju nozūdam, un, kad bija drošs, ka tā neatgriezīsies, viņš pasauca Ronju. Un Ronja izlīda no savas paslēptuves zem egles, un aiz prieka par savu izglābšanos abi sāka dancot. Kāda laime, ka nevienu no viņiem mežonīgās har­pijas nav saplosījušas, nedz arī aiznesušas uz kalnu alām mūža ieslodzījumā!

— Matisa mežā nedrīkst baidīties, — Ronja sa­cīja. — Bet, ja tev gar ausīm švīkstinās mežonīgās harpijas, tad nebaidīties ir grūti.

Rakari un Trakuli nekur neredzēja, un tāpēc vi­ņiem vajadzēja kājām iet garo ceļu uz mājām, uz Lāčalu.

— Bet es varu soļot kaut visu nakti, ja vien man ir miers no mežonīgajām harpijām, — Birka teica.

Un viņi gāja cauri mežam, viņi turēja viens

Otra roku un daudz runāja — pēc visām izbailēm būdami priecīgi un satraukti. Bija jau sācis krēslot, piestājās skaists vasaras vakars, un viņi sprieda, cik gan viss ir brīnišķīgs pat tad, ja uz pasaules dzīvo mežonīgas harpijas. Cik jauki ir dzīvot meža brīvībā tiklab dienu, kā nakti — zem saules, mē­ness un zvaigznēm un gadalaiku mierīgajā ritumā; pavasarī, kas tikko bija aizgājis, vasarā, kas bija pašā plaukumā, un rudenī, kas drīz nāks.

— Bet ziemu… — Ronja ieteicās un apklusa.

Viņa ieraudzīja rumpainīšus un putu troļļus,

un pelēkos mošķuļus, kas trinās apkārt un ziņkā­rīgi lūrēja te aiz akmeņiem, te aiz eglēm.

— Krēslas radības, — Ronja sacīja, — tās mie­rīgi pārlaiž arī ziemu.

Tad viņa atkal apklusa.

— Māšel, pašlaik ir vasara, — Birka atgādināja.

Un Ronja, protams, juta, ka tā tas ir.

— So vasaru gan es paturēšu atmiņā, cik ilgi vien dzīvošu, — viņa teica.

Birka pavērās visapkārt krēslainajā mežā, un viņam metās savādi ap dūšu, viņš nesaprata, kāpēc. Nesaprata, ka vieglo smeldzi krūtīs rada vasaras skaistums un miers, nekas cits.

— So vasaru, — viņš ierunājās un paskatījās uz Ronju, — jā, šo vasaru es nēsāšu sevī līdz mū­ža galam, to es zinu.

Tad viņi pārnāca mājās — Lāčalā. Un uz lauku­miņa alas priekšā sēdēja Mazais Klipens un gai­dīja.

Tur sēdēja Mazais Klipens — plakanu degunu, pinkainiem matiem un pinkainu bārdu — tāds, kādu Ronja viņu aizvien bija pazinusi. Un pašlaik Ronjai likās, ka mīļāku skatu par šo viņa nekad nav redzējusi, un iekliegdamās metās tam klāt.

— Mazo Klipen… ak, tas esi tu… tu… esi at­nācis!

Ronja aiz prieka sāka stostīties.

— No šejienes smuks skats, — Mazais Klipens sacīja. — Te jau var redzēt upi un mežu!

Ronja iesmējās.

— Jā, var redzēt upi un mežu! Vai tāpēc tu esi atnācis?

— Nē, Lūvise atsūtīja mani ar maizi, — Mazais Klipens teica. Un, attaisījis savu ādas tarbu, viņš izņēma piecus lielus maizes rituļus.

Tad Ronja no jauna iekliedzās:

— Birk, vai tu redzi! Maize! Mums ir maize!

Ronja paņēma maizi un pielika to pie mutes, un,

ieelpojot maizes smaržu, viņai sariesās asaras acīs.

— Lūvises maize! Es biju piemirsusi, ka uz pa­saules var būt kaut kas tik brīnišķīgs.

Un Ronja lauza lielus kumosus un stūķēja tos mutē. Viņa gribēja iedot arī Birkām, bet tas stāvēja satumsušu skatienu, nerunīgs un, maizi nepaņē­mis, nozuda alā.

— Jā, pēc Lūvises domām, tev ap šo laiku jau vajadzētu pietrūkt maizes, — Mazais Klipens stās­tīja.

Ronja košļāja maizi — tai bija tik debešķīga garša, ka viņa sailgojās pēc Lūvises. Bet nu viņai vajadzēja pajautāt Mazajam Klipenam:

— Kā Lūvise zina, ka es esmu Lāčalā?

Mazais Klipens iespurdzās.

— Tu taču nedomā, ka tava māte ir muļķe? Kur gan citur lai tu būtu?

Klipens domīgs skatījās uz Ronju. Tur nu sē­dēja viņu Ronja, viņu skaistā, mazā Ronja, un tikai bakāja iekšā maizi, it kā tas būtu viss, ko tai vajadzētu no dzīves. Nu viņam jāizteic savs sakā­mais, tam jānotiek izmanīgi — tā Lūvise tika pie- sacījusi, un viņu pārņēma šausmas. Jo diez cik iz­manīgs Mazais Klipens nebija.

— Paklau, Ronja, — viņš piesardzīgi sāka. — Vai tu drīz nenāksi mājās?

Alā kaut kas ierūcās. Tur bija kāds, kas klausī­jās un gribēja, lai Ronja to zina.

Bet Ronjai pašlaik rūpēja tikai Mazais Klipens.

Tik daudz ko viņa gribēja tam pajautāt, tik daudz ko viņa ilgojās uzzināt. Viņš sēdēja blakus Ronjai, bet, kad vajadzēja jautāt, tad bija sajūta, ka viņa nespēja uz to paskatīties. Ronja skatījās pāri upei un mežiem un jautāja klusi, tik klusi, ka Mazais Klipens tik tikko sadzirdēja:

— Kā pašlaik klājas Matisa pilī?

Un Mazais Klipens pateica, kā tas bija īstenībā:

— Bēdīgi pašlaik ir Matisa pilī. Nāc mājās, Ronja!

Ronja skatījās pāri upei un mežiem.

— Vai Lūvise tevi sūtīja, lai to pasacītu?

Mazais Klipens pamāja ar galvu.

— Jā! Bez tevis ir tik smagi, Ronja. Visi gaida, ka tu atgriezīsies mājās.

Ronja skatījās pāri upei un mežiem un klusu jautāja:

— Matiss? Vai arī viņš gaida, ka es nākšu mājās?

Mazais Klipens nolamājās.

— Tas sātana bestija! Kas zina, ko viņš domā un ko gaida!