AINO PERVIKA: ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

AINO PERVIKA

Aino Pervik

ARABELLA, MEREROOVLI TCTAR, Tallinn 1982, kirjaslus .Eesti raamat.

No igauņu valodas tulkojis Kārlis Mālbergs Māksliniece Dace Lielā

© Kārlis Mālbergs, tulkojums latviešu valodā, 1994

© Dace Liela, noformējums, 1994

Debesis virs jūras bija tumši violetā un zaļā krāsā. Brāzmaini vēja virpuļi saputoja tumstošo ūdeni.

Pa jūru, kurā brieda vētra, brauca kuģis. Vantis knakšķēja, masti brakšķēja un buras plakšķēja, kad uznāca pirmā pēkšņā vēja brāzma. Neganti lādēdamies, matroži rāpās mastos, lai ierēvētu buras.

Uz kapteiņa tiltiņa stāvēja bārdains vīrs ar lielu, kumpainu degunu un acīm kā degošām oglēm. Tas bija Daniels — ar iesauku Svins.

Šo kuģi sauca «Skorpions». «Skorpions» bija jūras laupītāju kuģis, tā matroži visi kā viens pirāti un Daniels viņu draudīgais vadonis.

Blakām vadonim stāvēja maza meitene, tērpu­sies platā buraudekla mētelī. Meiteni sauca Ara- bella, un viņa bija Daniela meita.

— Taisies, ka tiec, un nemaisies man pa kā­jām, — Daniels norūca uz Arabellu. — Tu taču redzi, ka tuvojas vētra. Mums ar vīriem būs ko rauties. Pazudi kajītē!

Arabella izlikās, it kā nebūtu neko dzirdējusi.

Daniels vēl kaut ko noņurdēja, bet Arabella jo­projām palika uz kapteiņa tiltiņa. Viņa sameklē­ja tālskati un sāka ar to pētīt nemierīgo apvārsni, Arabella uz kuģa bija vienīgais cilvēks, kas dažbrīd uzdrīkstējās nepakļauties briesmīgā Svina gribai.

Daniels ruporā uzkliedza pavēles vīriem, kuri rosījās uz rājām. Viņi jau tāpat darbojās ļoti naski. Bija skaidrāks par skaidru, ka kuģis nekavējoties jānodrošina pret vētru. Buras vajadzēja noņemt un visus mezglus pārbaudīt, lai vētrai nebūtu iespē­jams satvert neko plandošu, kad tā gribēs purināt kuģi.

Saka tumst, kaut ari bija pats dienas vidus.

Arabella satvēra Daniela piedurkni.

— Tēt, paskaties, — kas tas tāds?

Viņa sniedza tēvam tālskati. Daniels pavērsa to norādītajā virzienā un vērīgi nopētīja ūdens kla­juma aizvien augstākos viļņus.

— Karamba! — viņš lādējās. — Viens stulbenis ir pamanījies iegriezt savu jollu pašā jūras vidū! Nez, ko viņš tagad savā prātā domā iesākt!

— Pievāksim viņu! — nosprieda Arabella.

— It kā mums vēl maz būtu savu rūpju, — iebilda Daniels. — Mēs taču neesam nekāds glābša­nas kuģis.

Arabella no jauna paņēma rokā tālskati un vērās tālumā, kur viļņu muguras mētāja laivu.

Cauri vēja šņākoņai atskanēja klaudzoši soļi. Uz kapteiņa tiltiņa parādījās jūrnieks ar koka kāju, viņa galva bija aptīta ar sarkanu lakatu.

— Vai sāpes joprojām nerimstas? — nīgri pajau­tāja vadonis.

— Ak, labāk nemaz nerunā! — drūmi atbildēja Kokkājis un nolamājās briesmīgiem vārdiem. Ara- bellas acis kļuva apaļas kā putnam, kaut arī viņa savos deviņos dzīves gados jau bija šo to dzirdējusi.

Patiesībā Arabella bija dzimusi un uzaugusi uz jūras laupītāju kuģa. Gluži maziņa būdama, viņa bija zaudējusi māti. Tūlīt pēc Arabellas piedzimša­nas māmiņa sajuka prātā un ielēca pār bortu jūrā. To Arabellai pastāstīja Alelūja, kas, par spīti vīru nievām, tolaik uzņēmās barot un aprūpēt bērnu.

Arabellas dēļ Alelūja sāka turēt uz kuģa kazu, lai bērns vismaz dabūtu pienu. Daži gan par to smējās, bet bija arī tādi, kas uz šīm izdarībām skatījās ar neuzticību un pareģoja, ka šāds skuķis viņiem agrāk vai vēlāk sagādās nelaimi.

Arabellai citu māju nemaz nebija, tikai kuģis. Tādu nebija arī viņas tēvam un pārējiem jūras laupītājiem. Pirāti bija cilvēki ārpus likuma bezga­līgā ūdens klaida vidū.

Kokkājis bija viens no tiem, kas necieta Arabellu ne acu galā. Viņš centās arī Dānieļu katrā izdevīgā gadījumā noskaņot pret meiteni, taču tas neiz­devās.

— Paliec mierā, — teica Daniels ik reizi, kad kļuva nikns. — Uz tevi tas neattiecas. Vai gribi svinu?

No Daniela pistoles Kokkājis baidījās. Pistole vienmēr zibenīgi parādījās Daniela rokā, un viņš netēmējot trāpīja jebkurā mērķī, pirms kāds vispār paspēja ieraudzīt viņa pistoli.

Vējš tikmēr kļuva arvien stiprāks, un vīriem, kuri vēl joprojām atradās uz rājām, bija jāturas ar visiem spēkiem, lai vētra viņus neaizrautu projām. Augstie viļņi sāka velties pār tukšo kuģa klāju. Tagad Daniels, jau gluži saniknots, uzkliedza Ara­bellai:

— Pazūdi kajītē, kad es tev saku!

Arabella ar rūpju pilnu skatienu pavērās viņā.

— Es nevaru tevi atstāt vētras varā, — viņa teica.

— Karamba! — nolamājās laupītāju vadonis.

Tad Arabella nolika tālskati un devās projām.

Ceļš līdz kajītes lūkai nebija sevišķi garš, un pie sienas bija piestiprināta virve, pie kuras pieturēties, kad vai nu kuģa šūpošanās, vai vējš, vai arī viļņi draudēja nogāzt cilvēku not kājām. Bet vētra nupat jau kļuva tik stipra, ka paiet bija grūti. Divi vareni viļņi uzbruka Arabellai, pirms viņa, gluži slapja un pa pusei apdullusi, tika lejā pa kāpnēm.

Savā kajītē viņai negribējās iet. Vētras laikā nebija patīkami vienai pašai tupēt kajītē, klauso­ties vēja un ūdens dārdoņā virs galvas.

Arabella devās uz kambīzi. Tajā Adalberts, zaļš un dzeltens no jūras slimības, gatavoja pusdienas, un tur bija silti.

Adalberts jau pirms Arabellas dzimšanas darbo­jās koka amatā uz laupītāju kuģa. Šajā darbā viņš bija kļuvis briesmīgi resns, tomēr bija veikls un kustīgs vīrs un jūras kaujā negaidīti dūšīgs cīnītājs. Adalberta lielā nelaime bija tā, ka viņš vispār nevarēja izturēt viļņošanos. Tiklīdz jūrā parādījās kaut nelieli viļņi, Adalbertu sagrāba neganta jūras slimība.

Arī patlaban viņš nevis maisīja katlā piedegušo putru, bet, kaktā sakņupis, vaidēja slimības dēļ.

Tikko kambīzē iegājusi, Arabella pēc smakas saprata, ka ar putru ir bēdīgi. Neizskatījās, ka te vairs kaut ko varētu glābt. Viņa piegāja pie plīts un mēģināja putru pamaisīt. Kuģa šūpošanās ļoti apgrūtināja šo darbu. Verdošā putra tik tikko neizšļācās no katla Arabellai sejā. Meitene bija spiesta atstāt katlu savā vaļā.

Arabella nosēdās kambīzes kaktā un lūkojās uz otrā kaktā kunkstošo Adalbertu. Viņai kļuva Adal­berta žēl. Viņam bija lemts līdz mūža beigām tā mocīties ar jūras slimību, jo no jūras laupītāju kuģa paglābties nevarēja neviens. Tāds bija laupī­tāju likums —ja esi kļuvis par pirātu, tad tev par tādu jābūt visu mūžu. Ja kāds aiziet no pirātu kuģa, tas kļūst citiem bīstams. Varbūt viņš iesākumā aiz bailēm arī turēs muti, bet vēlāk aizmirsīs bailes un nodos gan agrākos biedrus, gan bagātību slēptuves. Tādēļ neviens nedrīkstēja iet projām. Ja kāds aiz­bēga, to sameklēja kaut vai no zemes apakšas un aizraidīja uz viņpasauli.

Ārā sāka dārdināt pērkons. Arabella sarāvās kamolā. Alelūja -viņai par pērkonu bija stāstījis tik daudz briesmīgu nostāstu, ka dārdināšana vienmēr lika viņas sirdij sažņaugties.

— Nu gan ir elle vaļā! — vaidēja Adalberts. — Kas tagad būs par vētru!

darījums ar pērli

Vētra ilga vairākas dienas un tad beidzās gan­drīz tikpat pēkšņi, kā bija sākusies.

Jūras laupītāji jutās līdz nāvei noguruši. Cīņa ar vētru bija galīgi novārdzinājusi vīrus. Viņi acumir­klī iekrita savās guļvietās un iemiga dziļā miegā.