AINO PERVIKA: ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Vienīgi Alelūja un Arabella palika nomodā. Ale­lūja stāvēja sardzē — kādam taču vajadzēja to darīt. Nevarēja taču atstāt jūras laupītāju kuģi pilnīgi likteņa varā. Toties Arabella negulēja tāpēc, ka viņai dienas laikā nemaz nenāca miegs.

Arabella klīda apkārt pa kuģi un pētīja, ko vētra ir nodarījusi.

Visur uz kuģa viļņi bija ieskalojuši gļotas un ūdenszāles. Bieza, slapja netīrumu kārta sedza kuģa klāju. Gļotās blakus grotmastam Arabella atrada tumšu gliemežnīcu. Viņa mēģināja to atvērt, lai paskatītos, vai gliemežvāka iekšpuse spīguļo, taču tas neparko nevērās vaļā. Kamēr viņa tā ar gliemežvāku nopūlējās, no pretējās puses gar kuģa margsienu kliboja Alelūja, kuram acis bija sarka­nas no negulēšanas.

— Vai tu kaut ko atradi? — viņš žāvādamies jautāja.

— Gliemežnīcu, — atteica Arabella. — Bet es nekā nevaru dabūt to vaļā.

— Parādi, — sacīja Alelūja.

Arabella pasniedza gliemežvāku, un Alelūja ar naža asmeni atlauza tā puses vaļā.

Gliemežvāka iekšpuse patiešām vizuļoja rožainā un zilganā krāsā. Taču tur bija vēl kaut kas. Alelūjas roka, kas jau grasījās atdot perlamutra gliemežvāku meitenei, pēkšņi apstājās pusceļā.

— Ak tu, karātavu putns! — izgrūda jūras laupī­tājs, un viņa acis kāri iezalgojās. Miegs bija kā ār roku atņemts.

Gliemežnīcā mirdzēja liela, rožaina pērle.

Alelūjas seja gluži pārvērtās. Viņš izurķēja pērli no vāka, uzlika to uz delnas, aplūkoja un paripi- nāja. Tad pirksti paši no sevis šakļāvās un Alelūja savilka roku dūrē.

— Dod šurp! — Arabella kļuva nepacietīga. — Es to atradu!

Bet Alelūja nesteidzās. Viņš neatvēra sauju, un seja viņam vērtās arvien dīvaināka.

Pērles bija Alelūjas vājība. Laupījumu dalot, viņš aizvien tēmēja uz pērlēm, ja vien tās bija atrodamas starp nolaupītajām mantām.

Tik skaistu un lielu rožaino pērli Alelūja vēl nekad nebija ieguvis. Šādas pērles visā pasaulē bija reti sastopamas.

— Atdod manu pērli! — pieprasīja Arabella.

Vilcinādamies Alelūja pastiepa roku uz Arabel-

las pusi.

— Ņem, — viņš nopūšoties teica. — Kur tu to atradi?

— Tepat pie grotmasta, — atbildēja Arabella un ar zodu norādīja uz masta pusi. Pērli viņa iebāza kabatā. Arabella notīrīja arī gliemežvāku un to tāpat ielika kabatā.

Alelūja ņēmās cītīgi purināt jūraszāles. Pārbau­dītās drazas viņš aizmeta pār bortu. Arabella devās viņam palīgā.

— Ja tagad atradīsim pērli, tā piederēs man, vai ne? — noprasīja Alelūja.

Arabella bija ar mieru.

Līdz pašam vakaram viņi cītīgi strādāja. Alelūja pat nepamodināja nākamo sardzes vīru, lai varētu mierīgi un netraucēti rakņāties pa jūraszālēm. Viss kuģa klājs tika iztīrīts no brūnaļģēm un ūdenszā­lēm, un starp drazām viņi atrada milzum daudz mantu: dažādas pudeles, pusi korķa vestes, gluži lietojamu dunča maksti, koka zirdziņu un veselu lērumu koka drazas, kas noderēja kambīzei. Tomēr otru pērli viņi neatrada.

Alelūja bija noguris un ļoti saīdzis. Visi vīri vēl gulēja, arī Alelūja labprāt būtu devies atpūsties un sūtījis nākamo laupītāju savā vietā sardzē, bet viņa sirds joprojām neguva mieru.

Arabella stāvēja pie kuģa margām un vērās rietošajā saulē.

Pēkšņi gluži netālu no kuģa meitene pamanīja to pašu jollu, kuru viņa, vētrai sākoties, bija vērojusi ar tālskati.

Bez burām palikusi un līdz pusei pieplūduši ar ūdeni, laiva izskatījās gaužām nožēlojama. Tajā kāds cilvēks, pie nolauztā masta turoties un kājām ļodzoties, centās izslieties taisni. Šķiet, ka bija sadzirdama arī kāda vārga balss.

— Nāc paskaties, Alelūja, jūrā ir cilvēks! — sauca Arabella.

— Nezin, kas viņam tur darāms? — Alelūja dus­mīgi atsaucās.

— Nu, uz jollas taču! — paskaidroja Arabella.

— Paņemsim viņu uz kuģa. Viņa laiva tūlīt noies dibenā.

Alelūja pienāca pie kuģa margsienas.

— Jūras katastrofā cietušais, — viņš noteica.

— Ko nu ar tādu iesākt! No viņa neko nevar paņemt. Pati taču redzi — tas ir pliks kā baznīcas žurka.

— Paņemsim viņu tomēr uz borta, varbūt viņš varēs kaut ko interesantu pastāstīt, — ieminējās Arabella.

Alelūjam pēkšņi iešāvās prātā kāda doma.

— Varbūt tu gribi viņu sev? — viņš ar cerībām iejautājās. — Es uzvilkšu viņu augšā un pārdošu tev, gribi?

— Kādā veidā?

— Nu, viņš kļūs pilnīgi tavs. Gan es izskaidrošu vīriem, ka viņš ir tava daļa. Vai gribi?

— Gribu.

— Tad dod man savu pērli, un es tev šo vīru pārdošu par pērli. Vai esi ar mieru?

— Lai notiek! — Arabella piekrita. — Cilvēks jebkurā gadījumā ir vairāk vērts nekā pērle.

— Dod šurp pērli!

— Dabū vispirms to vīru uz borta, tu taču redzi — laiva tūlīt nogrims!

Un laiva šajā brīdī to patiešām darīja. Vīrs jau kūlās pa ūdeni un, saņēmis pēdējos spēkus, sāka peldēt uz laupītāju kuģa pusi.

— Met viņam glābšanas riņķi, ko tu gaidi! — Arabella sauca Alelūjam.

Bet visus glābšanas riņķus vētra bija aizskalo­jusi. Alelūja neziņā lūkojās apkārt. Bezspēcīgais vīrs jūrā pagāja zem ūdens un atkal parādījās viļņos.

— Lec ūdenī, es nolaidīšu virvju kāpnes! — kliedza Arabella.

— Nupat ir elle vaļā! — šķendējās Alelūja, nometa svārkus un ar galvu pa priekšu ielēca pār margsienu jūrā. Viņš piepeldēja pie vīra, kurš pēdējiem spēkiem cīnījās par savu dzīvību, aptvēra to ar vienu roku un pagriezās atpakaļ.

Arabella jau bija sagatavojusi virvju kāpnes. Alelūja uzdabūja vīru sev uz pleca un elsdams rāpās augšā pa kāpnēm. Viņš ļāva vīram pārvelties pār margsienu uz klāja un pats šķendēdamies rāpās pakaļ.

— Dod pērli, — viņš drūmi sacīja, atglauzdams slapjos matus.

Arabella pasniedza pērli Alelūjam. Tam nogu­rums bija kā ar roku atņemts. Aizkustinātais laupītājs nolūkojās uz savu pērli un ripināja to savās milzīgajās plaukstās.

Uz klāja nosviestais vīrs uzslējās sēdus.

— Paldies, draugs, — viņš teica Alelūjam, — tu daudz nopūlējies manis dēļ, un tagad es nezinu, kā lai tev pateicos.

— Pateicies skuķim, tagad tu esi viņas daļa.

Vīrs uzjautrināts iesmējās.

— Kādā veidā? — viņš jautāja.

— Es taču nesāktu tevi ne par šo, ne par to makšķerēt ārā no jūras! Neesmu taču nekāds pēdējais stulbenis, to tu nedomā. Es izvilku tevi ārā tādēļ, lai pārdotu meitenei par pērli. Vai tu kādreiz dzīvē esi redzējis tādu graudiņu?

Alelūja pavēra sauju svešinieka acu priekšā. Tas ar interesi nopētīja pērli un izteicās:

— Patiešām brīnišķīga pērle. Un tā tad arī ir mana cena? Nav nemaz tik slikti!

Viņš atkal iesmējās.

Arī Alelūja sāka smieties.

— Nav nemaz tik slikts darījums! — viņš apmie­rināts noteica un nopētīja baskājaino svešinieku.

— Un tagad es esmu tev pārdots — par šo pērli? — vīrs jautāja Arabellai. — Ko tu domā ar mani iesākt?

Arabella paraustīja plecus.

— Gan jau redzēs, — viņa sacīja. — Bet no vī­riem tu nebaidies. Viņi neuzdrīkstēsies tevi aiztikt, ja tu esi mana daļa. Es esmu vadoņa meita.

— Un kas ir vadonis? — jautāja svešinieks, gluži kā neticēdams, ka šeit, uz kuģa, kāds varētu būt vadonis.

— Šī kuģa vadonis ir visu triju okeānu lāsts, visu jūru briesmas, bīstamais jūras laupītājs Daniels, ar iesauku Svins! — Arabella laipni pavēstīja.