AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

— Nu gan tava runa kļūst gauži jocīga, — teica Arabella. — Es vairs galīgi neko nesaprotu. Kāds te sakars ar dakšiņām?

— Dakšiņas patiešām nav būtiskas, tikai daži cilvēki tās uzskata par pašu galveno dzīvē. Protams, ne tikai dakšiņas vien, bet arī to, kādas krāsas mājās viņi dzīvo, kādas drēbes valkā, kā sasveici­nās, cik daudz runā viens ar otru, un citus tamlīdzī­gus niekus. Viņi ciena tikai tādus cilvēkus, kas rīkojas līdzīgi viņiem pašiem.

— Hm! — noteica Arabella. — Un kādi tev lie­kas jūras laupītāji? Viņi gan tādām lietām nepie­vērš uzmanību.

— To viņi nedara, — Hasans sarauca uzacis.

— Pasaki man — kas ir labs, pēc pirātu domām? Kas pirātiem ir pats svarīgākais pasaulē?

— Zelts un dārgakmeņi.

— Un tu par mani atdevi pērli?

— Nu — jā, — Arabella neziņā atbildēja.

— Zelts un dārgakmeņi ir apnicīgi.

— Kas tev ir pats svarīgākais?

— Tēvs.

— Un tēvam?

— Es nezinu, — nopūtās Arabella. — Tēvs ir jū­ras laupītājs.

Arabella negribēja atzīties, ka šī problēma arī viņai pašai sagādā raizes. Viņa negaidīti teica:

— Nāc, es tev parādīšu, kur tēvs lika iekārtot tavu guļvietu. Šeit tu nevari palikt, jo te tu atrodies blakus tēva kajītei un dzirdi pārāk daudz. Tas tev var maksāt dzīvību.

Arabella aizveda Hasanu uz mazu būcenīti kuģa tilpnes dziļumā, kur garajam vīram bija pietiekoši vietas gulēšanai. Lai Hasans justos kaut mazliet ērtāk, viņi turp aizstiepa arī veselu klēpi mīkstu paklāju un spilvenu.

Nākamajā dienā «Skorpions» nokļuva pie nelie­las klinšu salas. Te jūras laupītāji turēja ķīlniekus, par kuriem cerēja saņemt izpirkšanas naudu.

Arabella izlūdzās tēvam atļauju paņemt Hasanu līdzi uz salu.

Kopā ar visiem pārējiem viņi ierāpās lielā laivā, kurā iesēdināja arī divus tirgotājus, kas bija sagūs­tīti uz «Loreidas». Mazais vīrelis žēlabaini vaima­nāja. Resnais plikpauris drūmi klusēja. Viņi Da­niela kajītē tikko bija uzrakstījuši radiniekiem vēstules, kurās bija doti precīzi norādījumi — kur, kad, kā rokās nogādājama izpirkšanas maksa un cik liela summa jāmaksā, lai viņus atbrīvotu no gūsta.

— Bet kāda ir garantija, ka tu mūs par šo naudu patiešām atbrīvosi?—plikpauris aizdomīgi jau­tāja.

— Garantija ir Daniela Svina vārds un labā slava, — uzpūtīgi teica Daniels. — Vai tu esi dzir­dējis, ka slavenais laupītāju vadonis Daniels, ar iesauku Svins, kādreiz nebūtu atbrīvojis ķīlnieku pret naudu? Gan es pratīšu ievērot savus tirdzniecī­bas noteikumus, vari būt mierīgs! Tev nav citas iespējas kā ļaut sevi izpirkt.

Tirgoņi tomēr izskatījās gaužām norūpējušies. Abi satraukti domāja — diez vai ģimenes locekļi pietiekoši viņus mīl, lai neskopotos un samaksātu lielu summu. Bet ja nu pēkšņi tie pat priecājas, ka tagad varēs paturēt mantu sev un tikt no viņiem pašiem vaļā? Katrs tirgonis klusībā domāja, ka pats nevienu vienīgu reizi nebija izturējies pret saviem tuviniekiem tā, lai tajos pamostos kaut vismazākās mīlestības dzirkstelīte pret viņu. Visu mūžu tirgoņiem bija prātā tikai manta. Tikai nauda un bagātība. Pret savējiem viņi bija izturēju­šies ļauni un nežēlīgi. Un tagad vienīgi mīlestība varēja viņus glābt.

Laiva pietuvojās krastam, un jūras laupītāji ielēca seklajā ūdenī, lai izvilktu laivu smiltīs.

Arabellai šeit viss bija pazīstams. Vēl maziņa būdama, viņa te bija rotaļājusies ar akmentiņiem, kamēr laupītāji uz salas ņēmās ar ķīlniekiem un uzpildīja mucās saldūdeni.

Arī patlaban ūdens mucas bija paņemtas līdzi. Laupītāji lika gūstekņiem nest tās uz avotu un uzpildīja mucās saldūdeni.

— Vai man nogriezt tev ausis un aizsūtīt tās tavai sievai kopā ar vēstuli — uzmundrināju­mam? — Marcipāns jautāja plikpaurim, kad tas nekustējās pietiekami ātri.

— Un kādu kungu tu man tēlo? — viņš uzbrēca Hasanam, kas vērtējoši skatījās visapkārt. — Vai esi nācis te izspiegot?

No spiegiem laupītāji šausmīgi baidījās.

— Liec manu klaidoni mierā! — saniknota teica Arabella.

No Marcipāna viņa nebaidījās, kaut arī tā acis baismīgi zibēja starp tumšajām matu pinkām. Mar­cipāns bija nežēlīgs, tomēr zināja mēru.

Pa īstam Arabella baidījās vienīgi no Kokkāja un Āķa. Tie arī pārējiem pirātiem bija iedzinuši bailes. Kokkājis bija gudrs un viltīgs, toties Āķis neizcēlās ar sevišķām spējām. Parasti viņš Kok­kāja pavēles izpildīja vēl cītīgāk nekā paša Daniela dotās.

Patlaban Āķis sēdēja saulē uz akmens, kailās kājas ūdenī iemērcis, un labpatikā kasīja savu. dažādiem tetovējumiem izrotāto vēderu, kas vīdēja zem viņa spilgti rožainā krekla. Tāpat kā visiem pirātiem, arī Āķim patika greznas drēbes spilgtās krāsās.

Saule karsēja, un ūdens bija silts. Lielākā daļa laupītāju jau plunčājās zaļganajā, caurspīdīgajā valgmē. Šādu izpriecu pat pirāti nevarēja baudīt katru dienu, kaut arī visu mūžu pavadīja jūrā.

Sviedros mirkstot, tirgoņi bija ievilkusi ūdens mucas laivā. Tagad Marcipāns pavēlēja katram pa­ņemt no laivas lielu, gumbuļainu maisu un sākt soļot.

— Un kas tad tur vēl jāstiepj? — rūca plikpau­ris, salīcis no maisa smaguma.

— Maizes maiss, tu dumjā galva! — atbildēja Marcipāns. — Kas gan par jums maksās izpirkša­nas naudu, ja tu pa to laiku nosprāgsi badā?

Marcipāns pavēlēja gūstekņiem doties augšup pa klinšu taku un pats soļoja nopakaļ. Akmeņi bija saulē sakarsuši un gaiss svelmains. Tirgoņu sejas bija sasārtušas, ceļi tiem ļodzījās.

Augšā uz kalna plato viņiem uzpūta svaigs vējš un sniedza atvieglojumu. Un nebija jau arī necik tālu jāiet. Pāri klints malai nokarājās pie dzelzs āķiem piestiprinātas virvju kāpnes. Tās veda dziļā aizā, kas pavērās no klints malas.

Aizas dibenā pa zaļu zālāju plūda skaists strau­tiņš. Strautiņa krastā bija redzama māja.

— Tur nu ir jūsu pils, — Marcipāns ar roku rādīja dziļumā. — Rāpieties vien žigli lejā!

Tirgoņi ar šaubām novērtēja aizas dziļumu.

— Es nevaru rāpties, man sāks reibt galva, — tievākais tirgonis aizsedza seju ar rokām un atkā­pās no kraujas malas.

— Rāpies vien, rāpies! — komandēja Marcipāns. — Jo zemāk tu pats norāpsies, jo mazāk tev būs jākrīt! Varbūt nogrūst tevi lejā no šejienes?

Plikpauris nolika maisu un, ne vārda neteikdams, sāka rāpties pa virvju kāpnēm bezdibenī. Maisus Marcipāns iesēja garā virvē un nolaida tos lejā. Nācās rāpties arī otram tirgonim, un arī viņš laimīgi nokļuva aizas dibenā.

Tad Marcipāns uzvilka virvju kāpnes augšā un rūpīgi tās nostiprināja pie dzelzs āķiem.

Iebāzis rokas kabatās, Marcipāns, kādu melodiju svilpodams, slāja atpakaļ uz jūras krastu, juzda­mies kā patiesi godīgs vīrs. Kas viņam par daļu, ko pārdzīvoja sagūstītie tirgoņi?

Kādā vēlā vakarā pie apvāršņa iemirdzējās gaiša blāzma. Tā pletās arvien lielāka un beigās pārvērtās uguņu ķēdē, kas mirguļoja virs ūdens.

Jūras laupītāju kuģis tuvojās gaismas pārplūdi­nātai pilsētai.

Protams, laupītāji nejutās tik droši, lai uz labu laimi iebrauktu kādā ostā. Tomēr bija ostas, kur briesmas bija mazākas. Atradās arī tādas, kur laupītājiem bija savas acis un ausis un pat daļa ostas darbinieku uzpirkti par bargu naudu.