AINO PERVIKA: ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

— Mans tētis!

Viņa cerēja, ka šie vārdi atstās uz svešinieku lielu iespaidu, taču viņš vienīgi pasmaidīja, it kā šī vēsts viņu uzjautrinātu.

— Kas tu esi?—jautāja Arabella.

— Es esmu tikai klaidonis Hasans, — teica sve­šais. — No manis gan neviens nebaidās.

No kuģa pakaļgala atskanēja klaudzoši soļi.

— Ak tad Kokkājis arī vairs nevar gulēt! — norūca Alelūja un steidzīgi iebāza pērli mazā kabatiņā, kas viņam bija iešūta jostā.

Tur patiešām nāca Kokkājis. Jau pa gabalu varēja just viņa dusmas un ļaunumu. Virs sarkanā lakatiņa viņš bija aptinis ap galvu arī garu šalli ar zelta diegiem, kas patlaban jauki spīguļoja saules staros. Zobu sāpes bija uzcēlušas vīru kājās.

Hasanu ieraugot, Kokkājis dusmās iebļāvās:

— Sātana muša, kas tad tas tāds?

— Tas ir mans klaidonis! — Arabella bezbailīgi cirta pretī.

— Ūja! — Kokkājis nikni iebilda un izvilka nazi.

— Skat, ko es tūdaļ izdarīšu ar tavu klaidoni!

Zem rožainās šalles ar zelta diegiem spīdēja

laupītāja ļaunās acis. Kokkājis bija ārkārtīgi sliktā

omā, un patlaban viņu satracināja viss, kas vien viņam kaut vismazākajā mērā nebija pa prātam.

— Kokkājis ir galīgi jucis prātā, — noņurdēja Alelūja.

— Nedrīkst aizskart! — iekliedzās Arabella.

— Mans klaidonis!

Kokkājis tuvojās Hasanam, kurš apjukumā mirk­šķināja acis, un pacēla nazi.

— Paklau, cilvēk, — pārsteigts bilda Hasans,

— tev laikam sāp zobi, ka tu ap galvu esi apsējis to skaisto plīvuru?

Šādus vārdus Kokkājis nebija gaidījis. Viņa roka apstājās.

— Tu varbūt esi zobārsts? — viņš norūca.

— Ne nu gluži zobārsts, bet tavai kaitei varu palīdzēt. Tikai noliec to nazi.

— Stāsti vien, stāsti, — Kokkājis teica neuzticīgi, tomēr iebāza duncī atpakaļ makstī.

— Noņem šalli, — pavēlēja Hasans. — Parādi man savu ausi.

Kokkājis atkal saniknojās.

— Vai tu mani par muļķi uzskati, vai? — viņš kliedza.

— Kā gan es tevi pašreizējā stāvoklī varu uzska­tīt par muļķi? — jautāja Hasans. — Rādi šurp ausi!

Kokkājis nikni noņurdēja, bet šalli tomēr norai­sīja. Zobu sāpes bija pārāk lielas, lai atstātu neizmantotu piedāvāto izdevību, kaut gan Kokkājis par to neloloja sevišķas cerības.

Zem noraisītās šalles bija sarkanais lakats. Zem tā kļuva redzams sapampis vaigs un savēlušās matu pinkas. Starp tām Hasans sameklēja Kokkāja nemazgāto ausi.

Tad viņš izvilka zem krekla paslēptu ādas mai­siņu, kas viņam karājās kaklā. Alelūja ieinteresēts pienāca tuvāk, kad Hasans atraisīja maisiņu. Liela bija viņa vilšanās, kad maisiņā kļuva redzamas vienīgi kaut kādas garas un tievas adatas. Hasans izvēlējās vienu no tām, ar pirkstiem, gluži kā apsverot, p'amaidzīja Kokkāja ausi un tad pēkšņi ar ātru kustību iedūra adatu auss ļipiņā.

Kokkājis iebļāvās, un viņa roka taustījās pēc noslēptā dunča. Bet tajā pašā brīdī viņa seja atplauka platā, priecīgā smaidā. Nekad Arabella Kokkāja vaigā nebija redzējusi tādu apmierinā­juma izteiksmi.

— Vai mitējās? — Hasans līdzjūtīgi apvaicājās.

— Jā, piķis un zēvele! Kā tas tev tik zibenīgi izdevās?

Hasans tikai pasmaidīja.

Acis izbolījis, Kokkājis centās saskatīt ausī iedurto adatu.

— Vai adata tā arī paliks ausī karājoties? — viņš jautāja.

— Tūlīt izņemsim, — noteica Hasans. Viņš iz­vilka adatu no auss, noslaucīja to krekla piedurknē un atkal noglabāja ādas maisiņā.

Hasanu ieraugot, Daniels kļuva gluži pikts.

— Laupītājs no tevis neiznāks, — viņš teica, ve­roties klaidoņa labsirdīgajās acīs, — bet nekaitī­gam tukšpaurim tu arī nelīdzinies.

— Paldies, — atbildēja Hasans.

Daniels izlikās nedzirdam viņa teikto, bet uz­klupa Alelūjam.

— Kam tu tādu uzvilki uz kuģa? — viņš kliedza.

— Nu, Arabella plijās man virsū kā mākonis, — purpināja Alelūja, ieraudams galvu plecos. Par pērli viņš, drošs paliek drošs, neminēja ne vārda.

— Daudz ko bērns sadomā! — klaigāja Daniels. — Bērns parādīs ar pirkstu, un tu savāksi uz klāja jebkuru okšķeri, vai tā?

— Kas nu tas par okšķeri, — Alelūja nicīgi atbil­dēja. — Bet varbūt par viņu var saņemt izpirkša­nas naudu?

— Nu, kā tad būs? Cik par tevi samaksās? — Da­niels bargā tonī pievērsās Hasanam.

Tas neziņā paraustīja plecus un kā atvainoda­mies bilda:

— Ne graša.

— Karamba! — Svins lādējās.

— Varbūt ļausim Arabellai izlemt, ko ar mani iesākt, — Hasans pieklājīgi ierosināja. — Kā es saprotu, tad šeit uz kuģa es piederu viņai.

— Jā, tas ir mans klaidonis, — sacīja Ara­bella. — Es viņu nopirku par pērli.

— Ko? — jautāja Daniels. — Par kādu pērli?

— Vētras izskalotajās ūdenszālēs es atradu glie­mežvāku, — skaidroja Arabella. — Tur iekšā bija pērle, un par šo pērli Alelūja klaidoni pārdeva man.

Daniela skatiens, kas pievērsās Alelūjam, bija griezīgs kā dunča asmens. No šī skatiena vīrs sāka drebēt.

— Rādi šurp! — pavēlēja Daniels.

Seju žēlabaini saviebis, Alelūja izurķēja pērli no slepenās kabatiņas.

— Un šādu pērli tu atdevi par to tievo maik­sti? — teica Daniels. — Es jautāju — vai tu esi pirāta meita vai neesi?

— Man jau pietiek pērļu, — atbildēja Ara­bella. — Pērles ir garlaicīgas. Es gribu, lai kāds ar mani sarunātos.

— Vai gan ar tevi šeit pārāk maz sarunājas? — Daniels uzbļāva meitai tā, ka viņa nodrebēja.

— Jūs visi esat pārāk saniknoti, — apņēmīgi noteica Arabella. — Es gribu Hasanu.

— Karamba! — nolādējās Daniels un ņēmās piebāzt pīpi. — Nu tad ņem viņu, bet pielūko, lai viņš nemaisītos man pa kājām! Vai arī viņš dabūs svinu!

Arabella aizveda Hasanu uz savu kajīti, apsēdi­nāja viņu starp zīda spilveniem uz dīvāna, ko sedza dārgs, mīksts pārklājs, un ņēmās viņu aplūkot.

Hasans bija slaids, kalsns vīrs garām iesirmu matu cirtām, kuras agrāk bija melnas. Zem bieza­jām uzacīm uz Arabellu lūkojās vērīgas acis. Novā­jējušo augumu sedza slapjas, izbalējušas drēbes. Kurpju Hasanam kājās nebija, tās atdusējās jūras dibenā.

Hasans savukārt pētīja Arabellu un viņas kajīti. Meitenei bija biezi, tumši mati un saulē nobrūnē- jusi āda. Viņa valkāja raibus svārkus kā čigāniete, ap kaklu vijās gara sarkanu koraļļu virtene.

Arabellas kajīte apžilbināja Hasanam acis. Grīda šeit bija noklāta ar lepniem tepiķiem un kuplām zvērādām. Sienas greznoja raibi austrum­zemju audumi, un tiem blakus — samts vienreizī­gos tumšos toņos. Samtam bija piestiprināti no ziloņkaula izgriezti vēdekļi un lepni izlocītas, krā­sainas pāva spalvas. Pie sienas karājās brīnišķīgi zelta pulksteņi un mazas glezniņas. Lādītē uz galda atradās maza sudraba kafijas servīze. Visur bija redzamas figūriņas no dzintara un dārgakmeņiem, maskās no ebenkoka un kastītes no sarkana maha­gonija.

Hasans neticēdams purināja galvu.

— Tev nepatīk mana kajīte? — jautāja Arabella, satraukti veroties Hasanā.

— Patīk gan, kā nu nepatīk, — atbildēja Ha­sans. — Redzi, es nekad agrāk neesmu ciemojies pie laupītāju vadoņa meitas. Es vienkārši brīnos — kādas lietas laupītāji sev sagādā.

— Tev nepatīk manas mantas?

— Patīk gan, bet, taisnību sakot, es nezinu, ko tu ar tām varētu darīt. Man šķiet, ka tās ar laiku var cilvēku nogurdināt, ja nepārtraukti nākas dzīvot starp tādām lietām.