AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

— Kā tu to zini? — pajautāja Arabella. — Man patiešām ir līdz nāvei apnikušas visādas mantas, bet to neviens laupītājs nespēj saprast! Es šausmīgi vēlētos dzīvot uz sauszemes un doties klejojumos pa mežu. Bet to nevar darīt, jo Dzelzs Bizes vīri varētu mani nolaupīt un par manu dzīvību piepra­sīt sev visas mūsu bagātības.

Arabella satrūkusies apklusa. Viņa pētīja Ha- sana godīgo seju un tad aizdomīgi noprasīja:

— Vai tikai tu gadījumā neesi viens no Dzelzs Bizes vīriem?

— Kas tā par Dzelzs Bizi?

— Vai tad tu nezini? — brīnījās Arabella. — Dzelzs Bize arī ir jūras laupītāju vadonis. Runā, ka viņam esot dzelzs bize. Es gan nesaprotu, kā tas ir iespējams.

— Un tavs tēvs cīnās ar Dzelzs Bizi par to, kurš stiprāks?

— Pats varenākais jūras laupītāju vadonis visās jūrās ir mans tētis!—Arabella apgalvoja un sarauca uzacis.

— Ja vien viņš mūždien nebūtu tik dusmīgs, — noteica Hasans.

Arabella nopūtās.

— Kā tu uzminēji, ka viņš mūždien ir dus­mīgs? — viņa jautāja.

Uz klāja sāka skanēt satraukti soļi un saucieni.

Arabellas sejā pavīdēja rūpes.

— Iesim paskatīties, kas tur notiek! — viņa aici­nāja.

Bet Hasans vairs nejaudāja piecelties.

— Izskatās, ka es laikam esmu mazliet nogu­ris, — viņš klusā ba!sī noteica. — Varbūt tu sada­būtu man kaut ko ēdamu?

— Kā tas man pašai neienāca prātā! — iesaucās Arabella. — Tu, protams, jau krietnu laiku neesi ēdis?

— Tā gan, — atzinās Hasans. — Precīzi es tev nevaru pateikt, jo man dienu un nakšu skaits sajuka.

— Tad jau tevi sākumā nedrīkst pārāk sātīgi barot, no tā var nomirt, — lietpratīgi izteicās Ara­bella.

Viņa atnesa Hasanam no kambīzes bļodiņā nedaudz zupas. Pa to laiku, kamēr Hasans ēda, viņa tēva kajītē sameklēja drēbju lādē apelsīnu krāsas apmetni un zilas samta tupeles, kurām bija augšup pavērsti purngali.

— Velc mugurā šo mēteli, tavas drēbes ir slap­jas, — viņa pavēlēja. — Un pielūko, ka tu neiz- bāztu degunu no manas kajītes. Labāk nosnaudies. Es iešu raudzīt, kas notiek uz klāja.

Uz klāja vīri gatavojās uzbrukt jūrā pamanītam kuģim.

Patiesību sakot, Arabellai bija aizliegts kaujas laikā maisīties vīriem pa kājām, tādēļ viņa centās kļūt neredzama. Uz to viņai bija apbrīnojamas spējas. Arabellai bija savs iemesls, kādēļ bīstamas kaujas laikā viņai vajadzēja būt ārā, uz klāja. Viņa visā nopietnībā ticēja — ja viņa uzmanīs tēvu, tad tam nekas slikts nevar atgadīties. Meitene ticēja, ka viņas gādīgais un uzmanīgais skatiens pasargās tēvu no lodēm, no duramiem ieročiem un jebkādas citas nelaimes. Arabella neprātīgi baidījās par

savu tēvu, jo jūras laupītāju kaujas bija drausmī­gas un nežēlīgas.

Arabella uzrāpās savā parastajā vietā — grozā masta galā.

Ūdens klaidā bija saskatāma smagi piekrauta brigantīna, kas bezcerīgi centās aizbēgt. Kā viegls, ļauns kukainis laupītāju kuģis drāzās tai pakaļ. Tālu pār ūdeņiem aizskanēja pirātu baismīgā, ļaunu vēstošā kaukoņa. Liekas, bēgļu asinīm būtu jāsastingst no šīs gaudošanas.

Ar pēkšņu manevru brigantīna mēģināja izvairī­ties no jūras laupītāju kursa. Tomēr arī laupītāju kuģis tajā pašā mirklī izveicīgi mainīja virzienu un atkal atsāka bēgļu vajāšanu.

Tad uz brigantīnas atvērās sānu lūkas. Arabella zināja, kas tagad notiks. Tūlīt svešais kuģis izšaus zalvi no visiem lielgabaliem, un labākajā gadījumā pāris ložu trāpīs viņu bruņām klāto bortu, kur varbūt paliks daži sīki ieskrambājumi. Šādi nobiju­šies kuģinieki taču neprot kā nākas šaut. Un, pirms viņi izbailēs pagūs no jauna pielādēt savus lielgaba­lus, laupītāji jau būs klāt.

Un tā arī notika.

Nodārdēja lielgabalu šāvieni, un laupītāju kuģis viegli nodrebēja, kad lodes žvinkstēdamas skāra tā sānus.

Un tad ar dzelzi apkaltais «Skorpiona» priekš­gals brakšķēdams iecirtās brigantīnas bortā. Pirāti taranēja svešo kuģi. Ar lieliem dzelzs āķiem viņi veicīgi nostiprināja «Skorpionu» pie brigantīnas, un, pirms vēl nobijušies kuģinieki spēja attapties, laupītāji pārplūdināja viņu kuģi. Sākās īsa, bet asiņaina cīņa.

Arabella ļoti būtu vēlējusies aizvērt acis, bet viņai vajadzēja uzmanīt tēvu.

Zobens Svina rokās zibēja pašā cīnītāju biežņā virs kravas tilpnes lūkas.

Arabella dīvainā meldijā sāka dungot satrauktu dziesmu, kurai nebija noteiktu vārdu. Vārdi katr­reiz bija citādi. Šo dziesmu bija sacerējusi Arabella pati, un tai vajadzēja sniegt tēvam spēku, izturību un veiksmi kaujā.

Arabellai neizsakāmi smeldza sirds. Viņa negri­bēja, ka tēvs nogalina cilvēkus, tas bija šausmīgi. Bet vēl šausmīgāk būtu, ja kāds nogalinātu Arabel- las tēti. Meitenes acis satraukti sekoja Danielam, kurš, sviedrus slaucīdams, nu jau deva pavēles. Cīņa bija beigusies. Brigantīnas klāju sedza kritušo ķermeņi un asinis, padevušies kuģinieki drebēdami barā tupēja kuģa priekšgalā, Alelūjas un Marci­pāna pistoļu stobru priekšā. Pāris laupītāju Kok­kāja vadībā pārmeklēja jūrnieku līķus. Ieroči, pulk­steņi, kaklarotas, jostas, gredzeni un citi sīkumi tika samesti vienkopus lielā grozā, kas šim nolū­kam jau bija atgādāts no «Skorpiona».

Citi laupītāji bija nozuduši kuģa iekšienē. Saucienu pavadībā no turienes uz klāja tika iz­vilktas dažnedažādas mantas. Visu ātri un lietišķi nogādāja uz «Skorpiona», turpat bija jādodas arī pārbiedētajiem gūstekņiem.

Kad visi laupītāji bija atgriezušies uz sava kuģa, dzelzs āķus atkabināja un «Skorpionu» ar ķekšiem atgrūda no brigantīnas. Pamestajā kuģī pa milzīgu caurumu šalkdams ieplūda ūdens.

Brigantīna «Loreida» nodrebēja un sāka ātri grimt. Laupītāju uzbrukums nebija ildzis vairāk kā stundu.

Gūstekņi bija apmēram desmit. Viņi visi izmisīgi centās paslēpties cits citam aiz muguras, tā radī­dami pamatīgu grūstīšanos.

— Stāviet mierā! — uzbļāva Marcipāns un nozib- snīja acis.

Gūstekņi sabijušies sastinga kā sālsstabi. Tie, kas tobrīd bija palikuši pirmajā rindā, kļuva bāli kā krīts.

— Cik vīru mēs zaudējām? — Daniels jautāja Kokkājim,

— Trīs, — tas atbildēja. — Bocmanis, Viļums un Burvju Mākslinieks dabūja galu.

— Bocmanis? — Daniels dusmīgi sarauca uz­acis. — Parauj jods, kurš tad man tagad būs jaunais bocmanis?

— Āķis, — ierosināja Kokkājis.

— Āķi nevar, — atteica Daniels. — Viņa dēļ mani vīri sāks dusmoties.

— Tad iecel Jūras Bendi!

— Tas derēs. Sauciet viņu šurp!

Kāds aizskrēja pēc Jūras Bendes.

Daniels nostājās gūstekņu priekšā.

— Laikam jau būsiet paši nopratuši, ka atroda­ties uz pirātu kuģa, — viņš zobojās, novērodams sagumušos stāvus. Daniels necieta ^ilvēkus, kas bez ilgas domāšanas padevās gūstā. īstam vīram va­jadzēja aizstāvēt sevi līdz pēdējam elpas vilcienam. Diemžēl visa viņa komanda sastāvēja no bailuļiem un savas ādas glābējiem. Parasti laupītāju kuģa skola un mantkārība viņus tomēr pārvērta par gluži kārtīgiem pirātiem, un, ja kāds nekļuva par īstu lietaskoku, tas tik un tā drīz vien dabūja galu kaujās.

— Es esmu vadonis Daniels, ar iesauku Svins. Par mani jūs visi noteikti būsiet dzirdējuši. Bet tagad es gribu uzzināt kaut ko arī par jums! — Da­niels turpināja, soļodams uz priekšu un atpakaļ gūstekņu priekšā. Viņa pieredzējušās acis jau bija ievērojušas pāris vīru.