AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

— Runā! — viņš uzbļāva kādam sakņupušam vīrelim.

Tas, līdz nāvei nobijies, nokrita uz ceļiem un sāka kunkstēt.

— Kas tu tāds esi? — Daniels bargi noprasīja.

— Es esmu nabadzīgs, godīgs tirgotājs, kas pat mušai nedara pāri, — vīrelis stostījās. — Man nav nekādas daļas par kuģinieku savstarpējām darīša­nām. Ļaujiet man iet!

— Un kur tad tu gribi doties? — Daniels izsme­joši laipni pajautāja un pārlaida skatienu visap­kārt pār jūras klaidu.

Pirāti Danielam aiz muguras sāka smieties.

— Izpirkšanas nauda taviem radiniekiem taču atradīsies? — Daniels noprasīja.

Vīrelis sāka vaimanāt un apgalvoja, ka viņam nav ne graša pie dvēseles.

Tikmēr bija ieradies Jūras Bende. Tas bija tukls, lietišķs laupītājs ar rupju balsi un mierīgu runas veidu.

— Turpmāk tu būsi bocmanis, — Daniels viņam pavēstīja. — Ņem šo tirgoņu žurku savā gādībā.

Jūras Bende,'satvēris vīreli aiz kamzoļa, pacēla viņu gaisā un tad nolika zemē parocīgā attālumā — pāris soļu nostāk.

— Nākamais! — nokomandēja Daniels.

Tādā veidā citu pēc cita izklaušināja visus gūs­tekņus. Pie bocmaņa tirgonim blakus nokļuva vēl kāds resns plikpauris, bet pārējiem pavēlēja nostā­ties atsevišķi.

— Tagad klausieties un iegaumējiet labi, — Da­niels teica gūstekņiem. — Man triju kritušo vīru vietā ir vajadzīgi trīs jauni pirāti. Tos paņemšu no jūsu vidus. Noteikumi ir šādi. Uz kuģa valda bargi jūras laupītāju likumi un es esmu vadonis. Manās rokās ir dzīvība un nāve. Mani tuvākie palīgi ir

Kokkājis un Jūras Bende. No katra laupījuma es saņemu trīs daļas, viņi — divas, un katrs no pārē­jiem komandas locekļiem — vienu daļu. Kas dabū galu, tā īpašums tiek sadalīts vienlīdzīgās daļās visiem. Zelta un dārgakmeņu mums ir papilnam. Vai brīvprātīgie ir?

— Un kas notiks ar pārējiem? — pajautāja kāds no gūstekņiem.

— Pār bortu. Mums te nav nekāda peldoša pansija, — atbildēja Daniels, un viņa acis lūkojās tik nežēlīgi, ka visiem drebuļi pārskrēja pār kau­liem. — Nu, kurš tad ir nolēmis kļūt par brīvo jūru briesmām?

Seši vīri paspēra soli uz priekšu.

— Skaista izvēle, nav ko teikt, — noteica Marci­pāns. — To garo gan neņem, vadoni, tas klibo.

— Izvēlies sev vīrus, Jūras Bende, — pavēlēja Daniels.

Jūras Bende piegāja gūstekņiem klāt un katru rūpīgi nopētīja — pataustīja muskuļus, aplūkoja zobus un acis. Tad viņš ar galvas mājienu deva trim vīriem zīmi iznākt no ierindas un dimdošā balsī tiem teica:

— Un tagad dabūjiet atlikušos pār bortu. Tas būtu gluži kā neliels jūras laupītāju eksāmens.

— Vai viņi arī jāapklusina? — viens no jauna­jiem lietišķi apvaicājās.

— Skat, cik nadzīgs! — Marcipāns un laupītāji sāka zviegt.

— Palīdzi vien tiem tikt pār bortu dzīviem! Nevar taču citiem atņemt pēdējo iespēju. Kam pa­laimēsies, tas izpeldēs un vairos Daniela Svina un «Skorpiona» vīru slavu, — Jūras Bende klāstīja laupītāju bara smieklu pavadījumā.

— Āfrika ir tajā virzienā, — Marcipāns ar roku norādīja. — Amerika paliek tur. Eiropa ir jums aiz muguras, bet turp es jums neiesaku peldēt. Pārāk tālu.

Jaunie noirdzās par Marcipāna vārdiem un tad čakli ķērās klāt saviem ceļabiedriem.

Pa to laiku Arabella sēdēja kajītē un ēda banānus, kurus bija atradusi kādā no brigantīnas atnestā kastē. Viņa ļoti labi zināja, kas notiek uz klāja, un negribēja redzēt ļauno izteiksmi tēva acīs.

Kad Arabella bija mazāka, viņa laupītāju dzīvi uzskatīja par vienīgo iespējamo eksistences veidu un viņai tajā nekas nesagādāja rūpes. Meitene taču nemaz nepazina citādu dzīvi. Viņa domāja, ka tā arī jābūt. Tomēr, jo lielāka auga Arabella, jo sarežģītāks viņai viss kļuva. Viņa redzēja, ka pirātus pastāvīgi vajā kādas dīvainas bailes, satrau­kums un niknums. Viņi dižojas gan, tomēr paši ir nobijušies. Un tēvs arī — tāpat kā citi. Likās, ka viņu dzīves svece jebkurā mirklī varētu izdzist uz visiem laikiem, un tā tas patiesībā arī bija. Viņiem dzinās pakaļ karakuģi. Arī uz citiem laupītāju kuģiem viņus ienīda. Vienmēr varēja gadīties, ka kuģis, kuram tie uzbrūk, negaidīti izrāda spēcīgu pretestību. Ikvienā brīdī jebkurš laupītājs varēja pēkšņi zaudēt dzīvību. Tas bija briesmīgi.

Bet, ja tas bija briesmīgi, tad vēl briesmīgākam vajadzēja būt tam, ko viņi nodarīja citiem. Galu galā pirāti taču bija sev izvēlējušies laupītāju likumu. Bet tie citi taču it nemaz nedzīvoja pēc laupītāju likumiem. Viņi nebija nekā nodarījuši, un tomēr viņiem nežēlīgi uzbruka.

Danielam vajadzēja būt loti briesmīgam cilvē­kam.

Un tomēr Arabellai tas bija pats mīļākais un pats tuvākais cilvēks visā pasaulē.

Visvairāk Arabella neieredzēja tēva nežēlīgo ska­tienu un no tā visvairāk baidījās. Un pati šausmī­gākā bija doma, ka ar tēvu kaut kas varētu at­gadīties. Tanī pašā laikā tēvs dzīvoja mežonīga un bīstama cilvēka mežonīgu un bīstamu dzīvi.

No klāja atskanēja izmisīgi kliedzieni.

Hasans, kas visu laiku bija gulējis uz dīvāna, atvēra acis un izbailēs uzslējās sēdus. Viņa miegai­nais skatiens acumirklī kļuva vērīgs.

— Kas tur notiek? — viņš jautāja.

— Tur met pār bortu gūstekņus, — nopūtās Ara­bella.— Mēs nokaperējām vienu kuģi, kamēr tu gulēji. Vai banānu gribi?

Hasans kādu laiku sēdēja klusiņām un domīgi vērās uz priekšu.

— Mjā, — viņš beidzot teica. — Šis nu patiešām ir laupītāju kuģis.

Viņš piecēlās un aplūkoja garo zīda apmetni, kas sedza viņa stāvu līdz papēžiem. Patlaban bija labi saskatāmi tērpa apakšmalā izšūtie dzeltenie un melnie pūķi.

— Es uzvilkšu savas drēbes, — teica Hasans.

— Tās vēl ir mitras, — skaidroja Arabella.

— Tas nekas, — atteica Hasans. — Man neder prinča tērps.

Arabella ņēmās nolobīt jaunu banānu.

— Un ko tad tu darīji tajā jollā pašā jūras vidū? — viņa apjautājās.

— Gribēju braukt uz Ameriku, — atbildēja Ha­sans.

— Kādēļ?

— Kā lai es tev tagad to izstāstu? — Hasans pārdomājis turpināja. — Redzi, es gribu izprast, kas cilvēkam ir labs un kas slikts. Šai nolūkā man jāiepazīst ļoti daudz atšķirīgu cilvēku un atšķirīgu tautu, un viņi visi citādi dzīvo un arī citādi domā. Es gribu zināt, vai vārds «labs» visiem cilvēkiem nozīmē vienu un to pašu vai arī dažādi cilvēki labo izprot dažādi, un vai šīs atšķirīgās labā izpratnes nenonāk savstarpējā pretrunā. Tas no­zīmē — ja vieniem ir labi, vai citiem no tā pēkšņi nekļūst pavisam slikti. Vai es neskaidroju pārāk sarežģīti?

Arabella vērās Hasanā lielām, apaļām acīm.

— Turpini! — viņa pavēlēja.

— Cilvēki zemes virsū ir ļoti dažādi. Es gribu zināt — vai tie, kas ēd ar pirkstiem, varētu būt tuvi un saprotami tiem, kas ēd ar dakšiņu. Un vai dakšiņas forma un materiāls nav kaut kādā veidā par traucēkli, ja viņiem vajadzētu saprast to otru valodu un domas. Es pat esmu ievērojis tādu pa­rādību — tie, kas ēdot tur dakšiņu kreisajā rokā, nicina tos, kuri dakšiņu tur labajā rokā, un pat nedomā klausīties, ko viņi saka. Un vēl ir arī tādi, kas dažu ēdienu ēd pat ar divām dakšiņām, — tie patiesībā ir paši trakākie, jo skatās nicinoši uz vairumu cilvēku un vienīgi paši sev liekas nevaino­jami.