AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Un vienai tādai piestātnei viņi patlaban tuvojās.

Jūras laupītājiem vajadzēja nogādāt tirgoņu vēstules to radiniekiem, papildināt pārtikas krāju­mus, uzzināt jaunākās vēstis un pēc vienmuļās dzīves jūrā arī nedaudz papriecāties.

Pamanījis, ka kuģis grasās piestāt ostā, Hasans kļuva uzmanīgs. Viņš labprāt būtu izmantojis izde­vīgu iespēju bēgšanai. Bet Arabella jau laikus ieteica viņam doties4ejā uz kuģa tilpni un ieslēdza viņu būcenī. Arī trīs jaunos laupītājus ieslodzīja aiz atslēgas; pagaidām viņiem vēl neuzticējās tik lielā mērā, lai atļautu doties uz krastu.

Tad tumsas aizsegā vīri nolaida vienu mastu, ātri un bez trokšņa nomainīja visu takelāžu. Lielga­bali ar kustīgu lūku palīdzību pazuda kuģa iekšienē. Burinieka sānos ap savu asi pagriezās plāksne ar nosaukumu «Skorpions», un tā vietā parādījās jauns vārds — «Valzirgs». Jūras laupītāju raibo drēbju vietā vīri uzvilka neuzkrītošas krāsas burau- dekla bikses un strīpainus kreklus.

Slaidais trīsmastu jūras laupītāju kuģis gluži kā uz burvja mājienu pārvērtās par smagnēju div- mastnieku «Valzirgs», kas palēnām un lietpratīgi iepeldēja ostā. «Valzirga» kravā ietilpa kvieši un kukurūza. Daļa maisu mētājās tieši uz klāja un aizsedza lūkas, zem kurām bija paslēpti liel­gabali. Pēc šādiem pārveidojumiem neviena dvē­sele nevarētu nojaust draudīga jūras laupītāju kuģa esamību. Vienīgi jūrnieku acis kvēloja drū­māk, nekā būtu sagaidāms uz šāda miegaina graudu kuģa.

Kad kuģis bija pietauvojies un visas formalitātes nokārtotas, gandrīz visa komanda ar kapteini priekšgalā steidzās uz «Cepto sivēntiņu». Uz klāja palika tikai nepieciešamā apsardze. Pat Arabella devās uz krastu kopā ar vīriem.

«Ceptais sivēntiņš» bija jūrnieku krogs, tieši tāds, kāds nepieciešams laupītājiem. Rums un vīns te plūda straumēm. Uzkodai varēja paņemt uz iesma ceptu gaļu, sīpolus, ķiplokus un maizi. Kam kabatā nauda turējās papilnam, tas varēja pasūtīt arī smalkākus ēdienus un dzērienus. Itin viss bija dabūjams — par to rūpējās sārtvaidzis Manuels kopā ar savu plaukstošo sievu. Ja pasūtītais nebija tūlīt atrodams mājās, to sameklēja kaut vai no zemes apakšas; galvenais, ka šķindēja zelta monē­tas. Par zeltu šai krogā tika darīts arī daudz kas cits. Te piekrāpa un nodeva cilvēkus, te valdīja viltība, te vilka ādu pār acīm pat miesīgam brālim. Slepkavoja, ja vajadzīgs. Šeit velti bija meklēt godīgumu un labestību, šeit valdīja vienīgi zelts un nāves bailes.

Manuels bija Svina rokaspuisis. Bet kas gan to var zināt — varbūt viņš ņēma naudu arī no Dzelzs Bizes. Te nu nevienam nevarēja uzticēties. Šajos duļķainajos ūdeņos peldot, laupītājs varēja cerēt tikai uz sevi pašu — kamēr tam pietika spēka un viltības.

«Skorpiona» vīri piepildīja pusi krodziņa. Ma­nuels priecīgi berzēja rokas — šodien bija cerības uz labu peļņu. Viņa cienītā kopā ar apaļīgām

krogus meičām naigi lika galdā gaļu un rumu vīru pacienāšanai.

Daniels, Kokkājis un Jūras Bende apsēdās atse­višķi pie mazāka galdiņa. Daniels piebīdīja tuvāk Arabellas smago krēslu, un viņa cieši piespiedās tēvam.

Un tur jau arī nāca Manuels ar saldu smaidu

ūsiņās.

— Jamaikas rumu un sivēna cepeti! — nokoman­dēja Daniels un pasvieda Manuelam maisiņu ar skanošām monētām. — Skuķim sameklējiet kaut ko saldu!

— Mums ir garšīgas medus pankūkas un med- alus, — Manuels iztapīgi piedāvāja. — Un ābolu zupa, un riekstu halva.

— Stiep tik visu uz galda! — teica Daniels. — Un iedves muzikantos dzīvību! Šodien es gribu svinēt svētkus!

— Veikals plaukst, vai ne? — Manuels lišķīgi jautāja.

— Krava ir bagātīga, — Daniels bilda, piemieg­dams aci, — bet par to parunāsim vēlāk.

Manuels veicīgi nozuda, un drīz vien galds bija bagātīgi piekrauts. Arabella zināja, ka tagad visi laupītāji drīz vien piedzersies, un tas, pēc viņas domām, bija briesmīgi. Pietempušies viņi kļuva desmitkārt šausmīgāki un niknāki nekā parasti. Laupītāji pretīgi smējās, skaļi dziedāja un vicināja savus garos dunčus, tā ka ikviens, kas nebija pietiekoši uzmanīgs, varēja gūt ievainojumu. Bieži vien izraisījās kautiņi, kuros dažs labs itin viegli varēja zaudēt dzīvību.

Te gan tēvu nedrīkstēja izlaist no acīm.

Halva un medus pankūkas patiēšām ļoti labi garšoja, tomēr Arabella bija pārāk norūpējusies, lai justu par tām prieku.

Stūri uz podesta trīs nēģeri pūta griezīgi ska­nošas taures, cik vien skaļi spēja, bet ceturtais sita bungas. Troksnis un ļembasts bija neaprak­stāms.

Uz trepēm, kas veda no kroga telpas uz otro stāvu, parādījās sarkanmataina sieviete. Zaļa zīda kleita cieši apkļāva viņas stāvu, zem ceļiem tā paplašinājās un plīvoja. Sievieti sauca par Rozitu.

Viņa nāca lejup pa kāpnēm.

— Kas mums šodien par priecīgu dienu! — viņa sauca jau pustrepēs.

Jūras Bende atbrīvoja viņai vietu, un Rozita apsēdās blakus Danielam. Daniels pavērās viņā ar pašpārliecinātu smaidu, iebīfza roku žaketes iekš­kabatā un nometa uz galda sievietes priekšā smagu smaragda auskaru pāri.

Rozita alkatīgi satvēra rotaslietas un nespēja no tām novērst starojošās acis.

Arabella šo sievieti nevarēja ciest ne acu galā. Laipna tā bija vienīgi tajos gadījumos, kad viņai kaut ko atnesa, bet citās reizēs šņāca nikni kā kaķe. Patlaban viņa ar redzamu labpatiku koraļļu vietā ausīs iestiprināja smaragda auskarus un sameklēja rokassomiņā spoguli, lai tajā apmierināti aplūkotu sevi. Zaļie smaragdi apbrīnojami saskanēja ar Rozitas sarkanajiem matiem un balto ādu. Viņa apvija rokas Danielam ap kaklu.

— Tagad es piederu tev, laupītāj, — viņa dūdoja, apsēzdamās Danielam uz ceļiem. Vadoņa acis iezalgojās īpatnējā spīdumā.

Arabella nikni nolūkojās uz Rozitu. Meitene zināja, ka patlaban viņa tēvam ir tukšs gaiss. Tagad tēvs pat pirkstiņu nepakustinātu viņas labā, lai notiktu kas notikdams. Viņa nebūtu laupītāja meita, ja nenovēlētu nazi mugurā šai pretīgajai Rozitai.

Dzīres turpinājās.

Tagad Arabella nīka pie galda viena pati, mal­koja medaļu, šad un tad iebāzdama mutē gabaliņu halvas.

Kokkājis un Jūras Bende, no liela ruma daudzuma apdulluši, tenterēja apkārt pa telpu. Piedzērušies vīri auroja dziesmas vai arī no prieka ķērca kā gaiļi. Mūzika svilpa un dimdēja, daļa vīru dejoja rumbu ar spiedzošām, izspūrušām meičām.

Rozita bija tēvu kaut kur aizvilinājusi. Viņš bija Arabellai pavēlējis kārtīgi sēdēt savā vietā, gaidīt un neiet projām agrāk par citiem.

Arabellas noskaņojums bija vairāk nekā rūgts. Viņa gandrīz būtu laidusi vaļā raudas, ja nebaidī­tos no izsmiekla un ķircināšanas.

Atskanēja kaut kāds brīkšķis, pēc tam metāla šķindoņa. Arabella pavērās visapkārt.

Troksni sacēla Alelūja, kurš bija novēlies zem galda un krītot apgāzis pāris misiņa biķeru. Nu tie šķindēdami noripoja no galda uz grīdas, līdz beidzot apstājās pie sienas. Ruma palts izplūda pa galdu un sīkā straumītē sāka tecēt zemē.

Neviens pat neievēroja starpgadījumu. Visi bija pietiekoši nodarbināti paši ar sevi, turklāt bija labi zināms, ka Alelūjas galva nepanes sevišķi daudz ruma. Viņu atstāja zem galda izgulēt reibumu.

Laupītāji turpināja ālēties tabakas dūmu un ruma dvingā.

Arabellas tuvumā pie galda bija uzradies kāds svešs vīrs. Vienā ausī starp melnajām matu spro­gām svešajam karājās zelta auskars.