AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Kādu brīdi viņš ar kūpošu pistoli rokā, velnam līdzīgs, stāvēja līdz nāvei nobiedētā Hasana priekšā, tad nogāzās zemē visā garumā. Tomēr samaņu viņš nezaudēja. Marcipāns notēmēja tukšo pistoli uz Hasanu un izmisīgi elsa:

— Padari mani veselu, citādi es arī tevī izšaušu caurumu!

— Mīļais cilvēk, — atbildēja Hasans, kurš jau sāka attapties no izbīļa, — es taču neesmu nekāds brīnumdaris!

— Dursti mani ar savām adatām! — čerkstēja Marcipāns. — Tu taču redzi — es noasiņoju!

Hasans šaubīdamies sameklēja azotē adatu mai­siņu un tajā bez steigas izvēlējās pāris adatu. Turot tās pirkstos, viņš vilcinādamies lūkojās uz Marci­pānu.

— Ko tu gaidi, kamieli tāds! Ķeries klāt! — Mar­cipāns svelpjošā balsī nosēcās. — Vai gribi lodi?

Hasans ar pirkstiem satvēra Marcipāna ausi, to rūpīgi nopētīja un tad iedūra adatu auss ļipiņā.

Tuht Marcipans sajuta, ka asiņošana apstajas.

Hasans iedūra ausī arī otru adatu. Pagāja daži mirkļi, un Marcipāns izbrīnā noelsās. Viņa vājums mazinājās, ķermenī atgriezās dzīvības dvesma.

Pa to laiku, pistoles šāvienu izdzirduši, saskrēja visi uz kuģa esošie laupītāji.

Nevar teikt, ka jūras laupītāji savā mūžā būtu maz pieredzējuši, tomēr ar tādu brīnumu viņi sastapās pirmoreiz. Šajā brīdī Hasans mierīgi varētu tiem izsolot cauri, iesēsties laivā un aiz­braukt uz ostu. Neviens pats laupītājs neiedrošinā­tos pacelt roku, lai viņu aizkavētu.

Diemžēl Hasans to visu saprata tikai nākamajā dienā. Bet tad viņš atkal sēdēja drošā vietā — savā būcenī aiz atslēgas.

Nākamajā dienā uz «Valzirga» sākās kravas izkraušana.

Manuels jau naktī bija nosūtījis ziņu itāļu tirgo­tājam Padronem, ar kuru Daniels te ostā kārtoja darījumus. Padrone bija vīrs, kas pirka un pārdeva absolūti visu, sākot ar pastmarkām un aploksnēm un beidzot ar melnajiem un baltajiem vergiem.

Padronem bija savi krāvēji. Labības maisus mugurā uzcēluši, garlaikoto ostas ierēdņu skatienu pavadīti, viņi žigli steidzās no «Valzirga» pie Pad- rones ratu karavānām un no turienes bez neslavas atkal atpakaļ uz kuģi. Padronem ostā bija arī savas noliktavas, tomēr šo kravu viņš gribēja iespējami ātri dabūt projām.

— Pircēji gaida, — viņš stāstīja ostas ierēdnim.

Rati pēc ratiem pildījās ar graudu maisiem un aizripoja no ostas projām.

Bet, ja kāds iebāztu roku dažā kviešu vai kukurū­zas maisā un tur mazliet pačamdītu, viņa saujā nonāktu šis tas interesants.

Tie tikai izskatījās pēc kviešu un kukurūzas maisiem. Tajos atradās no «Loreidas» nolaupītās mantas, galvenokārt vērtīgas zvērādas un dārgi brokāta audumi.

Pats Padrone tikmēr sēdēja kapteiņa kajītē un kopā ar Dānieļu malkoja smalku spāņu vīnu. Darī­jums viņiem bija jau noslēgts. Padronem nācās pirkt kaķi maisā, bet šis viņiem nebija pirmais tāda veida veikals. Būdami seni partneri, viņi zināja, ko viens no otra var sagaidīt.

Padrones atnestais zelts bija noglabāts kapteiņa dzelzs lādē.

— Pēc divām nedēļām «Matilda» ar zelta kravu dosies jūrā, — Padrone izteicās pieglaimīgā balsī.

— Tai būs līdzi divi karakuģi. Tev tas laikam būs pārāk ciets rieksts?

Daniela seja kļuva domīga.

— Tā taču ir vesela flotile, — viņš secināja.

— Divi karakuģi — tas ir milzīgs spēks. Bet tas būtu gan velnišķīgi gards kumosiņš, karamba!

— Padomā par to! Varbūt tur var kaut ko darīt. Viņi kuģos uz Angliju gar Klinšu salām. Man uz «Matildas» ir savi vīri — garais Pedro un bakurē- tainais Ābrams. Tūlīt pēc izbraukšanas no ostas viņi sarīkos komandas locekļiem ilgstošas vēder­graizes, tāpat arī padarīs «Matildas» lielgabalus nekaitīgus, tikko tu parādīsies.

— Bet vēl taču paliek divi karakuģi, — sprieda Daniels, šūpodams galvu. — Pārāk liels kumoss var iesprūst rīklē.

— Gan jau tu pats labāk zināsi, ko tu spēj,— noteica Padrone. — Es jau varu padot ziņu arī Dzelzs Bizēm. Jebkurā gadījumā man par ziņām un palīdzību pienākas divdesmit procentu. Ar

Pedro un Ābramu es tikšu galā pats. Protams, ja vien ar viņiem tajā tracī neatgadās kaut kas ļauns!

Padrone sāka divdomīgi smieties.

— Ar tādiem viss kas var atgadīties, — viņš piebilda. — Man tas Pedro ir jau gaužām apnicis.

Daniels drūmi pamāja ar galvu.

— Es uzmetīšu aci tai «Matildai». Dzelzs Bizi vari pagaidām nejaukt šai lietā, — viņš noteica.

— Lūk, tā jau ir vīra valoda, — atbildēja Pad­rone.

Kajītes durvīs parādījās krāvēju barvedis ūn paziņoja, ka darbs ir paveikts.

Padrone piecēlās, lai dotos projām. Daniels gāja viņu pavadīt.

Tajā brīdī arī pēdējais vezums aizripoja no krastmalas.

Kuģu piestātne mudžēja no visdažādākajiem cilvēkiem. Tur bija augļu tirgotāji un pīrādziņu pārdevēji. Tur klimfa apkārt dīkdieņi un staigāja veikalnieki. Bija redzami jūrnieki ar visdažādāko ādas krāsu, kurus kuģi atveda no visām pasaules malām. Bija arī ostas ierēdņi un kārtībnieki, krā­vēji un strādnieki. Skaļas sarunas risinājās vai visās pasaules valodās.

Tieši tajā brīdī, kad Svins kopā ar Arabellu un Padroni iznāca piestātnē, «Valzirgam» garām kli­boja gara auguma jūrnieks noplīsušās drēbēs. Pamanījis. Dānieļu, viņš apstājās kā zemē iemiets un spalgā balsī sauca: ,

— Grābiet ciet to cilvēku, tas ir jūras laupītāju vadonis! Tur tas vīrs ir briesmīgais Daniels, kuru sauc par Svinu!

Arabella krampjaini ieķērās tēva rokā un trīcot piespiedās viņam klāt.

— Tas ir tas pats, kas uzbruka brigantīnai «Loreida», noslepkavoja tās komandu un nogrem­dēja kuģi! Grābiet viņu ciet!—vīrs kliedza kā prātu zaudējis.

Liels ziņkārīgo pūlis tūlīt sapulcējās ap viņiem.

Arabella bija līdz nāvei nobijusies.

Daniels mierinot aplika viņai roku apkārt un, mierīgi smaidīdams, teica klibajam:

— Nevar būt, mīļais cilvēk! Es esmu godīgs labības kuģa «Valzirgs» kapteinis. Palūk, arī mana meita ir paņemta līdzi jūras braucienā. Vai tu domā, ka laupītājiem bērni skraida apkārt pa kuģa klāju? Mitējies taču klaigāt — tu pats redzi, kā esi nobiedējis manu meitu!

Tomēr svešais turpināja kliegt.

Spiezdamies cauri skatītāju lokam, viņiem tuvo­jās žandarms un pāris ostas darbinieku.

— Varu apstiprināt, ka šis vīrs ir godīgs labības kuģa kapteinis, — tagad arī Padrone iestarpināja kādu vārdu. — Nupat nopirku no viņa kviešu un kukurūzas kravu. Es esmu tirgotājs Padrone.

— Vii\i visi ir viena banda, ņemiet viņus ciet! Tie nogremdēja «Loreidu», uz kuras es kalpoju. Laupī­tāji izmeta mūs pār bortu, es vienīgais izpeldēju krastā!

— Mīļais cilvēk, — teica Padrone, — protams, arī es esmu dzirdējis par «Loreidas» bojāeju. «Loreida» avarēja ūdens klaida vidū, kāds kuģis pēc vairākām dienām atrada okeānā tās atliekas. Nevar būt, ka jūs spētu atpeldēt no kuģa līdz šejienei.

Gandrīz nemanāmi Padrone pamirkšķināja vie­nam no saviem krāvējiem, kas stāvēja turpat pūlī.

— Kas šeit notiek? — izlauzies cauri cilvēku pulkam, jautāja žandarms.

— Vājprātīgais, — līdzjūtīgi paskaidroja Padro­ne. — Viņš iedomājas, ka atpeldējis šurp no «Lorei­das» bojāejas vietas.

Padrones krāvējs pienāca pie klibiķa un draudzīgi apskāva viņu.

— Nāc, Umberto, — viņš kā mierinot teica, — viņi jau nezina, ka tu esi jucis!