AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

— Laikam patiešām nav par ko, — Hasans šau­bīdamies noteica. — Bet vai viņiem visiem va­jadzēs kļūt par laupītājiem?

— Nekādā ziņā. Visas bēdas un nelaimes rodas no laupīšanas, no zelta un dārgakmeņu iekārošanas. To es saviem bērniem nenovēlu.

— Tādā gadījumā tev jādodas no kuģa pro­jām, — ieteica Hasans.

— Es taču nevaru pamest tēvu šeit. — Arabella bija kā sprukās. — Bez tam man no kuģa neļaus aiziet. Tu taču zini, ka no laupītāju kuģa nedrīkst aiziet neviena dzīva dvēsele, tāds ir laupītāju likums. Tas, kurš aiziet, atnes kuģim nelaimi.

— Un ko tad tu darīsi?

— Es nezinu, — Arabella bēdīgi noteica, un acīs viņai sariesās asaras. — Es tomēr gribu kļūt par māmiņu.

Pie bezānmasta bija dzirdama skaļa šķendēša- nās. Arī tur laupītāju bariņš spēlēja kārtis. Aizvien pieaugošais troksnis saistīja visu uzmanību. Vīri virzījās tuvāk bezānmastam. Arī Arabella un Ha­sans devās turp.

— Šis smirdošais sesks blēdās, — spiedza Grie­ķis, pacēlis roku, kurai bija palicis viens pats vidējais pirksts. Šis vienīgais pirksts patlaban tēmēja uz vienu no jaunajiem laupītājiem, kurš stāvēja vīru priekšā ar kārtīm rokās.

— Krāpnieks, krāpnieks! — Grieķis spiedza spalgā balsī. — Šis elles izdzimums apspēlēja mani līdz pēdējam grasim! Visa ar pūlēm sakrātā manta ir šī seska kraupainajā rīklē!

Grieķis sāka gaudot.

No to laupītāju mutēm, kuri bija sapulcējušies ap spēlmaņiem, atskanēja ļaunu vēstoša murdoņa.

— Nu, rādi šurp, kas tev noglabāts azotē! — teica Virvju Vijējs un draudoši tuvojās jaunajam. Visi noskaitušies barā mācās vīram virsū.

Tas sabijies kāpās atpakaļ.

Pēkšņi Grieķis griezīgi iespiedzās:

— Vīri, skatieties — viņam taču nav ēnas!

Visi satrūkušies soli atkāpās. Virvju Vijējs, kurš

nupat grasījās sagrābt jauno, palēca sāņus, it kā tas būtu satvēris saujā krupi. Jaunais vīrs sabijies palika viens pats spoža gaismas apļa vidū. No vienas puses viņu apspīdēja spoži liesmojoša saule, no otras — saules žilbinošais atspulgs, kas atstaro­jās no baltās sienas.

Patiešām varēja skaidri redzēt, ka šim vīram nav ēnas. Visiem laupītājiem pie kājām sākās liela, tumša ēna, bet šim vīram ēnas trūka.

-—Velns, velns! — spiedza Grieķis, un putas sakrājās viņa lūpu kaktiņos. — Vīri, uz mūsu kuģa ir ielavījies pats velns!

— Paklausies, viņam ēnas nemaz nevar būt, — Hasans centās nomierināt Grieķi. — Palūkojies pats — šo vietu apspīd divas gaismas, un tādējādi ēna nevar rasties.

Neviens neklausījās Hasanā. Visi māņticīgie lau­pītāji drūzmējās un satraukti skraidelēja apkārt, gluži kā lapseņu spieta vajāti. Bija taču labi zināms, ka velnam trūkst ēnas, kas cilvēku pavada visu viņa mūžu. Vīrs bez ēnas noteikti bija velns, tur nevarēja būt citas iespējas.

Baismu pārņemti, vīri kliedza, Alelūja skaitīja kādu lūgsnu latīņu valodā un meta krustus, cik vien spēdams. Vienacis Rašids, nometies uz ceļiem ar skatienu pret Meku, juceklīgas murmināšanas pava­dībā cītīgi dauzīja pieri pret kuģa klāju. Grieķis brēca, gluži kā prātu zaudējis.

Ļembasts skanēja līdz pat debesīm.

Jaunais laupītājs stāvēja gaismas loka vidū un aiz bailēm nespēja pakustēties ne tik, lai izkāptu no tā ārā. Arī abi viņa likteņa biedri nemaz nebija cilvēka izskatā, tomēr viņi cītīgi kliedza pirātiem līdzi, lai tikai kāds neiedomātos viņus turēt aizdo­mās.

Nupat jau viņiem naigā riksī tuvojās resnais Adalberts. Rokā viņš turēja tukšu miltu maisu.

— Vīri, iebāzīsim velnu maisā un metīsim pār bortu! — viņš aizelsies kliedza. — Tad viņš neva­rēs mūs pazudināt!

Par atbildi atskanēja piekrītoša aurošana.

Hasans satvēra Adalbertu aiz pleca un sacīja:

— Padomā pats, cilvēk, — kas nu tas par velnu! Palūkojies, kā viņš dreb aiz bailēm! Tur, kur viņš patlaban stāv, arī tev nebūtu ēnas! Aizved viņu uz kādu citu vietu un tūlīt redzēsi, kāda ēna viņam būs!

Adalberts nokratīja Hasana roku no sava pleca. Viņš bija citādā noskaņojumā, un viņa galvā patlaban nebija vietas nevienai prātīgai domai. Arī citiem laupītājiem vīra ēna vairs nelikās būtiska, viņi tagad domāja tikai par velnu, no kā vajadzēja tikt vaļā.

Jauno iebāza maisā un pārsvieda pār bortu.

— Karamba! Kas te notiek? Vai kāds grib dabūt svinu? — brīdi vēlāk troksnim un tracim pārska­nēja Daniela varenā balss.

— Pats nelabais bija uzradies uz kuģa, — Jūras Bende noteica savā mierīgajā, rupjajā balsī. — Vīri iemeta viņu ūdenī.

— Stulbeņu bars, — Daniels nicinoši nomurmi­nāja. Bet skaļi viņš noteica: — Nu, pietiks gaudot! Lai Adalberts pēc šī izbīļa ielej jums katram pa glāzītei ruma!

Šāds solījums tūlīt pacēla laupītāju noskaņo­jumu debesu augstumos.

Pēc Adalberta atveseļošanās pie Hasana sāka nākt laupītāji ar visdažādākajām kaitēm. Grieķi naktīs mocīja baiļu lēkmes. Virvju Vijējam bija vistas aklums, tāpēc pēc saules rieta viņš itin neko neredzēja. Vienaci Rašidu savukārt vārdzināja kuņģa čūla.

Hasans ļoti nelabprāt ārstēja viņus un ar katru dienu kļuva arvien drūmāks.

— Man jātiek no šī kuģa projām, — viņš beidzot teica Arabellai. — Es nevaru tā dzīvot — katru dienu ar savu sīko labdarījumu palīdzēt lielam ļaunumam briest aizvien lielākam! Vai redzēji, ko Adalberts izdarīja? Ja viņš būtu vēl vārgs no jūras slimības un censtos sevi kambīzē dziedināt, iespē­jams, ka nevienam nebūtu pat prātā nācis bāzt šo nelaimīgo kāršu krāpnieku maisā un sviest viņu ūdenī!

— Vai tu domā, ka šis krāpnieks pats kādu būtu žēlojis!—Arabella atteica.

— Laikam jau nebūtu vis, — Hasans šaubīda­mies atbildēja. — Katrā ziņā es redzu, ka uz laupī­tāju kuģa man nav vietas.

Arī Alelūju māca bažas. Viņu mocīja briesmīga nožēla, ka tik vērtīgu vīru kā Hasans bija pārdevis Arabellai par vienu vienīgu pērli. Patlaban viņš ar šī klaidoņa prasmi būtu varējis šeit, uz kuģa, saraust lielu bagātību. Šis muļķa skuķis gan neprata no laupītājiem pieprasīt atlīdzību! Ja Hasans vēl joprojām piederētu Alelūjam, viņš tam neļautu vis ārstēt citus gluži par velti. Viņš pavē­lētu likt zeltu galdā. Un viss zelts plūstu Alelūjas kabatā.

Šādas domas sagādāja Alelūjam briesmīgas cie­šanas. Viņš visu laiku klīda Hasana un Arabellas tuvumā un izmisis noskatījās, kā nemitīgi izkūp skaista naudiņa.

Tur nu stāvēja tas nemainīgi stulbais un ārkār­tīgi nežēlīgais Āķis ar savām krustu sāpēm un pieprasīja, lai Hasans viņu durstītu ar adatām. Alelūja domās ļaunā priekā ņirdza. Āķim ausu nemaz nebija, tās viņam bija nocirstas jau sen kādā cīniņā.

Hasans jau negribīgi turēja rokā adatu, kuru grasījās iedurt Āķim ausu ļipiņā.

— Bet tev taču nemaz nav ausu, — viņš samulsis teica, pēc tam kad bija apskatījis vīra galvu.

— Tev es nevaru palīdzēt.

— Kā tā? — Āķis kļuva nikns. — Visus tu esi padarījis veselus, bet mani pēkšņi vairs nevari!

— Redzi, kas par lietu, — skaidroja Hasans.

— Cilvēka ausu ļipiņā ir bezgala daudz dažādu unktu, caur tiem var iespaidot visu viņa ķermeni, ie punkti ir jāzina. Tieši tur jau ir tas noslēpums,

ka ar adatu jātrāpa īstajā punktā. Bet tev taču nav ausu! Tātad nav arī punkta, caur kuru piekļūt taviem krustiem!