AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

No šī sarežģītā skaidrojuma Āķis saprata vienīgi to: viņa sāpēm krustos nevar palīdzēt tāpēc, ka viņam nav ausu kā citiem cilvēkiem. Ausu trūkums jau tāpat izraisīja viņā īgnumu, un nu vēl šī maikste mēģinās iegalvot, it kā viņš tādēļ ir sliktāks par citiem laupītājiem. Āķis briesmīgi sadusmojās.

— Acumirklī izārstē mani, — viņš nošņāca,

— vai arī es no tevis iztaisīšu asiņainu pankūku! Hasans mierīgi ielika adatu atpakaļ ādas maciņā

un noglabāja maciņu azotē.

— Tur neko nevar darīt. Āķis paķēra pistoli.

Taču viņš nebija rēķinājies ar Arabellu. Ar zibenīgu kustību Arabella izsita viņam pistoli no rokas mi aizlika kāju priekšā. Nikni nolamāda­mies, Āķis nogāzās uz klāja.

Nu pienāca klāt arī Alelūja un pacēla Āķa pistoli.

— Ko vāļājies, — viņš draudzīgi bilda guļoša­jam Āķim. — Nemētā vis savu pistoli, kur pagadās. Raugi — tā var sprāgt, un tad tev galvā būs par vienu caurumu vairāk.

Āķis, no dusmām bāls, jau slējās kājās.

— Dod šurp manu pistoli!—viņš rūca. — To vīru vajag novākt!

Alelūja aizbāza Āķa pistoli sev aiz jostas.

— Vispirms nomierinies, — viņš atbildēja. — Tad jau atdošu. Daniels tev par tādiem kumēdi­ņiem galvu vis neglāstīs!

Āķis iegrima domās un krietnu brīdi caur pieri vērās uz Arabellu un Hasanu. Bija redzams, ka viņš izcīna grūtu iekšēju cīņu. Beidzot viņš atmeta ar roku un drūmi pagriezās, lai dotos projām.

Arī Alelūja atkal kliboja tālāk, it kā viņam par šo atgadījumu nebūtu ne mazākās darīšanas.

Hasans skumji palūkojās Arabellai acīs.

— Tagad Āķis uz visu mūžu būs tavs niknākais ienaidnieks, — viņš noraizējies teica. — Tāds lai­kam gan piedošanu nepazīst?

— Vai Āķis?—noprasīja Arabella.— Tas Āķis nemaz nespēj kļūt vēl niknāks, nekā viņš patlaban ir. Viņš labprāt pārgrieztu rīkli visiem, ja vien varētu. Bet viņš baidās no Kokkāja un tēva. Par Āķi vari neraizēties.

— Ir gan jums te uz laupītāju kuģa dīvaina dzīve, — noteica Hasans.

Viņš atkal izņēma no azotes savu nodilušo adatu maciņu un pārdomājot nolūkojās uz to.

— Ja es ar savu ārstēšanas prasmi palīdzu ļaunumam, tad labāk lai šo adatu nav!

Šos vārdus teikdams, Hasans atvēzējās un aizlidi- nāja adatu maciņu tālu pār 'bortu. Alelūja gan pielēca klāt un sagrāba viņu aiz piedurknes, bet bija jau par vēlu.

Adatas nu bija zaudētas uz visiem laikiem.

— Esi gan tu muļķis, — Alelūja noņurdēja, galvu šūpodams. — Tu neproti dzīvot. Kāda tev daļa par citiem! Kamēr tev ir šīs adatas kabatā, neviens tevi neaiztiks, un tu varētu dzīvot kā niere taukos!

Izmisis viņš noskatījās adatu maciņam pakaļ. Ja Alelūja varētu to iegūt sev! Varbūt viņam ar

Hasana palīdzību pamazām izdotos pat nākt uz pēdām ausu noslēpumam. Kādas zelta kaudzes tad saraustu! Nemaz nerunājot par to, ka vairs nemū­žam nenāktos pakļaut briesmām savu dzīvību.

dārgumu krātuve

Laupītāju kuģis tuvojās salai, kuras klinšu alās bija apslēpta viņu visnozīmīgākā dārgumu krātuve.

Sala izskatījās nomācoša, tai bija izrobotas apri­ses. No jūras pa gabalu veroties, tā šķita pilnīgi nepieejama. Vienīgi laupītāji zināja, kā piebraukt pie salas, un pat viņi uzdrošinājās doties krastā tikai skaidrā bezvēja laikā.

Danielam un Kokkājim, vadot kuģi starp klinšu smailēm un rifiem, asiem kā zobena asmens, abiem pieres bija sviedru lāsēm pārklātas. Grūtais un bīstamais brauciens izsūca visus vīru spēkus.

Caur šauru spraugu, kurai augstu pāri slējās klints rags, «Skorpions» beidzot ieslīdēja mazā līcī ar spoguļgludu ūdeni. Šeit, līča dziļumā, starp stāvajām, augstajām klinšu sienām nekad neiespī­dēja saule, un gaiss te bija auksts un dzestrs.

Kādā vietā klintī bija izcirsta šaura terase, un no tās klintīs veda ala. Alas ieeju noslēdza smagas dzelzs durvis, kuru atslēga parasti glabājās mantu lādē Daniela kajītē.

Laupītāju kuģis piestāja terases malā. Nostipri­nājuši tauvas galu, laupītāji kāpa krastā. Šeit, līcī, neviens neuzskatīja par nepieciešamu atstāt uz kuģa sardzi. Bez tam visi nepacietīgi tīkoja ieraudzīt savu zeltu.

Kokkājis un Jūras Bende stiepa ar dzelzi apkaltu kasti, kurā glabājās «Loreidas» vērtslietas un par pārdotajām precēm saņemtais zelts. Katrs laupī­tājs turēja rokā mazu laternu, ar ko apgaismot sev ceļu tumšajās alās. Visi bija satraukti. Divi jaunie vīri trīcēja aiz mantkārības un vēlēšanās redzēt laupītāju dārgumus un piedalīties to sadalē.

Daniels atslēdza čīkstošo slēdzeni un atvēra durvis. Paši pirmie alā iegāja Kokkājis un Jūras Bende, stiepdami lādi ar zeltu, viņiem sekoja visi pārējie. Daniels palika pats pēdējais un atkal aiz­slēdza durvis.

Viņi atradās šaurā, tumšā ejā. Tā kā Kokkājis ar Jūras Bendi, smago lādi vilkdami, tikai palēnām spēja virzīties uz priekšu, arī pārējie laupītāji viņiem sekoja maziem solīšiem. Lēnais gājiens pazemē, kur visos virzienos atzarojās arvien jaunas un jaunas sānejas, turpinājās ļoti ilgi. Dažreiz zem smagajām akmens velvēm vīriem nācās pie­liekties, un kādā vietā uz priekšu varēja tikt vienīgi četrrāpus. Kokkājis un Jūras Bende zināja ceļu. Ikviens svešinieks labirintā būtu bezcerīgi apmaldī­jies.

Beidzot viņi nonāca plašā akmens zālē, kuru rotāja laternu gaismā spīguļojoši akmens stabi. Daniels kopā ar Kokkāji un Jūras Bendi pazuda tikko manāmā klinšu spraugā aiz stabiem, kuri slējās blakus augstajai sienai. Neviens nedrīkstēja doties viņiem līdzi. Tas bija noslēpums, kuru visā pasaulē zināja tikai Daniels un Kokkājis. Tagad arī Jūras Bendem bija jāiepazīst šis noslēpums, jo nu viņš bija kļuvis par jauno bocmani.

Pagāja ilgāks laika sprīdis, tad pēkšņi virs galvas atskanēja čirkstoša skaņa, kas lika šermu­ļiem iet pār kauliem. Laupītāji ieplēta acis, un rokas viņiem sāka trīcēt. Pakāpeniski viena no klinšu zāles sienām pacēlās augšup. Skatienam pa­vērās vēl plašāka zāle. Tā izskatījās pēc regulāra četrstūra, kura sienas klāja klinšu zīmējumi un gleznojumi.

Tiklīdz bija iespējams iespraukties zem akmens sienas, kas cēlās augšup, viss laupītāju bars trok­šņaini iedrāzās otrajā zālē.

Tur atradās viņu bagātību krātuve.

Pirāti visi kā prātu zaudējuši metās pie savām dārgumu kaudzēm un, no laimes ķiķinādami, sāka pa tām rakņāties.

Tikai abi jaunie vīri, Hasans un Arabella palika stāvam pie ieejas. x Abiem jaunajiem sejas bija bālas kā palags, un acis viņiem kvēloja aiz mantkā­rības. Zeltu, vienīgi zeltu un dārgakmeņus viņi patlaban kāroja, un to viņiem vajadzēja acumirklī dabūt. Sākumā gan vēl ne tik daudz, cik piederēja dažam labam šajā tumšajā, blāvo laternu apspīdē­tajā zālē. Bet gan jau ar laiku pieaugs arī viņu bagātību kaudzes. Viņi bija gatavi atteikties no visa, galvenais, lai viņiem būtu zelts un dārgak­meņi, zelts un dārgakmeņi, zelts un dārgakmeņi. Visam citam nebija nekādas nozīmes.

Zāles vidū parādījās Daniels, Kokkājis un Jūras Bende, kuri nesa smago, ar dzelzi apkalto kasti.

Sākās bagātību dalīšana. Tā noritēja gandrīz pilnīgā klusumā, tikai brīdi pa brīdim kāds no laupītājiem izgrūda apslāpētu prieka kliedzienu.

Kad dzelzs kaste bija iztukšota, laupītāji ķērās pie dārgumu kaudzēm, kas bija piederējušas tiem vīriem, kuri bija dabūjuši galu «Loreidas» kaperē- šanas laikā. Nevienam laupītājam nenāca pat prātā, ka nākamreiz var tikt sadalīta tieši viņa zelta kaudze. Visi jautri trallināja mantrausības kārē un apmierinājumā.