AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Vīrelis bija tik ļengans, ka nevarēja pat uzrāp­ties augšā pa virvju kāpnēm. Viņu nācās pacelt uz borta kopā ar laivu.

Uz kuģa pirmais pie viņa pienāca Alelūja, kurš lietišķi ņēmās meklēt un raisīt vaļā visapkārt ķer­menim apsietos maisiņus ar zeltu. Maisiņu sara­dās krietna kaudzīte, un to sāka uzmanīt Kalsnais Ādams. Arī no kabatām izvāca zeltu. Citi laupītāji uz to nolūkojās ar skaudību, un Kalsnais Ādams nodomāja, ka īstenībā šī ir labākā diena viņa dzīvē.

Toties īsais Ādams bija gluži mēms no bailēm. Kad Alelūja bya kārtīgi iztukšojis viņa kabatas, viņš tā iebelza Ādamam pa pakausi, ka vīrs novēlās Danielam taisni pie kājām.

Āķis ar labpatiku nolūkojās īsā Ādama kritienā. Viņš ar lielāko prieku izpildīja piespriestos sodus, un te varēja sagaidīt kaut ko tamlīdzīgu.

— Gribēji laisties lapās? — Daniels caur zobiem jautāja.

īsais Ādams saka vaimanat.

— Runā skaidrāk, es neko nedzirdu! — Daniels nodārdināja.

Un īsais Ādams ar pašam negaidītu drosmi izgrūda:

— Es taču negribu mūžīgi palikt par cietum­nieku uz šī nolādētā kuģa!

Kokkājim tūlīt rokā pazibēja nazis.

Tomēr Daniels noraidoši pacēla roku.

— Lūk, tieši tāds arī būs tavs sods, — viņš dobji noteica. — Arī turpmāk tu būsi pirāts, taču no lau­pījuma savu daļu vairs nesaņemsi un nevienā ostā netiksi krastā.

īsais Ādams sāka vai starot aiz laimes. Tomēr tūlīt mirdzums viņa acīs izgaisa, un viņš iesau­cās:

— Bet mans zelts?

— To tu esi paspēlējis, — Daniels atbildēja. — Pazūdi no manām acīm!_

Gluži kā salauzts, īsais Ādams vilkās projām. Āķis neapmierināts nolūkojās tam pakaļ, viņš jutās vīlies.

— Veltīgi atstāji viņu pie dzīvības, vadoni, — teica Jūras Bende.

Kokkājis drūmi nospļāvās pār bortu.

Kādu nakti laupītāju kuģis tumsas aizsegā tuvo­jās krastam. Neiededzot ugunis, tas apstājās krasta tuvumā un nogaidīja.

Jūras Bende stāvēja kuģa priekšgalā un sasprin­gti raudzījās tumsā. Viņš paspēja sakošļāt un iz­spļaut visu aiz vaiga iebāzto tabaku, pirms krastā pazibēja uguntiņa. Iemirdzējās vienreiz un nodzisa, tad vēl otrreiz un nodzisa galīgi. Tūlīt pēc tam Jūras Bende sava platā mēteļa aizsegā iededzināja lielu laternu un paspīdināja to krasta virzienā — arī divas reizes. Tad viņš noslēpa laternu, apsēdās uz virvju rituļa un iebāza mutē jaunu košļājamās tabakas kumšķi.

Jūras Bende ļāva aizritēt apmēram ceturtdaļstun­dai, tad no jauna pavērsa laternas uguni pret krastu. Un tā vēl pēc kāda laika.

Beidzot klusajā līcī varēja sadzirdēt airu troksni. Laupītāju kuģim tuvojās laiva.

Jūras Bende nolaida pār bortu virvju kāpnes. Uz klāja uzrāpās viesis. Tas bija krodzinieks Manuels.

— Svins gaida, — Jūras Bende teica.

Manuels steidzās uz kapteiņa kajīti.

Daniels ar Kokkāji divatā sēdēja pie galdiņa un meta spēļu kauliņus. Blakus kajītē Hasans mācīja Arabellai matemātiku.

— Rozita liek tevi sveicināt, — nosmīkņāja Ma­nuels. — Viņa nespēj vien tevi sagaidīt.

Daniels par atbildi glaimots pasmīnēja, tad sauca uz blakus kajīti:

— Arabella, pazūdi ar tavu klaidoni no šejienes! Mums jāpārrunā savas darīšanas.

— Kas notiek krastā? — pajautāja Kokkājis, kad Arabella un Hasans bija aizgājuši.

— Viss ir mierīgi, — atbildēja Manuels.

— Kas dzirdams par to klibiķi no «Loreidas»?

— Viņš ir kļuvis par sprediķotāju. Sievietes nāk viņu klausīties.

— Vai vēstules saņēmi?

— Saņēmu. \

Manuels žaketes iekškabatā sameklēja divas vēstules un pasniedza tās Danielam. Daniels sāka lasīt.

— Ahā, — viņš nomurmināja, nolikdams pirmo vēstuli. Toties no otrās vēstules viņš izlasīja tikai dažas rindiņas, tad sāka smieties un iesaucās: — Karamba!

— Kas tur ir? — painteresējās Kokkājis.

Daniels skali nolasīja vēstuli:

«Atbildot uz Jūsu vēstuli, paziņojam, ka mūsu tēvs Bendžamins Vests, kuru Jūs pieminējāt savā vēstulē, gājis bojā brigantīnas «Loreida» avārijā, ko oficiāli apstiprina arī aculiecinieku liecības.

Tadeļ mes neņemam vēra prasības pec izpirkšanas naudas. Benno un Benhards Vests.»

— Zibens un pērkons! — Kokkājis dusmās iesau­cās.— Kādi laupītāji un krāpnieki! Viņi pamet savu miesīgu tēvu likteņa varā un pievāc visu viņa īpašumu! Par kādām aculiecinieku liecībām šie blēži vēl uzdrīkstas runāt, ja mēs nosūtījām vēstuli, ko viņu tēvs uzrakstīja pats ar savu roku!

Kokkājis aiz dusmām sprāga vai no ādas ārā, jo jutās nekrietni aplaupīts. Viņš klumzāja apkārt pa kajīti, lamādamies un lādēdamies, cik vien spēja.

Beidzot Daniels noteica:

— Paliec taču vienreiz mierā, Kokkāji! Tu ar savu bļaušanu padari mani nervozu. Pasaki — kurš no tiem abiem ir Vests?

Dzirdot pieminam Vesta vārdu, Kokkājis laida vaļā jaunu lamu straumi. Visā visumā tas nozīmēja, ka Kokkājim ir gluži vienalga, kurš no tirgoņiem ir Vests.

Manuelam bija vēl kaut kas sakāms.

— Padrone lika pajautāt, kā būs ar «Matildu». Vēl ir vesela nedēļa laika. Ja tu neņemsi «Matildu» priekšā, tad Padrone stāsies sakaros ar Dzelzs Bizi, — pareģoja Manuels.

— Laikam Padronem tā «Matilda» ir gluži kā uguns pakulās, — nikni rūca Daniels. — Lai tad pats pamēģina tikt galā ar diviem karakuģiem!

Manuels noplātīja rokas.

— Nu jā, — viņš teica. — Gan jau tu pats apzi­nies savus spēkus.

Tas skanēja gaužām izaicinoši.

— Bez tam man trūkst vīru, — Daniels drūmi piebilda. — Tie stulbeņi nesen pārmeta pār bortu vienu spēcīgu, jaunu vīru. Un tagad vēl tas īsais Ādams sāka svārstīties.

— Gan jau pats labāk zini, — Manuels atkārtoja.

— Karamba! — Daniels nikni iekliedzās. — Ko tu mal vienu un to pašu kā papagailis? Vai gribi svinu?

Manuels ierāva galvu plecos un steidza teikt atvainošanās vārdus.

— Nu ko tu tā dusmojies, — viņš sacīja. — Padrone tikai gribēja dzirdēt skaidru atbildi. «Matilda» ir gards kumoss, Padronem ir žēl izlaist to no rokām.

— Padronem ir viegli runāt!

Daniels ielēja rumu.

— Paņem nervu nomierināšanai!—viņš piedā­vāja arī Manuelam un iztukšoja savu glāzi vienā malkā.

— Tad pasaki tam diegabiksim Padronem, ka Daniels Svins ķersies pie «Matildas». Bet lai tad gādā, ka visi viņa vīri ir savās vietās, kā norunāts!

— Par vīriem neraizējies, vadoni, — atbildēja Manuels. — Par vīriem es pats parūpēšos. Viss būs izdarīts, kā nākas.

Daniels dusmīgi nokremšlojās.

— Tad jau redzēsim, — viņš noteica.

«Skorpions» devās pēc gūstekņiem. Šoreiz Da­niels uz salu aizsūtīja vienīgi Marcipānu ar pāris vīriem, lai atvestu tirgoņus už kuģi. Daniels vēlējās iespējami ātri nokārtot gūstekņu lietu, lai tad uzsāktu priekšdarbus «Matildas» kaperēšanai. «Matilda» bija ciets rieksts pat Daniela stiprajiem zobiem. Varbūt pat pārāk ciets, tomēr Daniels vairs nejaudāja no tā atteikties. Dānieļu vilināja ne tik daudz «Matildas» zelts, cik bīstamais uzdevums. Viņš alka briesmu un vienmēr vēlējās justies kā varens laupītājs, kuram nav nekā neiespējama.

Paēdis pusdienas, Daniels ielēja sev glāzi ruma, piebāza pīpi uz aizsūtīja Jūras Bendi pēc tirgoņiem. Vadonim bija uznākusi vēlēšanās ar kādu parunā­ties.