AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Hasans klusēdams noklausījās sarunā. Kad Grie­ķis viņam iespieda rokā zobenu ar kailu asmeni, klaidonis sarauca uzacis, mirkli aplūkoja ieroci, tad stingri satvēra tā rokturi.

— Kurš tad stāsies man pretī? — viņš pajau­tāja.

Marcipans smikņadams pieslejas kajas un ne­steidzīgi iebāza krekla stērbeli biksēs.

— Tu izglābi man dzīvību, — viņš skaidroja zobgalīgā tonī, — tā ka cīnīsimies miermīlīgi. Līdz pirmajai asins pilei.

Hasans vienaldzīgi paraustīja plecus.

Pēkšņi Marcipāns izrāva Grieķim zobenu no rokām un bez brīdinājuma uzbruka Hasanam.

Ar zibenīgu kustību Hasans atvairīja zobena asmeni, kas bija vērsts pret viņa seju.

— Oho, — pārsteigts noteica kāds no laupītā­jiem. Vīri ieinteresēti piecēlās kājās un sapulcējās ap cīnītājiem.

Šķindēja zobeni. Divkauja vēl nebija sevišķi asa. Sākumā Hasans un Marcipāns tikai centās iepazīt viens otra cīņas prasmi.

Laupītāji ar saucieniem abus uzmundrināja, viņi labprāt vēlētos redzēt straujāku cīniņu. Tomēr spēkošanās starp Hasanu un Marcipānu iedegās palēnām.

Tad Grieķis pēkšņi iekliedzās un pārējie laupī­tāji dobji piebalsoja. Hasana zobens bija ieplēsis Marcipāna krekla piedurkni.

— Parādi, — uzstāja Jūras Bende un aplūkoja Marcipāna roku. Asinis nemanīja.

Nu jau Marcipāns gluži nikni uzbruka Hasanam. Viņš taču nevarēja ļaut tādam kaulu kambarim sevi uzvarēt. Tas būtu galīgs apkaunojums.

Hasans aukstasinīgi aizstāvējās. Marcipāns kļuva arvien niknāks. Cīņa vērtās straujāka, abi vīri jau elsoja. Laupītāji bija apmierināti un sāka slēgt derības.

Piepeši Hasans paslīdēja un nokrita uz plikajiem ceļgaliem. Marcipāna zobens nosvilpa pār viņa galvu. Tad Hasans piecēlās kājās un pieliecās, lai aplūkotu savu nobrāzto celi. Gar apakšstilbu sūcās asinis.

— Nu lūk, arī asinis parādījās, — Hasans mie­rīgi noteica un sniedza zobenu atpakaļ Grieķim.

— Kas tad nu? — jautāja Marcipāns. — Ņem rokā zobenu!

— Mēs taču norunājām cīnīties līdz pirmajai asins lāsei, — Hasans paraustīja plecus. — Asinis paliek asinis.

— Tu atzīsti sevi par uzvarētu? — neticīgi nopra­sīja Marcipāns.

— Nu jā, — atbildēja Hasans.

Laupītāji vīlušies sāka ņurdēt. Interesantais skats beidzās bez gaidītā atrisinājuma, viņi ar to nebija mierā.

— Turpināt, turpināt! — viņi kliedza.

Bet tagad Jūras Bende uzņēmās vadību.

— Pārbaude ir beigusies, — viņš sacīja dimdošā balsī. — Jūs taču zināt — kapteinis nepieļauj kauti­ņus.

Jūras Bende aizveda Hasanu pie Svina un ziņoja par visu notikušo.

— Ak tad tu proti turēt rokā zobenu, — Daniels domīgi noteica, kad Jūras Bende visu bija izstāstī­jis.

— Pats Marcipans netika ar viņu gala, — lepni pavēstīja Arabella.

— Man trūkst vīru, — sacīja Daniels.

— No manis nekāds jūras laupītājs neiznāks, — Hasans apgalvoja. — To nu gan tev vajadzētu saprast.

— Bet ja es tevi piespiedīšu? — piedraudēja Daniels.

— Kā tu mani vari piespiest? — Hasans pasmē­jās.

— Es likšu tevi nopērt! — Daniels norūca.

— Nedrīkst! — satraukti iesaucās Arabella.

— Ja tu liksi mani pērt, es tūlīt pirmajā kaujā pāriešu ienaidnieka pusē, — atbildēja Hasans. — No manis tev nebūs ne mazākā labuma.

— Es likšu pārmest tevi pār bortu! — uzkliedza Daniels.

— Bel tieši no turienes es taču esmu izvilkts, — teica Hasans, saviebdams seju. — Mana dzīve kļu­va par to tiesu garāka, ko es pavadīju uz šī kuģa.

Arabella bija gluži nobālusi.

— Bet Hasans taču pieder man, — viņa noteica, platām acīm lūkodamās tēvā. — Man viņš jāaiz­stāv.

— Karamba! — Daniels dusmīgi uzkliedza mei­tenei. — Vai tu gribi nostāties pret mani?

Arabella ierāva galvu plecos un apņēmīgi lūko­jās tēvam acīs.

— Tas ir mans klaidonis, — viņa klusiņām no­čukstēja. — Man jārūpējas par viņa dzīvību.

Briesmīgais 'laupītāju' vadonis Daniels, ar iesauku Svins, cieši palūkojās uz savu mazo meitu. Tā sāka trīcēt pie visām miesām, tomēr nenovērsa acis.

— Un tu esi nolēmusi aizstāvēt savu klaidoni? — neticīgi jautāja Daniels.

Meitene klusēdama pamāja ar galvu.

Daniels sāka dimdoši smieties.

— Karamba!—viņš iesaucās un pavērās uz Jūras Bendi. — Ir gan tam skuķim raksturs, uzreiz var redzēt, ka viņa ir Svina meita.

— Mums ir vajadzīgs vīrs, — rūcošā balsī ietei­cās Jūras Bende.

— Pats redzi, ka tas nav vīrs, bet gan Arabellas spēļu lieta. — Daniels atmeta ar roku.

— Vīri tur ļaunu prātu uz Hasanu, vadoni, — Jū­ras Bende mierīgi noteica. — Tādu uz kuģa nevar atstāt.

— Lai Arabella gādā, ka viņš nevienam nekrīt acīs, — sprieda Daniels.

Bet Jūras Bende ar to nebija apmierināts.

— Tādu uz kuģa nevar atstāt.

Daniels nepacietīgi pamāja ar roku.

— Es esmu pateicis, — viņš izmeta,

Līdz ar to bija nolemts, ka Hasans ir liekams aiz atslēgas.

Arabellai it nemaz nepatika Hasana ieslodzīšana. Viņa vēlējās ar Hasanu pastaigāties, kur vien patīk, nevis sēdēt tumšā kambarī, ja viņai uznāk vēlēša­nās kaut ko pārrunāt. Taču tēvs pēdējā laikā bija tik nikns un nervozs, ka vispār neielaidās ar Arabellu nekādās sarunās. Tā arī meitenei neizde­vās parunāt par Hasanu. Tēvs strupi aprāva visus mēģinājumus.

— Ja tu vēlreiz pieminēsi to prātvēderu, es likšu viņu padarīt par galvas tiesu īsāku! — viņš beidzot uzkliedza Arabellai, un meitene skumji nodomāja, ka nav jēgas par to vairs runāt.

Danielam rūpju bija papilnam. Pēdējās dienās viņi ar Kokkāji un Jūras Bendi sēdēja kapteiņa kajītē un kala kara plānus. Adalbertam vajadzēja nepārtraukti skraidīt ar kafijas kannu no kambīzes uz kajīti un arvien no jauna vārīt kafiju, lai vīru galvas būtu svaigas. Pa kajītes durvīm izplūda veseli dūmu mākoņi. Daniels un Kokkājis izkūpi­nāja neskaitāmas pīpes.

Uzdevums bija ārkārtīgi grūts. Kaut kādā veidā vajadzēja dabūt karakuģus projām no «Matildas» un tad izmēģināt laimi pie neaizsargātā zelta transportkuģa.

— Vajadzēs karakuģus ievilināt, lai tie dodas mums pakal, — sprieda Jūras Bende, — un ievest tos grimstošajā ūdenī.

— Muļķības, — izmeta Kokkājis. — Karakuģi ne aties no «Matildas» ne par kabeļ tauvas tiesu. Tur taču uz kapteiņa tiltiņa nestāv tādi kā tu, armijā ir stingra kārtība.

— Ak tad tu domā, ka grimstošajā ūdenī .. . — Daniels domīgi nomurmināja.

Grimstošais ūdens — tā bija kāda noslēpumaina vieta noteiktā rajonā ūdens klaida vidū. Tā bija tāda vieta, kur kuģi pazuda bez pēdām, un neviens nemūžam nedabūja zināt, kas ar tiem notika. Kuģi nogrima. Tā bija vieta, kur ūdens pēkšņi vairs neko nespēja noturēt. Pat ne koka skaidu. Varbūt ūdens tur bija tik rets, ka nejaudāja it neko noturēt uz savas virsmas. Varbūt tur atradās ūdens virpulis, kas visu vilka lejā. Vispār grimstošo ūdeni uzska­tīja par jūrnieku māņticību, un vairums kuģinieku tam neticēja. Daudzi par grimstošo ūdeni nebija pat dzirdējuši. Tomēr Daniels un Kokkājis ar vīriem reiz bija novērojuši, kā viens kuģis pazuda grimstošajā ūdenī. Tas izskatījās tā, it kā smilšu bedres malā stāvoši smagi rati pēkšņi apgāztos un pa smilšaino nogāzi ieslīdētu bezdibenī.

Grimstošais ūdens — tā nebija slikta doma. Bet kā lai tajā ievilina karakuģus? Bez tam nav arī precīzi zināms, kur tas grimstošais ūdens atrodas. Tāds ūdens nemaz nestāvēja uz vietas, bet gan pamazām klīda apkārt nenoteiktā virzienā. Cenšo­ties aiz sevis iemānīt grimstošajā ūdenī citus, arī pats tur varēja nokļūt, un tad būtu beigas.