AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Un tā nu iznāca, ka cīņā ar karakuģi laupītājiem bija ļoti viegli uzvarēt. Apmēram tikpat viegli kā jebkuru neizveicīgu tirdzniecības kuģi. Sātaniska­jam Danielam paklausīgie laupītāji ar sodrējiem klātām sejām karavīru acīs šķita gluži kā no pazemes ieradies elles karapulks, kam pretoties nebija jēgas. Atbruņotos vīrus Daniels pavēlēja ieslodzīt komandas kajītē un tad ķērās pie «Matil­das ».

Laupītājiem vajadzēja tikai uzlēkt uz «Matildas» klāja, kad visi tās vīri jau paniskās bailēs sa- kņupa uz tā un ļāva sevi sadzīt vienkopus kā izbiedētu aitu baru. Tas apstāklis, ka «Matildas» lielgabali nespēja izdarīt nevienu šāvienu, tika uzskatīts par Daniela sātanisko spēju izpausmi. Un arī vēdergraizes, nelabā dūša un vemšana, ar ko mocījās visa komanda, nebija tīra lieta. Garo Pedro un bakurētaino Ādamu neviens neiedomājās turēt aizdomās.

Vienīgais, kas nezaudēja dūšu, bija «Matildas» kapteinis — vecs, pieredzējis jūras vilks. Viņš saprata, ka Daniels, kaut arī velnišķīgi veikls un pārdrošs, tomēr bija tikai cilvēks. Velniem kaptei­nis neticēja. Un tā nu iznāca, ka brīdī, kad Daniels, pirātu pavadīts, nekaunīgā bezrūpībā iesoļoja kap­teiņa kajītē, vecais kapteinis stāvēja pie galda, turot rokā pret Dānieļu pavērstu pistoli. Tas bija vienīgais ierocis, ko uz «Matildas» pacēla pret Dānieļu.

— Nezin, vai parasta lode tevi vispār spēj nogali­nāt, — kapteinis izsmejoši teica un nospieda mēlīti. Tomēr šāviens neatskanēja. Garā Pedro veiklie pirksti bija knibinājušies arī gar kapteiņa pistoli. Laupītājiem tas bija zināms, bet Arabellai gan ne. Nobijusies viņa izskrēja tēvam priekšā. Sodrē­jiem nosmērētās meitenes pēkšņā parādīšanās lika jūras vilkam nodrebēt. Visu ko viņš bija gaidījis, tikai ne to.

Arabella strauji pieskrēja pie apjukušā kapteiņa, izrāva viņam pistoli no rokas un iebāza to sev aiz jostas.

Meitenes ašā rīcība uzjautrināja laupītājus. Ta­gad, atstājuši nāves briesmas aiz muguras un guvuši neticamu uzvaru pār zelta karavānu, viņi spēja līksmot un priecāties par vienalga ko. Dzī­vība bija glābta un bagātīgs laupījums nodroši­nāts.

— Ko tu gaidi, Arabella, triec viņam lodi ri­bās!— jautri uzsauca Marcipāns. — Tu taču re­dzēji, ka viņš gribēja nonāvēt Dānieļu!

Arabella uzmanīgi pavērās uz «Matildas» kap­teini. Vecajam vīram bija kupla, gaiša bārda un nopietnas acis. Viņš jau jutās noslēdzis rēķinus ar dzīvi, bet mazā meitene, kas stāvēja viņam priekšā, izsita viņu no sliedēm. Vai patiešām viņam, vecam jūras vilkam, darīs galu šāda knīpa, kurai līdzīga dzimtajā pusē baro vistas ar graudiem un saplūc trušiem zāli?

— Nu, nu! — uzmundrināja laupītāji.

— Viņam jau nemaz nav lodes pistolē, — teica garais Pedro. — Es pats ar savu roku izņēmu.

Kapteinis sacirtās.

— Ak tad tu, suns, esi laupītāju dienestā, — viņš nicinoši noteica. — Izrādās, ka tu biji tas, kas sabojāja lielgabalus!

— Kā tad, kā tad, — ķiķināja Pedro. — Es un bakurētainais Ābrams!

— Vīrus jāizvēlas ļoti rūpīgi, kaptein, — Marci­pāns pazobojās. — Nu tu redzi, cik viegli uz kuģa var nokļūt dažādi salašņas!

— Šauj nost to veci, — viņš pavēlēja. — Tev ir laiks izmēģināt roku!

Arabella nobijusies palūkojās uz tēvu. Tēvs smējās. Vai tiešām arī viņš uzskatīja, ka Arabellai jāaptraipa sava sirdsapziņa ar šī neaizsargātā kapteiņa nonāvēšanu? Protams, tēvs taču bija jūras laupītājs. Cietsirdīgais, asiņainais Daniels, ar iesauku Svins. Un viņa, Arabella, bija Svina meita.

— Nu, drošāk, drošāk! — uzmundrināja nepacie­tīgie laupītāji. — Bliez virsū!

Arabellai acīs saskrēja asaras. Caur tām viņa redzēja vecā kapteiņa līdzjūtīgo skatienu. Vai tiešām Arabellas dzīvē tā jānotiek, ka vienīgais cilvēks, kas jūt viņai līdzi, gaida nāvi no viņas rokas?

— Nečinksti! — teica Daniels. Viņam nepatika meitas asaras. — Vai tu esi jūras laupītāju vadoņa meita vai neesi?

Arabella iešņukstējās.

— Es negribu, — viņa teica.

— Lieciet taču to bērnu mierā, — sacīja «Matil­das» kapteinis. — Vai tad jums vīru nemaz nav, ka jūs spiežat mazu bērnu veikt asinsdarbu?

Tajā pašā acumirklī norībēja šāviens. Šāvējs bija Daniels. Vecais jūras vilks nokrita knūpus uz galda.

Daniela acis nikni nozibēja.

— Lai es tavu seju vairs šeit neredzētu! — viņš uzbļāva Arabellai. — Un jūs pazūdiet pie sava darba! — Tas bija adresēts laupītājiem.

Vīri ņēmās pārnest smagos zelta stieņus no «Matildas» uz «Skorpionu». Karakuģa munīcijas un ieroču krājumus viņi nogādāja sava kuģa pulvera tilpnē. Tas bija krietns papildinājums «Skorpiona» apbruņojumam.

— Un iedomājies tikai — tik daudzi no jums at­pūtīsies grimstošā ūdens dibenā, — Alelūja nopū­tās.

Daniels ļāva Jūras Bendem izvēlēties sev trīs jaunus vīrus, bet pārējie kopā ar izlaupītajiem kuģiem nogrima jūras dzelmē.

Smagi piekrautais « Skorpions» uzņēma kursu uz pašu tuvāko slēptuvi. Tā bija zaļojoša saliņa noma­ļus no kuģu ceļiem, uz tās laupītājiem bija iekārto­tas ērtas mītnes.

Pēc lielā nervu sasprindzinājuma vīriem bija nepieciešama atpūta.

«Skorpions» izmeta enkuru nomaļā uci, ;as sniedza drošu patvērumu. Un tad noskaidrojās, ka neviens pats laupītājs nevēlas doties krastā. Ne­viens neuzdrošinājās labprātīgi pamest zelta stie­ņus, atstājot dārgo kravu pāris vīru apsardzībā uz kuģa, kas bija gatavs ceļojumam. Te nevienam ne­varēja uzticēties.

Un tā Daniels pavēlēja tūlīt uz klāja attaisīt ruma mucas, kas bija atvestas no «Matildas», un sākās dzīres. Pārdzīvotā sasprindzinājuma iespai­dā laupītājus šausmīgi mocīja slāpes pēc ruma.

Arabella bija vienīgā, kas nolaida ūdenī mazu laiviņu un brauca uz salu. Viņa paņēma līdzi Hasanu. Arabellai nepatika vērot piedzērušos laupī­tājus, bez tam viņa baidījās, ka dažs vīrs, no ruma nikns kļuvis, pēkšņi varētu atcerēties Hasanu, un tad neviens nespētu palīdzēt. Labāk būs nemaisī­ties pa kājām.

Hasans un Arabella izvilka laivu smiltīs un iegāja mežā. Ceļš veda pa kalnieni augšup. Blakām kādas alas platajai ieejai Arabellai bija vīteņaugos paslēpies namiņš. Ala bija Daniela miteklis; Arī tajā Arabellai piederēja mazs kaktiņš, kuru viņa ar skaisti apgleznotu japāņu lietussargu varēja noro­bežot no plašās alas, tā izveidojot it kā mazu istabu. Bet dažkārt tēvs viņu izdzina no alas. Tas notika reizēs, kad alā sākās mežonīga laupītāju līksmoša­nās, uz kuru no sagūstītajiem kuģiem atveda arī vergus un verdzenes. Tādos brīžos Arabellai it nemaz negribējās būt alā, jo nolūkoties šādos svētkos bija nepatīkami.

Ne vārda nebilstot, viņi izsoļoja caur mežu un iegāja namiņā.

Ilgi neviens neteica ne vārda, abu prātus nodarbi­nāja drūmas domas.

Beidzot Arabella pajautāja:

— Kas ir nāve?

Hasans nemaz nebrīnījās par šādu jautājumu. Pēc zelta karavānas iznīcināšanas, ko nomāktā Arabella viņam jau laivā dažos vārdos bija at­tēlojusi, Hasans patiešām bija gaidījis kaut ko līdzīgu.

— Par nāvi neviens neprot precīzi pateikt, kas tā tāda ir, — viņš atbildēja Arabellai, — jo no tālās nāves neviens cilvēks nav atgriezies. No tuvās nāves daži ir pārnākuši, bet arī tie neprot necik daudz pastāstīt.

Arabella saprata, ka ar tālo nāvi Hasans domā gadījumu, kad cilvēks ir jau ilgu laiku miris. Tuvo nāvi Arabella pazina labāk, viņa bija nolūkojusies, kā Alelūja atgrieza pie dzīvības uz klāja uzvilkto noslīkušo Grieķi. Alelūja izdarīja mākslīgo elpinā­šanu un pie tam briesmīgi steidzās, jo dzīvei var atmodināt vienīgi to, kas vēl nav aizgājis tālajā nāvē. Tobrīd Grieķis viņiem bija ārkārtīgi nepiecie­šams, jo viņš vienīgais varēja pateikt, kā Ziemeļ- āfrikas arābu vidū atrast vienu vīru, kuram bija zināmas visas viņu slēptuves un kurš līdz ar to kļuva bīstams laupītājiem.