AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Kad «Matildas» zelts bija sadalīts, Jūras Bende un Kokkājis izstiepa zāles vidū īsā Ādama mantību. Tās bija krietni daudz, jo īsais Ādams jau ilgi brauca uz laupītāju kuģa_« Skorpions».

Daniels izdāļāja arī īsā Ādama dārgumus. Snieg­dams Marcipānam pilnu sauju ar gredzeniem, viņš pēkšņi sāka vērīgi pētīt vienu no tiem. Zelta čūskas pacelto galvu rotāja divas mirdzošas acis, bet tās ķermenis izlocījās platas stīpas veidā. Neparasts šajā gredzenā bija tas, ka čūskai viena acs spīdēja sarkanīgā, bet otra — zaļganā krāsā. Rubīnsarka- nā acs bija krietni lielāka par zaļo smaragda aci.

— Karamba, — Daniels noteica, virpinādams gredzenu pirkstos. — Šis gredzens visu laiku atgrie­žas manās rokās. Ļaujiet padomāt. Tas piederēja plikpaurim Rinaldo. Tad to saņēma Samurajs. No Samuraja tas nonāca pie Panteras. Tad pie Burvju Mākslinieka. Un patlaban tas bija īsā Ādama īpašumā.

Marcipāns pakampa gredzenu saujā.

— Nu tu šo gredzenu vairs neredzēsi, vadoni, — viņš nozibsnīja zobus. — Manas mantas dalīšanu neviens no jums nespēs sagaidīt, to jūs nemaz neceriet! Citu nelaime man allaž ir nesusi laimi!

Marcipāns uzmauca gredzenu sev pirkstā un apmierināts noskatījās tajā. Čūskas acis lāpu gaismā izstaroja noslēpumainu spozmi. Marcipāns tajās nolūkojās kā apburts.

«klīstošais holandietis»

Pēc divām dienām «Skorpions» atkal devās jūrā. Ar lielu nožēlu jūras laupītāji šķīrās no saviem dārgumiem. Tie palika drošībā aiz mantu kambara atslēgām.

Pievakarē laupītāji pamanīja tuvojamies dīvai­nu kuģi. Ērmoti likās tas, ka kuģis gluži nedabiski virzījās pret vēju. Buras nokarājās gar mastiem, un, lūkojoties ar tālskati, uz kuģa nevarēja pamanīt nevienu pašu cilvēku. Ūdens visapkārt kuģim šķita līdzens un mierīgs, kaut arī visur citur vējš bija sabangojis viļņus, cik tālu vien sniedzās skatiens.

— «Klīstošais holandietis», — Kokkājis caur zo­biem izgrūda un sāka rupji lamāties. «Klīstošo holandieti» nevēlējās redzēt neviens jūrnieks. Šādā vārdā saucās sava ļaunuma dēļ nolādēts spoku kuģis, kas bezmērķīgi burāja apkārt pa visām jūrām. Par šo kuģi dzirdēja runājam, ka tas nes nelaimi ikvienam, kas to ierauga.

— Nogriezīsimies sāņus, — Kokkājis teica Da­nielam. — Uz šo krāmu ir pretīgi skatīties.

Toties Svins patlaban bija brašuma un varenības pārpilns. Viņam nenāca ne prātā griezties sāņus, bez tam «Klīstošais holandietis» bija uzņēmis kursu uz «Skorpionu» un diezgan ātri tam tuvojās.

— Paskatīsimies, varbūt viņi var mums pateikt kaut ko pamācošu, — Daniels zobojās. — Tie jau mums iznāk gluži kā priekšteči. Piebrauksim tuvāk.

— Nepiesauc nelaimi! — Kokkājis brīdināja un ļāva skanēt visbriesmīgākajiem lamu vārdiem, kā­dus vien viņš prata.

Bet Daniels viņā neklausījās. Divi kuģi tuvojās viens otram. Nonācis pavisam tuvu jūras laupītā­jiem, «Klīstošais holandietis» apstājās. Arī Daniels pavēlēja apturēt «Skorpionu».

Svešais kuģis izskatījās gluži kā izmiris. Uz klāja nebija manāma pat vismazākā kustība. «Skor­piona» vīri drūzmējās pie kuģa margām, daļēji intereses, daļēji baiļu dzīti. Patlaban, juzdamies kā uzvarētāji, viņi uz «Klīstošo holandieti» nolūkojās, izjūtot vienīgi tīkamus baismu drebuļus. Daniela vadībā viņi nebaidījās ne no viena visā šajā pa­saulē. Bez tam neizskatījās, ka svešajam kuģim būtu kādi ļauni nodomi.

— Ahoi! — Daniels ruporā sauca «Klīstošā ho­landieša» virzienā. — Vai tur kāds ir?

Nekādas atbildes. Kuģis palika mēms un nekus­tīgs, buras un tauvas slābi nokarājās, turpretim «Skorpiona» vīriem tajā pašā laikā nācās ierēvēt buras, lai vējš neaizrautu kuģi projām.

— Laižamies, kamēr vēl nav par vēlu! — teica Kokkājis.

Toties Daniels uzsauca uz klāja stāvošajiem laupītājiem:

— Vai kāds grib iet un paskatīties — varbūt tur ir pamests kaut kas vērtīgs?

— Tiks izdarīts! — Marcipāns braši atsaucās. — Es došos turp!

— Kur tu, dullais, dzīsies! — nosodoši izteicās Alelūja. — Skaties, ka kuģis kopā ar tevi neaiz­brauc taisnā ceļā uz elli!

Marcipāns nosmējās.

— Nu, kurš nāks līdzi? — viņš apjautājās, pār­laizdams acis vīru pulciņam. — Nevar laist garām tādu izdevību paplašināt redzesloku — katru dienu jau «Klīstošais holandietis» nestāv deguna priekšā!

Marcipānam piebiedrojās abi vīri no «Matildas» karakuģa. Viņiem vēl galvas griezās no negaidīta­jām dzīves pārmaiņām un bija tāda sajūta, ka patlaban nekas nav par grūtu vai par briesmīgu, šķita, ka pievienošanās Daniela komandai būtu padarījusi viņus visvarenus.

Laivu nolaida ūdenī, un viri klaigādami sāka airēt uz «Klīstošā holandieša» pusi. Tas joprojām stāvēja nekustīgs un vienaldzīgs, ap to stiepās plata, mierīga ūdens josla, ko neiztraucēja ne mazākā svaiga vēja pūsma. Laupītāji uz «Skorpiona» gai dīja, kas notiks, kad Marcipāns nonāks rāmā ūdens aplī. Nekas nenotika. Laiva slidēja uz priekšu tāpat kā agrāk, vienīgi ūdens aiz tās vairs nesakūlās. Neomulīgi bija uz to skatīties.

Tad laivas priekšgals atsitās pret «Klīstošā ho­landieša» korpusu, un šalkoņa pārskrēja pār «Skor­piona» vīru pulku.

— Ahoi! — Marcipāns sauca augšup. — Ciemiņi nāk! Nolaidiet virvju kāpnes.

Spoku kuģis joprojām palika nekustīgs. Tad Marcipāns^meta augšā uz kuģa virvi ar tai piestipri­nātu āķi. Āķis ar aso galu stingri aizķērās aiz kuģa margsienas. Dunci zobos turēdams, Marcipāns naski rāpās pa virvi augšup. Abi pārējie līda viņam pakaļ.

— Saderam, ka viņi uz tās tupeles neatradīs neko, vienīgi žurku mēslus, — teica Alelūja.

Grieķis bija ar mieru saderēt.

— Klīst baumas, ka tas esot bijis visai bagāts kuģis, — viņš piezīmēja. — Uz pudeli ruma nāko­šajā ostā!

— Lai notiek! — Alelūja sacīja, sniegdams roku. Adalberts izšķīra derības.

Trīs laupītāji pārstaigāja «Klīstošā holandieša» klāju. Brīdi pa brīdim Marcipāns palūkojās uz «Skorpiona» pusi, noplātīja rokas un paraustīja plecus, tam vajadzēja nozīmēt, ka uz kuģa klāja nav nekā interesanta. Tad vīri nozuda kuģa iek­šienē. Viņi tur palika ilgi. Ļoti ilgi. Sākumā laupītāji uz «Skorpiona» sprieda, ka vīri, pa spoku kuģa kajītēm sirodami, nekā nespēj saraust vienko­pus bagāto guvumu, un dažs labs nožēloja, ka viņam īstajā brīdī pietrūcis dūšas doties līdzi. Taču, kad pagāja stunda pēc stundas, bet no Marcipāna un jaunajiem biedriem nebija ne miņas, laupītāji sāka spriest, ka ir kaut kas atgadījies. Ikviens centās paklusām nozust vai arī kļūt gluži nema­nāms, jo no Daniela varēja sagaidīt visu ko: ja nu pēkšņi aizsūta kādu uz «Klīstošo holandieti», lai sameklē vīrus? Spoku kuģis vairs neizraisīja patīka­mus baismu drebuļus, no tā dvesa nāves saltums. Vīri labprāt vēlētos uzvilkt buras un drāzties projām no šīs baigās vietas.

— Laižamies projām, — Kokkājis bez aplinkiem mudināja Dānieļu. — Tos vīrus mēs vairs neredzē­sim.

— Karamba! — Daniels saniknots viņam atbil­dēja.— Te trīs dzīvības ir uz spēles! Tu arī pats varētu iedomāties, ka pēc tā atgadījuma ar «Matil­du» varas vīriem ir uz mums zobs! Mēs taču neva­ram ne no šā, ne no tā mētāties ar saviem labāka­jiem kaušļiem. Kas tad man cīnīsies?

«Skorpions» palika uz vietas visu nakti. Līdz pašam rītam «Klīstošais holandietis» bija nemai­nīgi kluss un nedzīvs. Uz «Skorpiona» tonakt ne­viens negulēja. Daniels un Kokkājis sēdēja kaptei­ņa kajītē, kur lādēdamies un šķendēdamies dzēra rumu. Nobālusī Arabella neļāva Hasanam atkāp­ties no sevis ne soli. Viņa pieprasīja, lai Hasans viņai visu laiku kaut ko stāsta.