AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Padrone bija pavēlējis sev un Danielam uzklāt galdu viņpus aizkara, kuru veidoja nokarenas kreļļu virknes, — tur laupītāju dzīru trokšņi aizska­nēja mazliet slāpēti, bet taukiem nopilējušos zodus un pirkstus nemaz nevarēja saskatīt. Padrone lika aicināt pie galda arī Rozitu un tumšādaino mulatu meiteni Paolitu. Danielam blakus sēdošās Arabel­las acis nikni nodzirkstīja viņām pretī. Arabella ne par kādu naudu nevēlētos redzēt Rozitu.

Šoreiz Danielam kabatā bija Rozitai domāta zelta ķēdīte ar tajā pakarinātu zelta skorpionu.

— Pielūko, ka tu savu «Skorpionu» nepaspēlē sievietēm, — Padrone smējās, aplūkodams dāvanu.

Rozita aplika zelta ķēdīti ap kaklu un veltīja Danielam kvēlu skatienu. Par godu Padrones svinī­bām, viņa šodien bija apvilkusi plānu, baltu kleitu un grezni safrizējusi matus. Ausis viņai rotāja smaragda auskari.

— Karaliene, — Daniels noteica, lūkodamies uz viņu. To dzirdot, Arabella nodrebēja.

Padrone lika muzikantiem spēlēt, un Paolita devās dejot uz mazas skatuves. Kreļļu aizkars tika pavilkts sāņus, lai Daniels un Padrone varētu redzēt viņas deju.

Paolita bija slaida un lokana, viņas melnīgsnējā āda krāsainajās gaismās spīdēja zaļos un zeltainos toņos. Viņai uznākot uz skatuves, mūzika apklusa. Brīdi Paolita stāvēja gluži nekustīgi, tad ar pēkšņu galvas mājienu deva orķestrim zīmi. Ietrīsējās lielie auskari, kuri karājās Paolitas platajās ausīs. Atskanēja mūzika, un viņas kājas sarkanās augst­papēžu kurpēs sāka kustēties. Arabella kā apburta lūkojās uz Paolitas tumšajām kājām. Tik skaistu deju viņa vēl nekad nebija redzējusi. Arī laupītā­jiem deja ārkārtīgi patika, viņi sajūsmināti auroja un pieprasīja aizvien jaunas piedevas. Mūzika dārdēja arvien neprātīgāk, un Paolitas deja kļuva arvien straujāka. Tad pēkšņi Paolita atkabināja jostas āķīšus un iesvieda orķestrī savus brunčus ar platajiem volāniem. Laupītāju sajūsmas kliedzienu pavadībā plikpaurains nēģeru muzikants uzmeta tos sev plecos kā apmetni un turpināja spēlēt. Tika aizmests arī lakats, kas līdz šim sedza Paolitas plecus.

Dzīru turpinājums kļuva šausmīgs — kā jau tas pie laupītājiem ierasts. Neviens vairs' nevarēja nosēdēt uz vietas, tagad visi vēlējās ari paši padejot. Nez no kurienes uzradās spiedzošas mei­čas — dažas druknas, dažas slaidas. Laupītāji satvēra tās savās stingrajās rokās un sāka plosīties. Arabella vairs nevēlējās to visu redzēt.

Tēvs ar Rozitu bija nozuduši, pagaisis bija arī Padrone, un uz skatuves nerēdzēja pat Paolitu. Orķestris atskaņoja trakojošu, svilpjošu mūziku, laupītāji lēkāja apkārt, kājas piesizdami, un vār­tījās pa zemi, tā ka drebēja viss «Ceptais sivēn­tiņš ».

Arabella labprāt būtu devusies pie Hasana, taču tēvs vēl atradās šeit, un viņas sirds bija nemierīga tēva dēļ. Nopūzdamās Arabella paņēma no augļu groza jaunu apelsīnu un sāka to lobīt. Uz galda Arabellas priekšā jau bija sakrājusies krietna kaudzīte apelsīnu, banānu un ananasu mizu.

Pēkšņi viņa saklausīja klusus čukstus:

— Arabella!

Meitene satrūkusies pavērsa skatienu uz šīs balss pusi un viņpus aizkara ieraudzīja Paolitas zibsnī- gās acis. Paolita pielika pirkstu pie lūpām un pamāja ar otru roku, aicinādama pie sevis. Ara­bella papurināja galvu. Viņa nedrīkstēja nevienam iet līdzi'— tas bija ielāgots jau kopš mazām die­nām. Meitene turpināja lobīt apelsīnu.

— Arabella! — Paolita čukstēja atkal. Un atkal Arabella palūkojās uz viņas pusi. Meitene ļoti vēlējās iet projām no šejienes. Paolita viņai aici­noši uzsmaidīja pa aizkaru spraugu. Un pēkšņi viņa arī piecēlās kājās un devās pie Paolitas. Tā aplika viņai ap vidukli savu mīksto roku un vilka meiteni aiz aizkara. Tur atradās kāpnes.

— Ejam! — mudināja Paolita.

Viņas devās pa kāpnēm augšup, un Paolita ieveda Arabellu savā istabā. Lielā nekārtībā izsvai­dītas, tajā mētājās drēbes un gultasveļa.

— Sēdies! — teica Paolita. — Nav labi, ka tu esi tur, lejā.

Viņa pati ar skubu ķērās pie istabas sakārtoša­nas, pēc tam uzvilka mugurā kleitu un apsēdās pie liela spoguļa. Arabella nolūkojās, kā viņa ķemmē savus biezos, melnos matus. Paolita spogulī pa­manīja Arabellas ciešo skatienu un uzmundrinoši pasmaidīja. No vāzes spoguļa priekšā viņa izņēma neļķi ar slapju kātu un iesprauda to sev matos. Tad viņa piecēlās un pagriezās pret Arabellu.

Tā sēdēja noskumusi ar katūna pārvalku klātajā Paolitas atzveltnes krēslā un domāja — kāda gan varēja būt viņas māmiņa, no kuras nebija saglabā­jies neviens pats attēls. Vai arī viņa tā sprauda sev matos neļķi?

Paolita notupās blakus Arabellai un ar saviem garajiem, zilganajiem pirkstiem maigi noglāstīja viņai vaigu.

— Neraizējies, — Paolita čukstēja. — Tikai sēdi te klusiņām. Nelaid nevienu iekšā un pati neej nekur! Es drīz atgriezīšos.

Paolita piecēlās kājās, uzmeta sev skatienu spo­gulī, vēlreiz uzsmaidīja Arabellai un izgāja ārā.

Šeit, Paolitas istabā, Arabella nejuta bailes. Tomēr saprata, ka, aiziedama no krodziņa zāles, rīkojusies pretēji tēva gribai. Tur gan bija tik briesmīgi, ka Arabella jutās pateicīga Paolitai, kas viņai bija ļāvusi paglābties savā mazajā istabiņā. Kas par to, ka durvis aizslēgtas un Arabella patie­sībā ir gūstekne. Paolita taču nevarēja būt Dzelzs Bizes kalpībā!

Šī doma Arabellu patiesi apbēdināja. Vai visai viņas dzīvei jābūt tādai, ka viņa nevar uzticēties it nevienam? Vai vienmēr ap viņu jābūt neuzticībai -un aizdomām? Nav brīnums, ka māmiņa šādu dzīvi nespēja paciest.

Arabella sāka raudāt.

Viņa iekrita uz mutes Paolitas gultā, iespieda seju rūgteni smaržojošos spilvenos un raudāja bez mitas. Beidzot, no bēdām un raudāšanas nogurusi, viņa aizmiga.

Arabella pamodās no klauvēšanas. Meitenei iešā­vās prātā, ka viņa nedrīkst dot ne mazāko zīmi par savu klātbūtni, tādēļ viņa palika guļot klusi kā pelīte. Vienīgi sirds izbailēs dauzījās.

Aiz durvīm atskanēja sauciens:

— Arabella!

Tā bija Rozitas balss. Varbūt tēvs bija atsūtījis Rozitu viņai pakaļ? Arabella tik ļoti ienīda Rozitu, ka pat doma par šādu iespēju nevarēja piespiest viņu atbildēt Rozitai. Meitene iekoda lūpā.

Rozita pieklauvēja un atkal sauca viņu.

Arabella klusēja. Šķita, ka Rozita jau grasās iet projām, bet tad Arabella no jauna izdzirda viņas balsi:

— Paolita, kur ir Arabella?

Laikam Paolita patlaban nāca augšup no kro­dziņa zāles.

— Nezinu, — Arabella dzirdēja viņas atbildi.

— Atslēdz durvis! — Rozita pavēlēja. Viņa ne­spēja noticēt Paolitai.

— Kāpēc? — Paolita jautāja.

— Slēdz vaļā, es gribu redzēt, vai tur nav Arabella!

— Neslēgšu, — atbildēja Paolita.

Tad ārā bija dzirdama grūstīšanās.

Durvis atvērās, uz sliekšņa stāvēja Rozita. Viņa bija dabūjusi atslēgu no Paolitas un atslēgusi durvis. Rozitai aiz muguras stāvot, Paolita sakār­toja mātus, viņas lielās acis bija grūtsirdīgu skumju pilnas.

Arabella stāvēja istabas vidū.

— Nāc! — Rozita pavēloši teica. Paolita, viņai aiz muguras stāvēdama, aizliedzot papurināja galvu.

Arabella nekustējās no vietas.

Rozitas acis mētāja dusmu zibšņus.

— Tēvs jau sen tevi meklē, tev taču vajadzēja viņu lejā gaidīt! Kā tu uzdrīkstējies nākt šurp?

Rozita piegāja pie Arabellas un satvēra viņas apakšdelmu. Arabella nelāva pret sevi tā izturēties. Viņa strauji izgrieza savu roku no Rozitas tvēriena, un tā iekliedzās aiz sāpēm.