AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Šim notikumam vajadzētu laupītājus dzīt vēl dziļākā izmisumā, bet īstenībā notika gluži pretē­jais. Asaras bija aizskalojušas nomāktību, bet Marcipāna negaidītā rīcība apturēja asaru plūdus.

Daniels lika iznest uz klāja mucu vīna, un laupītāji sāka spirdzināties ar to. Garastāvoklis pamazām kļuva arvien labāks un labāks.

No rīta izrādījās, ka arī Mēmulis bija pazudis no kuģa.

Daniels pavēlēja Hasanu no jauna ieslodzīt un vairs neļāva Arabellas lūgumiem sevi ietekmēt.

Tad Arabella beidzot norūpējusies apjautājās:

— Ko tu domā ar viņu iesākt?

Danrels neziņā un niknumā noplātīja rokas un atbildēja:

— Patiešām nezinu.

— Laidīsim viņu vaļā! Lai viņš iet savu ceļu!

— Velns viņu zina, kur tāds aizies. Mēs nevaram riskēt, — Daniels izmeta.

Kokkājis neatlaidīgi pieprasīja Hasana dzīvību, tomēr Daniels šaubījās. Viņš arī pats lāgā neiz­prata, kas viņu atturēja, tāpēc nekur nespēja rast mieru. Kā tārps iekļūst rieksta kodolā, tā arī zem Daniela raupjās čaulas bija iezagušās šaubas.

Kādreiz, kad viņš kļuva par jūras laupītāju, viss bija vienkāršs un skaidrs. Bet tas bija ļoti sen. Kopš tā laika Daniels bija izgājis caur briesmīgi daudzām vētrām un cīņām un no tām visām iz­nācis kā uzvarētājs. Vārds «Svins» lidoja pār jūras plašumiem gluži kā nežēlīgs un bīstams plēsīgs putns ar stipriem spārniem. Daniela vienīgā vēlē­šanās bija kļūt bagātam un varenam, un viņš pa­tiešām bija kļuvis bagāts, varens un briesmīgs — visu jūru visvarenākais un bagātākais laupītājs. Vienīgi Dzelzs Bize spēja viņam līdzināties. Danie­lam vajadzētu just apmierinājumu, un tomēr viņš to nejuta. Viņam joprojām ausīs skanēja īsā Ādama vārdi: «Es taču negribu uz mūžīgiem lai­kiem palikt par šī nolādētā kuģa gūstekni!»

Tieši šādus vārdus pirms deviņiem gadiem Da­nielam bija teikusi Arabellas māte, pēc tam viņa sajukumā izskrēja no kajītes un ielēca ūdenī, un tūlīt pazuda viļņos, tā ka viņu nelaimējās vairs izvilkt no okeāna.

Tagad tieši tas pats bija atgadījies ar Marcipānu.

Daniels prātoja par «Klīstošo holandieti». Šo kuģi tā ļaunuma un nežēlības dēļ ķēra lāsts, tādēļ tam uz mūžīgiem laikiem nācās klīst apkārt pa visām jūrām kā bālam spokam, lai katram sastapta­jam vēstītu nelaimi.

Daniels nepiederēja pie māņticīgajiem. Velns bija velns un nelaime — nelaime. Velnu varēja sa­redzēt, ar nelaimi varēja tikt galā, pats galvenais, lai pašam pietiktu apņēmības.

Tomēr patlaban Dānieļu mocīja nemiers.

Vēlu vakarā, kad uz kuģa visi gulēja un nomodā palika vienīgi sardze, Daniels gāja meklēt Hasanu. Viņš vēlējās ar to parunāt. Kaut kas arī viņu vilka pie Hasana.

No visām pusēm skanēja laupītāju krākšana. Augšā uz tiltiņa sardzē stāvēja Kokkājis, bet viņa uzmanību Daniels nevēlējās sev pievērst. Arī Ha­sans gulēja savā būcenī. Daniels pavēra durvis un krietnu brīdi raudzījās aizmigušajā, pirms viņam piebakstīja ar kāju. Gulētāja seja bija domīga un mierīga, ieslodzījums nebija laupījis viņam miegu.

Šis vīrs bija nācis no gluži citādas pasaules nekā Daniels un arī pats visnotaļ atšķīrās no viņa.

No Daniela spēriena Hasans pavēra acis.

— Kas ir, vadoni? Arabellai taču nekas nav atgadījies? — Viņš uztrūkās sēdus. Daniels papuri­nāja galvu.

— Nāc līdzi! — viņš pavēlēja un devās uz savas kajītes pusi. Hasans viņam sekoja.

— Sēdies, — teica Daniels, kad viņi bija nonā­kuši kajītē. — Rumu gribi?

— Nevajag, — atbildēja Hasans.

Daniels pielēja savu glāzi un ieņēma pamatīgu malku. Pēc tam viņš izdauzīja pelnus no savas dārgās dzintara pīpes un ņēmās to no jauna piebāzt ar tabaku.

— Pastāsti man par labestību, — viņš norūca. — Par ļaunumu es zinu visu.

— Vai tiešām tu zini visu? — Hasans šauboties jautāja. — Par ļaunumu nekad nav iespējams zi­nāt visu. Ļaunums pastāvīgi meklē sev jaunu veidolu, kas aizvien vilina un mudina pievienoties ļaunajam.

— Lai nu tas paliek, — Daniels nepacietīgi sacīja. — Tu man pasaki — kas ir labestība?

— Labestība nozīmē rūpes par citām būtnēm, — Hasans atbildēja.

— Es negribu sev rūpes uz kakla! — atteica Daniels, aizdedzinādams pīpi. — Rūpju man arī pašam ir papilnam. Es gribu, lai dzīve būtu vienkārša un līksma.

Un tomēr viņš pēkšņi iztrūcies saprata, ka viņa vislielākās rūpes saistās ar Arabellu. Rūpes par citu būtni, par meitu. Daniels nezināja, par ko Arabellai vajadzētu kļūt. Laupītāju dzīve meitenei nederēja, tas nu bija skaidrs. Bet kā lai viņš atbrīvo meiteni no savu laupītāja darbu lāsta?

Krietnu bridi Daniels klusējot kūpināja pīpi. Dūmi piepildīja visu kajīti. Beidzot viņš ierunājās:

— Šķiet, ka es zinu, kas ir labestība. Tā labes­tība ir viena grūta padarīšana.

— Es nemaz neesmu teicis, ka ir viegli būt labam. Bet tur, kur ir labestība, vari justies mierīgs un līksms.

Daniels klusēja. Viņš zināja, ko nozīmē būt mierīgam un līksmam. Tā viņš dažbrīd jutās tolaik, kad Arabellas māte vēl bija dzīva.

— Klaidoni, tu padari manu prātu drūmu, — sacīja Daniels pēc gara, gara brīža. — Vai tu gribi teikt, ka es esmu izvēlējies nepareizu ceļu, kļūdams par jūras laupītāju?

— 1 Laikam gan, — sacīja Hasans. — Vadoni, varbūt tev vajadzētu sākt jaunu dzīvi?

— No tā nekas neiznāks, — atbildēja Daniels. — Es esmu pārāk varens un slavens jūras laupītājs. Tomēr visur es esmu bezpalīdzīgs, dzenāts bēglis. Man nav citas vietas zem šīs saules — vienīgi lau­pītāju kuģis.

padrones dzīres

Padrones platā, uzblīdusi seja staroja apmierinā­tībā. Viņi abi ar Dānieļu sēdēja kapteiņa kajītē un dzēra smalku franču konjaku, ko Padrone bija paņēmis līdzi šim gadījumam. Daniels pastāstīja viņam, kādā veidā viņiem bija izdevies tikt galā ar zelta karavānu.

Padrone neticēja stāstam par grimstošo ūdeni.

— Ai, ai, — viņš smējās, galvu šūpodams. — To tu esi viltīgi izdomājis! Es saprotu, ka tu nevēlies atklāt savus amata noslēpumus, un tas nemaz nav vajadzīgs. Dari tu savu darbu, es darīšu savējo.

Mūsu amata noslēpumos nedrīkst ieskatīties ne­viens.

Ļoti spēcīgie Padrones krāvēji iznesa smagās, ar kokosriekstiem nosegtās zelta kastes no «Valzirga» krastā. Kad pēdējās kastes bija iekrautas ratos, Padrone sacīja:

— Tagad sarīkosim dzīres. Es gribu pacienāt tavu komandu.

Padrone bija licis uzkopt «Cepto sivēntiņu» un piegādāt tam dažādus gardumus. Jau pa gabalu varēja sajust, cik kairinoši smaržo tītari, zosis un pīles, kas bija nošmorētas sulīgas un kraukšķīgas. Uz iesmiem virs oglēm, taukus pilinādami, grozījās sivēnu un aitu sāni. Piedevām bija paredzēti rīsi, ar pikantām augu sulām nokrāsoti sārti un dzelteni; tur bija arī daudzas bļodas ar vārītiem dārzeņiem, kam uzlieti kausēti putnu tauki. Milzīgās bļodās kūpēja nūdeles un klimpas. Visur bija redzami lieli lēzeni šķīvji ar zaļiem garšaugiem, sarkaniem tomātiem un piparu pākstīm. Vēl savu kārtu gai­dīja augļu grozi, līdz malām piekrauti ar apelsī­niem un banāniem, āboliem un plūmēm, vīnogām, ananasiem, datelēm un riekstu kodoliem. Netrūka arī ruma un vīna.

Laupītāju bars sajūsmā uzklupa visai šai pārpil­nībai. Krietnu laiku varēja dzirdēt tikai čāpstinā- šanu, strēbšanu, šmakšķināšanu, sūkšanu, atraugas un apmierinātas nopūtas. Tās tik bija dzīres!