AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

— Kā tu uzdrošinies! — Rozita iesaucās. — Tēvs tev pavēlēja nākt man līdzi! Cik ilgi viņam tevi jāgaida, spītīgais skuķi!

Arabella īstenībā arī pati vēlējās nokļūt pie tēva. Likās, ka viņa būtu projām no tēva jau veselu mūžību. Te draudēja tik daudz briesmu. Nodevība, žandarmi. Diezin kas varēja atgadīties, kad tēvam blakus nebija Arabellas sargājošās acs. Un, ja ar tēvu kaut kas atgadītos, tad sabruktu arī Arabellas gaužām nestabilā pasaule.

Arabella izgāja no istabas un grasījās doties pa kāpnēm lejā uz krodziņa zāli, bet Rozita viņu aizturēja.

— Uz šejieni ne, — viņa teica. — Daniela te nav.

— Kurp tu viņu vedīsi? — izbijusies jautāja Paolita.

— Klusu! — nošņāca Rozita.

Viņa veda meiteni cauri tumšiem gaiteņiem un ejām, kurus apgaismoja tikai līpinoša svece Rozi­tas rokā. Šajā ceļojumā pa Manuela māju viņi it nevienu nesastapa. Rozita gluži kā ar nolūku izvairījās no katras dzīvas dvēseles.

Beidzot viņas nonāca pie mazām durtiņām, ku­ras Rozita atslēdza, izņēmusi no kabatas atslēgu. Viņa nopūta sveci un pavēra durvīs šauru spraugu. Viņas izgāja tumšajā pagalmā. Tur gaisma at­spīdēja no zvaigznēm debesīs. Vājajā zvaigžņu gaismā Arabella drīz tieši priekšā pamanīja kaut kādu lielu un tumšu priekšmetu. Viņa neapjauta, kas tas varētu būt.

Rozita vadīja viņu uz šī priekšmeta pusi. Ara­bella saskatīja lielus riteņus, virs tiem pletās mil­zīga, tumša būda, tad viņa zem kājām sajuta kāpnes un, Rozitas mudināta, devās augšup pa pakāpieniem. Un atkal Rozita atslēdza durvis un iegrūda Arabellu pa tām iekšā.

— Pagaidi tepat, — viņa teica.

Durvis Arabellai aiz muguras aizvērās, un viņa dzirdēja, kā noskrapst atslēga un kā pēc tam attālinās Rozitas soļi.

Arabella stāvēja mazas, vāji apgaismotas telpas vidū. Gaisma nāca no sveces, kas dega uz maza galdiņa blakus logam, kuru aizsedza aizkari. No ārpuses logu aizklāja slēģi. Vēl uz galda atradās ar kādu šķidrumu pildīta krūze, gabals rozīņu kūkas un daži augļi. Pie galda bija piebīdīts krēsls, gulta pie otras sienas bija pārklāta ar raibu segu, bet gleznā virs gultas varēja redzēt zirgu baru ar plīvojošām krēpēm.

Arabella nemanīja telpā nevienu dzīvu dvēseli. Un durvis aiz muguras atkal bija slēgtas. Arabella noraizējusies apsēdās krēslā blakus galdam. Viņa patiešām nezināja, ko par visu notikušo domāt. Kaut jel tēvs būtu nācis drīzāk! Vai tad kaut kas ir atgadījies, ka viņai jāgaida tēvs šajā dīvainajā vietā? Varbūt žandarmi dzenas tēvam pa pēdām un viņam nākas slēpties?

Pagāja krietns laika sprīdis, bet viss joprojām palika klusu. Klusumā ieskanējās vienīgi zirgu zviegšana» Vai tie būtu žandarmu zirgi? Arabella bija noraizējusies tēva dēļ.

Pēkšņi kaut kas dīvaini nočīkstēja. Telpa, kurā atradās Arabella, klabēdama sāka kratīties. Tas bija tik savādi, ka sākumā Arabella nemaz neap­jauta, ko tas varētu nozīmēt. Tad viņai ienāca prā­tā lielie riteņi, kurus viņa bija pamanījusi tumsā. Viņa noprata, ka atrodas apdzīvojamā kulbā un ka šī kulba ir sākusi ripot.

Bet kur gan atradās tēvs?

Daniels tikmēr sēdēja sarkanmatainās Rozitas istabā un labpatikā malkoja kafiju, kuras garšu uzlaboja kanēlis un rožūdens. Rozita uz brīdi iz­gāja paskatīties, kas notiek lejā. Viņas tomēr ne­bija istabā jau ilgāku laiku, taču Daniela apskur­bušais prāts nejuta satraukumu. Istabā izplatījās Rozitas smaržu aromāts, un Daniels ar patiku to ieelpoja. Slavenais un bīstamais laupītāju vadonis Daniels, saukts Svins, tik reti varēja ļauties atpūtai, ka vismaz šo īso brīdi gribēja izbaudīt mierīgi.

Rozita bija projām ļoti ilgi. Kad viņa atgriezās, istaba bija tabakas dūmu pilna. Rozita laipni uz­smaidīja Danielam un pavēstīja, ka lejā viss esot kārtībā. Viņa pavēra logu, lai izvēdinātu istabu. Zem loga šajā brīdī aizbrauca kulba — tādas parasti izmanto ceļojošā cirka aktieri vai arī čigāni. Kulba devās pa lielceļu kalnos, un pa atvērto logu ilgi varēja sadzirdēt tās klabēšanu.

— Kaut kādi cilvēki dodas ceļā tik vēlu naktī, — Daniels ieteicās.

— Jā, — Rozita atbildēja. — Tie laikam ir či­gāni.

Rozitas kailie pleci notrīsēja. Pa logu ieplūsto­šais nakts gaiss bija vēss.

— Vai gribi — es tev padziedēšu? — viņa jau­tāja Danielam.

— Padziedi!

Rozita aizvēra logu un aizvilka tam priekšā ar volāniem apdarinātos aizkarus. Tad viņa paņēma ģitāru un apsēdās Danielam blakus. Gredzeniem rotātie pirksti, melodiju meklējot, patrinkšķināja ģitāras stīgas. Tad Rozita uzsāka dziesmu. Daniels to pazina, jo Rozita arī agrāk bija viņam to dziedājusi. Tomēr šodien dziesma nez kādēļ ska­nēja tik jauki, ka Daniela sirdī iezagās nemiers. Pēkšņi viss šķita pārlieku skaists un maigs. In­stinkts brīdināja Dānieļu, ka aiz šī šķietamā miera un omulības kaut kas nav tā, kā vajag. Pirātam vajadzēja prast uzklausīt arī instinkta balsi. Ne jau vienmēr pietika ar acīm un ausīm, jo ne jau katrreiz acis un ausis spēja visu saredzēt un sa­dzirdēt.

— Kur ir Arabella? — Daniels pēkšņi iejautājās, pārtraucot Rozitas dziesmu.

— Lejā. — Rozita paraustīja plecus. — Ēd sal­dumus. Klausies!

Rozita uzsāka jaunu dziesmu. Tajā skanēja daudz neķītru vārdu, un Rozita cerēja ar tiem saistīt Daniela uzmanību. Parasti laupītājiem šā­das dziesmas patika un lika viņiem stulbi smieties.

Tomēr Dānieļu dziesma neinteresēja, Viņš vis­pār vairs nevēlējās klausīties mūziku. Daniels piecēlās.

— Iesim lejā, — viņš mudināja.

— Neej! — lūdzās Rozita un aptvēra Dānieļu ap vidukli. — Pasēdi mazliet! Vai tu negribi vēl ka­fiju?

Kafiju Daniels nevelejas. Viņš bija cieši pārlieci­nāts — kaut kas ir noticis vai arī tūlīt notiks. Kaut kas ļoti slikts. Visi Rozitas centieni viņu aizturēt bija veltīgi. Daniels devās uz kroga zāli.

Viņš nonāca pie kāpnēm tieši tajā brīdī, kad pa ārdurvīm ienāca žandarmi.

Zālē izcēlās tracis un spiegšana. Daniels acu- mirkī izšāva, un divi žandarmi krita. Tad viņš sašāva smalkās drumslās pie griestiem pakārto lampu un ieskrēja tumšajā zālē, lai sameklētu Arabellu.

Viņš neatrada meiteni — tā neatbildēja uz viņa saucieniem. Un nebija arī nekāds brīnums, jo telpā valdīja neaprakstāms troksnis un juceklis. Tad Daniels sajuta kailas rokas apvijamies sev apkārt, viņa nāsis uztvēra Rozitas smaržu aromātu.

— Ātri, ātri, — čukstēja sieviete. — Visi jau ir aizlaidušies, un māja ir žandarmu ielenkta!

— Kur ir Arabella? — Daniels prasīja.

— Alelūja jau aizveda viņu, — Rozita atbil­dēja. — Nāc, tu taču negribi, lai žandarmi tevi noķer!

Viņa iestūma Dānieļu pa kādām mazām durti­ņām. Un bija arī pats pēdējais laiks, jo žandarmi ar aizdegtām lāpām jau ložņāja pa visu māju. Viņi noķēra tikai resno Adalbertu, bet no tā nebija ne mazākā labuma. Adalberts gulēja bez dzīvības zem lielā ozolkoka galda. Viņš bija miris no pārēšanās.

Rozita vadīja Dānieļu pa tiem pašiem gaiteņiem, kur pirms kāda laika bija gājusi ar Arabellu. Viņi iznāca tajā pašā pagalmā, no kura nesen devās ceļā čigānu kulba. Bet tas nebija kroga pagalms. Pa slepenām ejām, kas vijās zem ielas, Rozita un Daniels bija nokļuvuši mājā pretī krogam un pēc tam pagalmā aiz mājas.

— Esi uzmanīgs! — Rozita brīdināja. — Žan­darmi klīst pa visu pilsētu!