AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Arabella paskatījās uz savu pludiņu. Tas bija nogrimis zem ūdens.

— Ātri, ātri, nav ko gaidīt! — Mirko sauca viņ­pus akmens šķautnes. — Tava zivs aizies!

Arabella nezināja, ko tagad iesākt. Lai izvilktu zivi, viņai vajadzētu palaist Mirko kājas vaļā, un tad zēns ar plunkšķi iegāztos ūdenī. Bet to viņa nekādā ziņā negribēja.

— Nu velc taču! — Mirko iekliedzās.

Bet tad pludiņš atkal izlēca uz ūdens virsmas un palika tur mierīgi peldot. Zivs bija norāvusies.

— Nu ko tu izdarīji! — Mirko balsī bija dzir­dama vilšanās.

Arabella vilka, cik jaudas, līdz zēns atkal uzšlūca ar vēderu uz akmens.

— Nu kādēļ tu nevilki! Es redzēju — tā bija tik liela! — Mirko parādīja ar rokām, cik branga zivs bija norāvusies no Arabellas makšķeres. — Ak, cik žēl!

— Tu būtu iekritis ūdenī!

— Nu kas par to, vai gan es agrāk neesmu kritis ūdenī! Tik skaista zivs aizgāja, ai-ai! — Mirko bija patiesi vīlies. — Dod, es uzlikšu jaunu tārpu! — Viņš paņēma makšķeri no Arabellas rokām un iz­vilka āķi no ūdens. — Bet nebēdājies vis, gan tu no­ķersi citu zivi.

— Mirko, kā tu domā, — Arabella jautāja, — ja cilvēks savā mūžā ir redzējis ļoti daudz ļaunuma — nāvi, slepkavošanu un visādas nekrietnības —, vai tad viņš pats arī kļūst nikns un ļauns cilvēks?

Mirko iegrima domās.

Beidzot viņš teica:

— Kas ir redzējis vienīgi slikto, tas var iedomā­ties, ka tieši tā arī jābūt. Bet viņam jāredz vairāk. Jāsaskata arī labais.

— Mirko, es baidos, ka nekļūšu laba māte, jo dzīvē esmu redzējusi vienīgi ļaunumu, nežēlību, niknumu un nekrietnību, — Arabella nočukstēja.

— Ai, ai, — Mirko atbildēja. — Vai tu domā, ka es dzīvē neesmu redzējis visādas cūcības? Un paskaties uz mani — vai tu domā, ka man ir ļauna sirds? Tā nemaz nav. Nebēdājies! Ja cilvēks pats negrib būt slikts, tad neviens nevar viņu piespiest tādam kļūt. Man gan neviens nevarētu pavēlēt, lai es kļūstu ļauns. Un tev arī ne.

«Un Hasanam nevar pavēlēt,» nodomāja Ara­bella. «Neviens nevar mūs piespiest veikt nekriet­nus un nežēlīgus darbus, ja mēs to nevēlamies. Ja mūsu dzīvē pats svarīgākais ir tas, ka mēs negri­bam būt ļauni un nekrietni.»

Arabellu pārņēma raizes par Hasanu. Kas ir no­ticis pa to laiku, kamēr viņa nevar par viņu rūpē­ties? Laupītāji aizmirsīs, ka Hasans ir aiz atslēgas, un viņš tur var nomirt badā. Bet varbūt tieši Ara­bellas prombūtnē laupītāji par viņu iedomāsies un izmantos izdevīgu brīdi, lai nogalinātu?

— Atkal tu nopūties, — Mirko pārmeta. — Es tev stāstu patiesību, bet tu ne ar ko neesi mierā.

Pēkšņi Mirko makšķere nodrebēja. Pludiņš pa­zuda zem ūdens.

— Zivs, zivs! — Mirko gavilēja un pacēla mak­šķerkātu. Pa gaisu pie viņiem lidoja zivs, ņipri spirinādamās pie āķa. — Tu tikai paskaties, cik tā liela un resna! — Mirko apmierināts smējās. — Trīs kilo noteikti! Iesim tagad atpakaļ uz ap­metni, citādi karstajā saulē zivs sabojāsies. Iesim un izcepsim zivi, tad mēs varēsim labi paēst un pacienāt arī Terēzes dvīņus!

No akmens uz akmeni lēkdams, Mirko devās atpakaļ uz krastu. Arabella izvilka savu makšķeri no ūdens. Atkal tārpiņš bija no āķa nozudis — zivs bija to apēdusi. Arabella satina auklu ap makšķer­kātu un devās zēnam pakaļ.

Dvīņu māsām tik ļoti iegaršojās Mirko zivs, ka Arabella atvēlēja sev tikai kādu kumosiņu. Viņa izņēma asakas no zivs baltās gaļas un sniedza ne­lielus gabaliņus nesātīgajiem knēveļiem. Viss pazu­da mazajās mutēs.

— Ēd taču pati arī, kāpēc tu visu atdod dvīnēm? Nav jau viņām vēderi tukši, palūkojies, cik veselī­gas viņas izskatās! Terēze viņas baro bez mitas!

Arabellai ļoti patika abas mazās čigānu meitenes. Nekad agrāk viņa nebija tik tuvu saskārusies ar tādiem maziem bērniem. Arvien viņa bērnus bija redzējusi tikai pa gabalu, kad tie kopā ar māmi­ņām kādā ostā vēroja kuģus vai arī sagaidīja no jūras pārbraukušos tēvus. Un tagad apaļvaidzes Mara un Zemma sēdēja uz zemes tepat viņai bla­kus un ar savām mazajām roķelēm bāza mutē zivs gabaliņus, bet Arabella varēja noglāstīt viņām ma­tus un ar viņām rotaļāties. Meitenes bija gluži īstas. Tikai viņu sacīto gan nevarēja saprast, jo mazulī­tes prata vienīgi čigānu valodu un nevienu citū.

— Vai tev nav mazākas māsas vai brāļa? — pa­jautāja Mirko.

— Nē, — atbildēja Arabella. — Man nav arī mā­miņas. Ir vienīgi tētis.

— Ai, ai, — noteica Mirko. — Bez māmiņas ir ļoti slikti.

Mara ierāpās Arabellai klēpī un, kaut ko vāvuļo­dama, ņēmās raustīt viņas koraļļu kaklarotu.

Mirko, pieri saraucis, pateica Marai pāris vārdu čigānu valodā. Mara parādīja zēnam mēli. Tas saniknoja Mirko, un pār viņa lūpām aizplūda ātra dusmīgu vārdu straume, kas lika abām mazulītēm saviebties.

— Ko tu viņām teici? — Arabella pajautāja.

— Ir gan Terēze viņas izlutinājusi! — Mirko atmeta ar roku. — Viņas grib dabūt sev visu, ko vien ierauga. Nedod viņām it neko, viņas ir nerāt­nas diedelnieces.

Arabella noprata, ka Mara ir gribējusi izdiedelēt sev viņas koraļļu kaklarotu. Viņa sāka smieties un noņēma to no kakla.

— Lai viņa to ņem, ja vēlas — man nemaz nav žēl. Tu taču man uzdāvināji jaunu kaklarotu, man nemaz nevajag divas.

— Nu kāpēc tu dod, — Mirko pārmeta, bet Ara­bella jau sniedza kaklarotu Marai. Tās sejiņa sāka starot. Meitenīte ar komisku nopietnību sakārtoja sev ap kaklu koraļļu virteni. Toties Zemma nespēja mierīgi noskatīties Maras laimē. Viņa ar dūrēm metās māsai virsū un mēģināja noraut kaklarotu. Mazulītes ņēmās iekaustīt viena otru.

— Redzi nu, — Mirko pārmetoši teica.

Arabella bija nobijusies.

Mirko skaļā balsī kaut ko uzkliedza meitenēm, un- tās apklusa. Mirko noņēma koraļļus Marai no kakla, un mazule sāka gaudot. Tad Mirko izvilka no maksts nazi un pārgrieza koraļļu virteni uz pusēm. Katru atsevišķo pusi viņš sasēja par mazu kaklarotu un tad iesvieda tās abām meitenēm klēpī. Zemmas sejā parādījās smaids, Mara gan mazliet uzmeta lūpu, tomēr ar manāmu apmierinātību aplika koraļļus ap kaklu.

— Ak, kādas nekauņas, — Mirko sacīja. Ara­bella iesmējās.

— Jocīgas, — viņa atteica.

— Žagarus viņām vajag, — Mirko apgalvoja. — Terēze viņas neper.

Viņi iemeta zivs asakas ugunskurā. Lielajā katlā burbuļodama vārījās zupa, izplatot stipru aitas gaļas un ķiploku smaržu. Zemma un Mara jau aiz­rautīgi un dziļā vienprātībā spēlējās ar maziem kociņiem, kas viņām bija leļļu vietā. Viņas ietina kociņus raibās lupatiņās un runājās ar tiem mīļi un maigi.

— Vai gribi, es tev pareģošu nākotni? — jautāja Mirko. — Es protu likt kārtis, vecāmāte iemācīja. Ja vecāmāte grib, tad viņa arī bez kārtīm zina visu, kas notiks. Viņai tikai dziļi jāiegrimst domās. Bet es bez kārtīm nevaru.

— Pazīlē! — teica Arabella. — Es gribu zināt, kur ir tētis!

Mirko no kabatas izvilka nospeķotas kārtis un tās sajauca. Tad sniedza kārtis uz Arabellas pusi un pavēlēja:

— Pieskaries ar savu roku!

Arabella uzlika roku uz kārtīm. Mirko vēlreiz tās sajauca un tad sāka izlikt.

— Kas bija, kas ir, kas būs, — viņš teica. — Kas bija.

Viņš izpētīja kārtis un kļuva nopietns, tad sa­jauca kārtis.

— Ak, tas nav nekas, — viņš atmeta ar roku.