AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Laupītāju vadonis klusēdams apsēdās atkal pie galda.

Pēkšņi visas pasaules bagātības Danielam šķita bezjēdzīgas. Izrādījās, ka slepkavošana un iznīcinā­šana bagātību dēļ bijusi veltīga. Daniels saprata, ka viņam nav vajadzīgi ne zelts, ne vara, ja tiem līdzi nenāk brīdis miera, brīdis prieka. Bet no ļaunuma nedzimst prieks un miers. Priecīgs miers nāk vienīgi kopā ar labestību. Visu savu mūžu Daniels labestību bija uzskatījis par vājuma un muļķības pazīmi. Tagad viņš izprata — labestību nosaukt par muļķību var vienīgi tāds, kam labes­tība ir sveša un neaizsniedzama. Tāds, kas savā stulbumā pat nepamana: viņa pastāvīgi mokošajai neapmierinātībai un bažām, dusmām un skaudībai iemesls ir tas, ka viņam nepiemīt prieka un miera izjūta, jo viņam trūkst labestības.

Daniela pasaulē tās trūka. Vienīgi Arabella bija iemaldījusies Daniela pasaulē. Viņu vajadzēja sargāt. Viņa bija cerība. Bagātībai nebija nekādas nozīmes, svarīga bija tikai Arabella.

— Runā! — Daniels pavēlēja.

— Dzelzs Bize grib zināt tavas pašas galvenās bagātību salas noslēpumu, — Jūda atbildēja. — Tev taču bagātības glabājas ne jau vienā vietā vien, vai ne?

— Ak tad Dzelzs Bize kāro iecirst zobus tik brangā kumosā! — Daniels noteica. — Viņš ir no­domājis izputināt ne tikai mani, bet arī manu ko­mandu!

— Ko var darīt, kapteini! — Jūda noplātīja ro­kas. — Bet tev taču nav jāziņo savai komandai, kā Dzelzs Bize tika noslēpumam uz pēdām! Vajag tikai vienu uzticamu vīru, kas mūs tur aizved. Un arī viņam tu vari aizvērt muti, tā ir tava darīšana.

Kad atgriezīsimies no bagātību salas, iemetīsim Arabellu laivā un ļausim viņai aizbraukt.

— Tas neiet cauri! — Daniels atteica. — Es gribu saņemt Arabellu, pirms jūs dodaties uz salu. Arabellu pret vīru, kurš zina noslēpumu.

Jūda sāka smieties. Smiekli vērta viņa seju nevis mīlīgāku, bet gan vēl atbaidošāku.

— Tu visu laiku aizmirsti, ka ne jau tu uzstādi noteikumus, bet gan Dzelzs Bize! Un man viņš ir licis tev paziņot: rīt, saulei austot, tavam vīram jāstāv uz Svēto klints. Tur mēs uzņemsim viņu uz borta un burāsim taisnā ceļā uz tavu bagātību salu. Laikam no Svēto klints līdz turienei nav sevišķi tālu, vai ne?

Danielam nācās drūmi atzīt, ka Dzelzs Bizes okšķeriem patiešām bija laimējies izdibināt salas atrašanās vietu.

— Tu tikai neaizmirsti, ka Arabella nāks mums visur līdzi! Tāpēc tas, kas ar mums varētu atgadī­ties dārgumu glabātavā vai kaut kur citur, notiks arī ar Arabellu! — Jūda piebilda.

— Pazūdi no manām acīm! — Daniels ieklie­dzās.

— Paliec sveiks, kapteini! — Jūda sacīja piecel­damies. — Varbūt mēs vēl sastapsimies, dzīve ir pilna nejaušību.

— Gan ellē satiksimies, — Daniels nikni norūca.

hasans dodas ceļā

Kad Jūda bija aizgājis, Daniels lika atvest Hasanu uz savu kajīti.

— Dzelzs Bize ir nolaupījis Arabellu, — viņš pavēstīja.

— Man bija tāda nojauta, — Hasans atbildēja. — Vai tu esi paredzējis sūtīt mani par vēstnieku?

— Jā. Tu vismaz neaizlaidīsies projām ar dār­gumu alas noslēpumu un droši vien esi ar mieru Arabellas dēļ arī briesmām skatīties acīs.

— Protams, esmu, — Hasans teica.

Daniels paņēma papīru un spalvu.

— Nāc tuvāk, — viņš sacīja. — Es tev atklāšu dārgumu alas noslēpumu. Tev jāpatur tas prātā, jo tādas lietas nevar uzticēt papīram. Tad es tev iedo­šu laivu un nakts aizsegā ļaušu doties ceļā. Rīt saul­lēktā tev jābūt uz Svēto klints, tur tevi sameklēs.

Daniels sāka zīmēt sarežģītā mehānisma plānu. Hasans uzmanīgi vēroja līniju mudžekli, kas izvei­dojās uz papīra.

— Ļoti viltīgi izdomāts, — viņš novērtēja, kad Daniels bija beidzis zīmēt.

— Vai ir skaidrs? — Daniels jautāja. — Šīs svi­ras tu nedrīksti sajaukt.

— Man viss ir skaidrs, — Hasans atbildēja.

— Man vienmēr ir paticis pētīt sarežģītus mehānis­mus.

— Vai tu spēsi visu paturēt prātā? — Daniels bažījās.

— Spēšu, par to vari neraizēties. Tik asprātīgi izdomātu mehānismu nav iespējams aizmirst.

Daniels apgrieza papīra lapu otrādi.

— Un tagad jūras ceļš. — Daniels uz papīra atzīmēja zemūdens klintis, kurām vajadzēja ap­braukt apkārt.

— Un tagad iegaumē vēl vienu lietu, — viņš teica un sāka zīmēt pazemes alas atzarojumus.

— Pareizā eja ir šī te. Tā noved pie mehānisma. Mehānisms ir paslēpts ejas beigās sienas kreisajā pusē, un siena pavērsies, ja tu iebāzīsi roku do­bumā ceļgala augstumā un tad pagriezīsi kustīgu akmeni pašā dobuma galā. Jāgriež pulksteņa rādī­tāja virzienā, līdz akmens pavēršas otrādi. Vai ir skaidrs?

— Skaidrs.

Daniels saņurcīja papīra lapu, nolika to uz metāla šķīvja un pielika vīkšķim uguni. Klusēdami viņi vēroja, kā papīrs uzliesmoja. Uz brīdi uguns apgaismoja satumsušo kajīti un vīru rūpju pilnās sejas. Tad uz šķīvja bija palikušas tikai pārogļoju- šās plēksnes, kuras Daniels sastampāja smalkos pelnos. Pelnus viņš izbēra pa kajītes iluminatoru.

— Tagad klausies tālāk, — viņš teica Hasa­nam. — Kad jūs stāvēsiet bagātību alā Un Dzelzs Bizes bendesmaisi metīsies pie dārgumiem, tad nepalaid garām īsto brīdi. Tu tur esi bijis — vai ievēroji uz alas sienām vecus zīmējumus, kas attēlo zivju zvejošanu?

— Ievēroju.

— Tieši tajā vietā, kur žebērklis ieduras vidējā lielajā zivī, klints sienā ir grope. Ja tu gropi no visa spēka bīdīsi uz augšu, atvērsies šauras durtiņas. Pa tām tev un Arabellai jāielec iekšā. Durtiņas no otras puses var ļoti vienkārši noslēgt, tā ka tās no dārgumu alas puses vairs nav iespējams attaisīt. Ejot pa alu, jūs nokļūsiet mazā grotā salas otrā pusē, kur stāv kārtīgi apgādāts burinieks. To var viegli nolaist ūdenī, tu tūlīt sapratīsi, kā tas darāms. Tomēr jums nevajag steigties ar kāpšanu burulaivā. Vispirms uzrāpieties pa spraugu klints virsotnē un aizdedziniet tur ugunskuru, no kura pacelsies biezi dūmi. Tā jūs man ziņosiet, ka esat drošībā, un tad es varēšu uzbrukt Dzelzs Bizēm. Gan jau tu no klints virsotnes saredzēsi, kurš gūs uzvaru. No turienes visa sala un tās apkārtne ir pārskatāma kā uz delnas. Rīkojies atkarībā no tā, kā attīstīsies notikumi. Kad «Skorpions» pazudīs no tavām acīm, sameklē mūs «Ceptajā sivēntiņā». Bet arī tur tev jābūt ļoti uzmanīgam. Visur ir nodevēji. Ja jums gadās kāda neveiksme, tad nepamet Arabellu. Es uzticu viņu tev. Alā man ir šis tas noglabāts nebaltām dienām. Tas nodrošinās Arabellai bezrū­pīgu dzīvi, ja notiek kas neparedzēts. Viņa nebūs tev par slogu. Arabella ir bagāta meitene. Tev tikai sākumā jābūt viņai par atbalstu — kamēr viņa pa­augas. Tev es varu uzticēties, tu neaplaupīsi Ara­bellu.

— Neraizējies, — Hasans atbildēja. — Arī man nav neviena, tikai Arabella. Es taču esmu klaidonis bez ģimenes un bez mājām. Arabella man ir svarīgāka par savu paša likteni. Bet mēs tiksim galā arī bez tavām bagātībām, vari neraizēties.

Pēc pusnakts, kad uz kuģa visi jau gulēja, Daniels devās uz kapteiņa tiltiņu. Tur sardzē stāvēja Grieķis.

— Vācies projām un ej gulēt, — Daniels pavē­lēja. — Tava klaudzināšana krīt man uz nerviem, jo man nenāk miegs.

Grieķis lūkojās ar tādu neizpratni, ka Danielam nācās piebilst:

— Gan es pats uzraudzīšu kuģi, un, kad man gribēsies gulēt, es pamodināšu nākamo vīru. Kurš stāv sardzē pēc tevis?