AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

— Vienacis Rašids.

— Gan es viņu uzbungošu augšā. Bet tagad pa­zūd i!

Grieķim tas nebija divreiz jāsaka. Un tā drīz vien visi uz kuģa gulēja dziļā miegā. Daniels un Hasans klusītēm nolaida laivu ūdenī, un Hasans aizīrās projām.

Mazā kajīte, kurā Arabella tika ieslodzīta, bija nomācoša un smacīga. Arabella izjuta tādas šaus­mas, ka viņa gandrīz sāka skaļā balsī raudāt. Tomēr viņa apvaldīja raudas, jo baidījās pievērst sev laupītāju uzmanību. Šie Dzelzs Bizes vīri bija vēl briesmīgāki nekā viņas tēvam padotie, un Arabella zināja, ka tādi ir gatavi uz visu, ja kļūst nikni. Vislabāk būs sēdēt klusu kā pelītei un izturēt. Gan jau tēvs mēģinās viņu kaut kā izpestīt. Nevar taču Svins padoties Dzelzs Bizēm!

Vienlaicīgi ar bailēm Arabellu nomāca raizes par tēvu. Viņa bija stingri pārliecināta, ka ar savu klātbūtni spēj viņu aizsargāt. Patlaban, kad viņa vairs nevarēja paturēt Dānieļu acīs, tas bija kļuvis neaizsargāts. Kas gan viss nevar atgadīties, kamēr Daniela tuvumā nav neviena, kurš viņu ar savu skatienu pasargātu! Arabella pūlējās aizgaiņāt projām drūmās domas. Viņa pārlaida skatienu ka­jītei, kaut arī ar aizvērtām acīm spēja izstāstīt, kas tajā atrodas. Mazā kajīte bija neomulīga un gan­drīz tukša. Gulta bija tās vienīgā mēbele. Uz tās bija uzmests savēlies matracis ar nospeķotu drē­bi — tas arī viss.

Mazs apaļš iluminators gandrīz pie pašiem griestiem ļāva kajītē iespīdēt blāvai gaismai. Šo­brīd caur to pat iezagās saules stars. Taču, pat uz gultas uzkāpusi, Arabella nespēja aizsniegties tik tālu, lai palūkotos ārā. Un tomēr viņai tik ļoti gribējās kaut pa lodziņu palūkoties saules apspīdē­tajā pasaulē.

Arabella atklāja, ka gulta nemaz nav piestipri­nāta pie grīdas, kā tas viņai bija licies sākumā. Meitenei iešāvās prātā doma: ja gultu atslietu stāvus pret sienu, viņa uzrāptos uz tās un tad jau spētu palūkoties iluminatorā.

Vispirms vajadzēja nocelt matraci uz grīdas. Tas bija savēlies blīvs un ciets, neizskatījās, ka to kāds jebkad būtu sakārtojis vai uzčubinājis. Kad Ara­bella ļāva tam sašļukt kaudzē kajītes kaktā, no tā pacēlās smirdošs putekļu mākonis.

Tagad Arabella piebīdīja gultas galu pie sienas zem loga. Tas viņai ar lielām pūlēm izdevās. Toties neticami grūti nācās uzsliet gultu stāvus. Mēbele stingri balstījās uz četrām pamatīgām kājām, un, šķiet, to nebija iespējams izkustināt, lai arī kā Arabella pūlējās atraut gultas divas kājas no grīdas. Tomēr viņa neatteicās no iecerētā.

Kajītē nebija itin nekā, ko būtu iespējams pabāzt zem gultas kājām, lai tās kaut vai par sprīdi pastīvētu uz augšu. Arabella pievilka matraci pie loga un saritināja to. Tad viņa parāpās zem gultas un, atstutējot gultas galu pret pleciem un muguru, mēģināja to pacelt. Tādējādi viņa centās uzdabūt gultas kājas uz maisa. Meitenei nācās krietni sasprindzināties, līdz tas izdevās. Šie pūliņi Ara­bellu tā nogurdināja, ka viņai bija labu brīdi jāpasēž uz grīdas, lai atgūtu spēkus. Pēc tam, staigājot ap gultu un prātojot, ko darīt tālāk, viņa pamanīja, ka apmēram metru virs gultas kājām, kas nu bija uzceltas uz matrača, pa sienu stiepjas uz āru izvirzīta apmale. Ja izdotos uz tās uzdabūt gultas kājas, tad varētu pavisam viegli nokļūt pie iluminatora.

Arabella ķērās pie sava plāna īstenošanas. Ta­gad viņai bija vēl grūtāk nekā pirmīt. Vairākas reizes meitene jau domāja, ka šī lieta ir bezcerīga, ka viņa gluži vienkārši vairs nespēs smago gultu ne pakustināt, un bēdīga apsēdās uz grīdas. Un tad viņa atkal iedomājās: nokļūt pie iluminatora ir vienīgais, ko viņa spēj izdarīt. Kaut kas taču jāuzsāk, nevar sēdēt klēpī saliktām rokām. Un viņa atkal saņēma visus spēkus.

Beidzot tas viņai izdevās!

Gultas kājas ar grūdienu pārslīdēja pāri apmalei un stingri atbalstījās pret sienu. Gulta bija nolikta stāvus zem iluminatora!

Nu Arabella ātri uzrāpās uz gultas gala un palūkojās ārā.

Tieši aiz noputējušā stikla saulē mirguļoja jūra. Arabellas kajīte laikam atradās kuģa korpusa lejasdaļā, un tāpēc iluminators atradās tik zemu, gluži pie ūdens līmeņa. Augstu gaisā pletās skaid­ras debesis, kur lidinājās kaijas. Pēc putniem Arabella nojauta, ka zemei jābūt gluži tuvu. Putni taču nelido pārāk tālu atklātā jūrā, un okeāna vidū to nav. Zemi no šejienes nevarēja saskatīt, tātad pret to bija pavērsts kuģa pretējais borts.

Arabellas skatiens slīdēja pa ūdens klaidu un sekoja kaiju riņķošanai.

Pēkšņi pie durvīm atskanēja atslēgu šķinda. Arabella izbailēs nodrebēja. Viņa zibens ātrumā norāpās no gultas gala un drebēdama stāvēja istabas vidū. Pasaule viņpus durvīm bija ļaunuma pilna, neko labu no turienes nevarēja gaidīt.

Šoreiz tas bija tikai laupītājs, kurš Arabellai atnesa bļodiņu rīsu un krūzi ūdens. Vīrs uzmeta īgnu skatienu pret sienu atbalstītajai gultai, tomēr neteica ne vārda un arī gultai neķērās klāt. Nočirk­stēja atslēga, — viņš atkal aizslēdza durvis.

Sākumā Arabella domāja, ka viņai nemaz negri­bēsies ēst, un tikai padzērās ūdeni. Pūloties pārbī­dīt gultu, viņai bija uznākušas slāpes. Un tad viņa nodomāja — noteikti vajag arī paēst, lai saglabātu spēkus. Kas zina, kurā brīdī pēkšņi ievajadzēsies daudz spēka un izturības, tādēļ Arabella apēda visus rīsus.

Paēdusi viņa atkal rāpās atpakaļ pie iluminatora. Un tas, ko viņa tagad ieraudzīja, lika meitenei no satraukuma nodrebēt.

Pa ūdeni slīdēja laiva, bet pie airiem sēdēja Mirko!

Arabellai gribējās saukt un kliegt, lai zēns sadzirdētu viņu un pamanītu, kur viņa atrodas. Bet iluminators taču bija tik maziņš, notašķīts, ar tik biezu stiklu, ka ārā pa to gan varēja palūkoties, bet, no tās puses skatoties, visdrīzāk nebija manāms itin nekas.

Ai, kaut varētu dot Mirko ziņu, ka viņa atrodas šeit! Vajag rīkoties ātri, tūlīt Mirko nonāks zem kuģa sāna un pazudīs no Arabellas acīm!

Meitene pūlējās sevi nomierināt. Viņai ienāca prātā, ka kabatā glabājas Mirko dāvinātā spoguļa lauska. Ja nu pamēģinātu ar spoguli uztvert caur logu spīdošo saules staru un ar to dot Mirko ziņu!

Tūdaļ viņa nostādīja spoguļa šķembu pret sauli. Bet vai tās stari aizspīdēs caur notašķīto logu līdz Mirko? Gaisā un uz ūdens saules zaķīša kustību nevarēja manīt. Arabellai nācās kustināt spoguli uz labu laimi. Puika jau grasījās pazust no Arabellas redzesloka, kad, gluži kā dzelts, sarāvās un pavērsa seju uz Arabellas pusi. Tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka saules zaķītis ir aizsniedzis Mirko. Bet vai viņš tagad nojauš, kas tam iespīd acīs? Arabella turpināja raidīt saulstaru zibšņus.

Mirko laikam kaut ko noskārta. Viņš pagrieza laivas priekšgalu uz Arabellas pusi un airējās tuvāk. Pēc kāda brīža laiva klaudzot atsitās pret kuģa korpusu un iluminatorā parādījās Mirko seja.

dumpis

Ar visu galvu reibinošo veiksmi «Skorpiona» komanda bija sapīkusi un nikna. Pārāk daudz vīru bija dabūjuši galu pēdējā laikā. Protams, laupītā­jiem nebija viņu žēl — mirušo zelts taču nokļuva pašu rokās. Viņu sirdis nomāca tas, ka uz kuģa bija palicis pārāk maz ierastu seju. Omu nomāca dažādas ļaunas zīmes. Viņiem bija parādījies «Klīs­tošais holandietis», gredzens ar čūskas galvu gāja

no rokas rokā un nesa savam īpašniekam nāvi. Un pie tam gredzens bija tik pazudinoši skaists un vērtīgs, ka neviens laupītājs nespēja no tā atteik­ties, kaut arī zināja, ko tas nes sev līdzi. Bet arī .visa laupītāju dzīve saistījās ar nepārtrauktu riskē- šanu bagātību dēļ.