AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Vājums bija acumirklīgs. Tad Daniels saņēmās, un viņa roka meklēja pistoli, lai sodītu nekaunīgo laupītāju.

Taču bija par vēlu.

Alelūja jau turēja Daniela bīstamo ieroci savās rokās.

Tas bija kaut kas nepieredzēts.

Sākumā visi kā sastinguši lūkojās uz spīdošo pistoli Alelūjas rokā. Tad kāds nočukstēja:

— Dumpis!

Kapa klusumā, kas valdīja kajītē, šis vārds nogranda gluži kā lielgabala šāviens.

Nākamajā brīdī dumpja skurbums bija pārņēmis visu vīru prātus.

Vecā čigāniete pieprasīja, lai viņu ved pie Dzelzs Bizes.

Veceni ieraugot, Dzelzs Bize sadrūma.

— Ak tu tā esi, — viņš nomurmināja, īgni vēro­dams večas raibos brunčus, rožaino lakatu un stikla krelles. — Kas tev vajadzīgs?

— Dzelzs Bize, es esmu atnākusi pavēstīt tavu likteni, — čigāniete teica. — Tu vienmēr vēlējies, lai es tev izzīlētu nākotni!

— Un tu nekad to nedarīji, — Dzelzs Bize neap­mierināts noņurdēja. — Droši vien tava mēle ir gaužām nevarīga un nespēj man pavēstīt par manu spēku un varenību.

— Es nācu tevi brīdināt! — čigāniete atteica.

Dzelzs Bize neviļus nodrebēja. Šī resnā veča,

kuru viņš atcerējās arī kā slaidu un lokanu čigānu meiteni, viņā vienmēr bija izraisījusi nepatīkamas izjūtas. Šajā sievā slēpās kaut kas tāds, ar ko netika galā Dzelzs Bizes laupītāja spēks. Šī sieva nekad nebija baidījusies no viņa, ne arī klausījusi viņu, kā to darīja citi.

Tomēr neomulības iemesls slēpās citur. Šo izjūtu Dzelzs Bizē izsauca doma, ka šī sieva patiešām zina

visu par vadoņa dzīvību un nāvi. Līdz šim ne nauda, ne arī draudi nebija varējuši piespiest viņu izklāstīt Dzelzs Bizēm tā nākotni.

Un tagad viņa bija pati atīrusies līdz Dzelzs Bizes kuģim.

— Lai tas žagata iet projām! — vecā čigāniete norādīja uz Sekretāru. Tas izlikās, ka nav dzirdējis šos vārdus, un turpināja vērot veču, knibinādamies ap savu kaklarotu. Viņš gluži vai plīsa aiz ziņkārī­bas.

Dzelzs Bize nepacietīgi pamāja ar roku, lai viņš iet projām. Par atbildi jauneklis apvainojies paraustīja plecus un izgāja no kajītes.

— Es nācu tevi brīdināt, —- čigāniete atkār­toja. — Tevi gaida bojāeja.

— Mani katru dienu gaida bojāeja, — Dzelzs Bize centās visu pārvērst jokā. — Laupītāja dzīve taču nav nekas cits kā viena bojāeja un iznīcība.

Čigāniete neļāva sevi apvārdot.

— Tev jāatbrīvo tā meitene, — viņa teica, — ci­tādi tu piesauksi lielu nelaimi gan sev, gan arī savam kuģim.

— To meiteni es neatbrīvošu! — Dzelzs Bize saniknojās. — Esmu vēlējies sagūstīt viņu kopš tā brīža, kad viņa piedzima. Tagad viņa atrodas šeit, un beidzot tas Svins ir man rokā! Es vēl iegūšu visas viņa dārgumu krātuves, un tad Svina vara būs sagrauta! Tad es būšu pats bagātākais un pats varenākais laupītājs visās jūrās!

Dzelzs Bizēm tā izsakoties, uz viņa lūpām parādī­jās putas, un tumšā, stīvā bize uz viņa pakauša sāka lēkāt.

— Ja tu nepalaidīsi vaļā meiteni, vēl nebūs pagājušas pat trīs dienas, kad zivis jūras dibenā iau grauzīs tavas acis, — čigāniete auksti noteica — Ļauj viņai nākt man līdzi, un šoreiz tu izspruksi sveikā.

— Tu uzdrošinies man draudēt! — noelsās Dzelzs Bize.

— Es nedraudu, tikai brīdinu, — noteica čigā­niete. — Es zinu, kam jānotiek.

— Tad izstāsti, kā tas notiks, lai es varētu izvairīties no nelaimes! Gan es pratīšu kaut ko darīt sava kuģa aizsargāšanai, ja vien zināšu, no kuras puses draud briesmas!

— Vienīgais, ko tu vari izdarīt, ir — atbrīvot meiteni. Tik ilgi, kamēr viņa paliks šeit, tev draud neizbēgama bojāeja, lai arī ko tu darītu.

Dzelzs Bize aizkaitināts sāka smieties.

— Es tev neticu! — viņš atbildēja. — Tu tikai pūt man miglu acīs, vecā, nelietīgā ragana! Vai man likt tevi pakārt pie masta?

— To tu neuzdrošināsies, tad tavu komandu pārņems bailes un šausmas un visi tavi laupītāji drebēdami meklēs patvērumu, tā ka tev komandas nemaz vairs nebūs!

Dzelzs Bizēm atkal kļuva neomulīgi. Šai vecenei piemita kāda dīvaina vara, ko nevarēja nedz sašaut ar pistoli, nedz arī nodurt ar nazi.

— Pazūdi no šejienes, vecā! — Dzelzs Bize neskanīgi noteica. — Man nepatīk tava valoda!

— Ļauj meitenei doties man līdzi, tad briesmas šoreiz vēl paies tavam kuģim secen.

— Neļaušu! — Dzelzs Bize kliedza. — Svins ir tevi nopircis, es zinu gan! Jūs vienkārši gribat mani nobiedēt, bet tas jums neizdosies!

No Dzelzs Bizes izstaroja nežēlīgs un nikns ļaunums; jebkurš būtu nobijies, to sajūtot. Bet čigāniete tikai nicīgi pasmējās un piebilda:

— Es taču nenācu tevis un tavu vīru dēļ. Es gribu paglābt meiteni no nelaimes, jo šī nelaime atstās viņas sirdī dziļu brūci.

— Pazūdi, vecā ragana, kamēr tu vēl esi pie dzīvības! — Dzelzs Bize nošņācās. — Es pēkšņi varu aizmirst, ka nogalēt tevi nebūtu nekāds prāta darbs!

— Tu nerīkojies pareizi, neatdodams man meiteni, — vecā čigāniete noteica.

Viņa izgāja no kajītes un izrāpās uz kuģa klāja, kur vīri blenza uz viņu caur pieri. Neviens viņai neteica ne vārda, neviens nestājās viņai ceļā. Lin­drakiem plandot, veča rāpās atpakaļ laivā. Redzot viņu atgriežamies tukšām rokām, Mirko kļuva dziļi nelaimīgs. Viņš bija ļoti cerējis, ka vecmāmiņai izdosies atbrīvot Arabellu, jo viņas gribai vēl neviens nebija spējis pretoties. Bet tagad viņiem nebija izdevies vairāk kā ar zīmi paziņot Arabellai, ka viņa nav aizmirsta. Visu to laiku, kamēr vecā­māte atradās augšā pie Dzelzs Bizes, Mirko sakņu- pis sēdēja pie Arabellas loga. Viņš nespēja pat ar vārdiem iedrošināt meiteni, jo stikls bija tik biezs, ka caur to nebija dzirdama neviena skaņa.

Alelūja bija pavēlējis sasiet Svinu un nogādāt viņu lejā ieslodzīto kamerā. Laupītāji klausīja Alelūjam uz vārda, un tas, ka vīri izpilda viņa pavēles, reibināja viņa prātu gluži kā stiprs rums.

— Tagad es esmu vadonis, — viņš svinīgi pazi­ņoja un apsēdās ar tumši brūnu samtu klātā krēslā, kas stāvēja līdzās Daniela galdam. — Vispirtns mums vajadzēs noķert Hasanu un nožmiegt viņu.

— Kur tad tu domā viņu ķert? — norūca Kokkā­jis. Viņam it nemaz nepatika Alelūjas jaunā loma. Viņš labprāt būtu vēlējies pats kļūt par vadoni, jo domāja, ko šis postenis tagad pienākas viņam. Alelūjam taču nebija ne jausmas par vadoņa pienākumiem, pat dārgumu glabātavas noslēpums viņam nebija uzticēts.

— Gan Daniels pats mums pastāstīs, kur Hasanu meklēt, — ņirdza Alelūja. — Vīri, iesim un pajautā­sim viņam!

Laupītāji ar lielu troksni metās ārā no kapteiņa kajītes. Visi steidzās uz ieslodzītā būceni. Pēdējais tur nokļuva Alelūja, kurš gāja, šūpodams pirkstā uzkārtu atslēgu. Savu svarīgumu apzinādamies, viņš atslēdza durvis.

Sasietais Daniels gulēja uz grīdas. Auklas bija savilktas tā, ka viņš nevarēja ne piecelties sēdus, ne arī iztaisnoties. Par spīti bezpalīdzībai, no vadoņa acīm izstaroja tāds spēks, ka laupītāji neviļus saguma, gluži ka sitienu gaidot. Arī Alelūja uz brīdi kļuva tramīgs. Bet tad viņš piegāja Danielam tuvāk un, lai sevi iedrošinātu, iespēra tam ar kāju pa ribām.

— Kur ir Hasans? —viņš prasīja.

— Acumirklī atbrīvo man rokas un kājas! — nodārdināja Daniels. — Tu, nelaimes putns tāds, esi uzvēlis sev uz kakla pārāk smagu nastu! Tu taču nedomā, ka tiksi galā ar vadoņa amatu!