AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

— Bez mums Dzelzs Bize dzīvos vienās bailēs, — piezīmēja Hasans. — Viņš baiļosies no Daniela uz­brukuma.

Hasans aplika Arabellai roku ap pleciem, un tad viņi, ar rokām gar sienu taustīdamies, ņēmās meklēt ceļu uz ārpasauli. Eja bija līkumota. Jau pēc dažiem pagriezieniem no Dzelzs Bizes vīru balsīm vairs nevarēja saklausīt ne skaņu. Rokās saķērušies, Hasans ar Arabellu devās tālāk. Nomal­dīties nebija iespējams, jo eja nekur nesazarojās.

Pēc kāda pagrieziena viņi nokļuva mazā, apaļā telpā, kurā ieplūda blāva gaisma no griestiem, kas izgaisa nesaskatāmā augstumā. Ar tumsu apradu­šās acis tūlīt pamanīja lielu dzelzs lādi un uz tās — šaujamieročus un laternu.

— Oho! — Hasans iesaucās. — Daniels ir patie­šām tālredzīgs! Acīmredzot laupītāja dzīve piespiež laikus domāt par atkāpšanās ceļiem.

Hasans iededzināja laternu. Tās gaismā ceļo­jums sekmīgi turpinājās. Un drīz vien viņi nonāca plašā alā, kuras galā klusītēm šļakstījās ūdens. Pa alas atveri ieplūda spoža gaisma, kas mirguļoja uz ūdens virsmas un apspīdēja alas sienas. Pie klintī iekalta dzelzs gredzena piestiprināta, uz akmeņiem gulēja maza, glīta buru laiva, kuru jebkurā brīdī varēja nolaist ūdenī, lai dotos jūrā.

— «Dora», — Arabella izlasīja laivas priekš­galā. — Tas ir manas māmiņas vārds. Es nemaz nezināju, ka tēvam pieder tāda laiva.

— Kā redzi, Daniels ir domājis arī par to, ka viņam varbūt kādreiz nāksies steigšus laisties lapās no savas dārgumu krātuves. Varbūt pat glābties no paša vīriem.

Arabella nopūtās. Kas gan viss pa šo laiku varēja atgadīties!

Alas kaktā bija stāvus pieslietas trepes, bet virs tām griestos varēja samanīt lūku.

— Tagad mums vajadzēs dot Danielam zīmi, ka mēs esam izsprukuši no Dzelzs Bizes nagiem, — Hasans sacīja. — Uzrāpsimies pa trepēm augšā līdzenumā, mums jāaizdedzina signāluguns.

Hasans nopūta liesmu, tad nolika laternu pie sienas zemē. Pēc tam viņš pa trepēm uzrāpās līdz lūkai. Lūka atvērās gluži viegli, Hasans atgrūda to vaļā. Un pēkšņi no āra alā ieplūda tik daudz mirdzošas saules gaismas, ka tā piepildīja katru vismazāko alas kaktiņu.

Hasans izlīda caur lūku. Arī Arabella ātri uzrā­pās augšā pa trepēm un izkļuva plašajā līdzenumā. Tas pacēlās virs stāvajām klinšu sienām un bija salas pats augstākais punkts.

Arabella uz brīdi pievēra acis un ar tīksmi izbaudīja, kā svaigs gaiss ieplūst plaušās, kā vējiņš bužina matus un noglauž seju, kā saules siltums apmīļo ādu. Kas tā bija par sajūtu!

«Un ja te vēl būtu tēvs un Mirko,» Arabella skumīgi nodomāja. Tad būtu vienkopus visi tie, kuru sabiedrībā Arabella jutās droša un priecīga.

Meitene atvēra acis un palūkojās apkārt. Vis- riņķī zem skaidrajām, spožajām debesīm pletās zilā jūra. Šeit, no augšas, viss šķita tik draudzīgs un miermīlīgs. Gluži neticami likās, ka tepat kaut kur kalna iekšienē ir paslēpušies ļaunie laupītāji, ku­riem neredzami uzglūn citi, arī tikpat neganti. Notiek cīņa uz dzīvību un nāvi, pie tam šī aukstā, spīdošā zelta un mirdzošo dārgakmeņu dēļ, kuros nav ne drusciņas dzīvības.

Arabella nekad agrāk nebija varējusi šo salu aplūkot šādā veidā, vienkopus. Tagad viņa redzēja, ka uz salas nav nekā cita kā vien brūnganas klintis, uz kurām atsevišķās vietas auga gari dadži un zemi, dzeloņaini augi ar violetiem ziediem. Uz salas nekur nemanīja it nekādus citādus zaļumus.

Hasans ņēmās vākt sakaltušus dadžu kātus un krāva tos kaudzē. Arabella viņam palīdzēja. Va­jadzēja dot tēvam ziņu par sevi.

Jūra visapkārt salai pletās klaja un tukša, «Skor­pionu» nekur nemanīja. Vai tas varētu nozīmēt, ka Daniels uzglūn klinšu aizsegā kādā mazā līcī, ko no līdzenuma nemaz nevar saskatīt? Tā tas varētu būt. Jebkurā gadījumā bija nepieciešams iedegt signāl- uguni un nogaidīt, kā risināsies notikumi. Gan jau Daniels zinās, kā rīkoties.

Sausie dadži dega labi. Lai rastos dūmi, Hasans iemeta ugunskurā zaļos augus. Tūlīt virs salas pacēlās biezu dūmu strūkliņa. Tās bija pietiekami signalizēšanai. Bet vai tuvumā atradās kāds, kas to pamana?

Hasans ar Arabellu plūca un nesa aizvien jaunus augus, lai uzturētu uguni. Rokas bija dzelkšņu sadurstītas un asiņainas, toties ugunskurs dega līksmi un dūmu strūkliņa stiepās taisni debesīs.

Pēcpusdienā Hasans un Arabella pamanīja, kā Dzelzs Bizes kuģis, uzmanīgi taustīdams ceļu starp klinšu radzēm, dodas atklātā jūrā. Kuģis virzījās uz priekšu ar grūtībām — mantkārīgie laupītāji to bija pārslogojuši ar bagātību kravu. Droši vien viņiem bija žēl kaut ko atstāt, jo nezin vai Svins viņiem dos iespēju te atgriezties vēlreiz. Tagad, kad starp viņiem vairs nebija ķīlnieces Arabellas, nācās baidīties no Daniela nikna uzbrukuma. Da­niels taču neļaus viņiem mierīgi izlaupīt savus bagātību krājumus, kad meitai vairs nedraud bries­mas.

Arabella un Hasans ar nepacietību gaidīja, ka «Skorpions» aši drāzīsies ārā no slēptuves un metīsies virsū Dzelzs Bizēm.

Tomēr tas nenotika. «Skorpions» neparādījās.

Dzelzs Bize mierīgi turpināja virzīties uz apvār­šņa pusi.

Ar saitēm čokurā savilkts, Daniels gulēja sava lepnā «Skorpiona» nožēlojamajā ieslodzīto kamerā, un rūgtas domas nedeva viņam mieru. Vēl nupat viņš bija slavas un varenības virsotnē. Tur, kur viņš savas laupītāja dzīves laikā par visām varēm bija tīkojis nokļūt. Jau viņa vārds vien lika miermī­līgiem tirdzniecības kuģu kapteiņiem naktīs sa­traukti grozīties savās gultās. Viņam līdzvērtīgs pre­tinieks nebija atrodams nevienā pasaules jūrā. Par viņu klīda šaušalīgi nostāsti, un viņa bagātībām nebija ne gala, ne malas.

Kā gan tas varēja atgadīties, ka viņš tagad tupēja cietumnieku būcenī, bet viņa nožēlojamie laupītāji tajā pašā laikā uzdzīvoja uz kuģa klāja? Vai tiešām bija taisnība tam noskrandušajam Kokkājim, kurš visus šos deviņus gadus, kopš Danielam uz kuģa auga maza meitene, nemitējās atkārtot, ka šis bērns viņiem atnesīs nelaimi? Ta­gad Daniels saprata — ja kāds grib būt varens laupītāju vidū, tad viņa sirdī ir vieta tikai saltu­mam, nežēlībai un nāvei. Viņā nedrīkst būt ne kripatiņas no dzīvas dvēseles. Tiklīdz viņš iemīļos kaut vai savu bērnu, jebkurš var sagraut viņa varenību. Bet kāda gan jēga varai un bagātībām, ja tev nedrīkst būt neviens pats tuvs cilvēks?

Izmisumā un bezspēcīgās dusmās Daniels sāka griezt zobus. Viņš mētājās pa grīdu, raustīdams savas saites, tomēr auklas nepadevās. Daniels pārāk labi zināja, cik veikli viņa vīri prot sasiet gūstekņus. Līdz šim neviens no tiem nebija varējis atbrīvoties no saitēm.

Uz kuģa klāja viss bija noklusis. Piedzērušie laupītāji cits pēc cita nogāzās un gulēja, kur pagadījās. Vēl joprojām neviens nezināja, ka Kok­kājis ir nonāvējis Alelūju un pats uzņēmies vadību. Vīru miegs bija nemierīgs, tas drīz vien pārtrūka. Tikko viņiem galvas kļuva mazliet skaidrākas, vīri atkal piecēlās un no jauna meklēja rumu. Ruma muca bija tukša, bet dzērienu pagraba atslēga — Alelūjas kabatā. Ķildīgi un īgni laupītāji salasījās pie kapteiņa kajītes durvīm. Izrādījās, ka tās ir aizslēgtas.

— Atslēdz durvis! — laupītāji klaigāja, dauzī­dami pa tām ar dūrēm.

Pēc brīža durvis patiešām atvērās. Uz sliekšņa parādījās draudīgs stāvs ar pistoli rokā. Taču tas nebija Alelūja, kā vīri bija gaidījuši. Viņu priekšā stāvēja Kokkājis, tam aiz muguras varēja manīt Āķi.