AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Un tieši tas arī bija vērojams patlaban. Kauja žandarmu acu priekšā ir ceļš uz galīgu iznīcību, jo žandarmi, nopratuši, ka tepat blakus ir parādīju­šies laupītāji, nekavējoties izsūtīs kaut vai veselu floti, lai tos notvertu un padarītu nekaitīgus. Tikai nomaskējušies līdz nepazīšanai, laupītāji var ie­griezties ostās un tur kārtot savus darījumus, kas nav nokārtojami dienas gaismā.

Un tā Dzelzs Bize patiesi bija aprēķinājis: ja viņam izdosies nokļūt žandarmu tuvumā, viņš būs pasargāts, jo Daniels taču nedomās pievērst sev varas vīru uzmanību. Bet tagad šis bezprātis Svins, gaišas vakara blāzmas apspīdēts, ar pilnu sparu drāžas virsū Dzelzs Bizēm, nelikdamies ne zinis, ka tādējādi viņš sevi atmasko.

— Svins ir kļuvis traks! — Dzelzs Bize iebļāvās. — Ak tu sātans, sātans, sātans!

Šos lāstus dzirdot, Sekretārs kļuva bāls kā palags. Tā Dzelzs Bize lādējās vienīgi gadījumos, kad situācija bija ārkārtīgi kritiska un Dzelzs Bize galīgi nezināja, ko iesākt.

— Dari taču kaut ko! — Sekretārs histēriski iespiedzās un iekrampējās Dzelzs Bizēm rokā. Viņu bija sagrābušas paniskas bailes. Tomēr Dzelzs Bize dusmīgi pastūma viņu malā. Sekretārs ļāva sevi ielidināt kaktā gluži kā pelavu maisu. Tur viņš arī palika tupot, seju ar rokām aizsedzis.

Mutes pavēruši, Dzelzs Bizes laupītāji nolūkojās, kā niknais «Skorpions» tuvojas un vēl vairāk pa­ātrina gaitu.

— Viņi visi tur ir zaudējuši prātu, — nobubināja Jūda. — Neviens pat nemēģina apturēt šī Daniela trakošanu.

Un nu jau arī atskanēja dārdiens, pēc tam brakšķēšana. Gluži kā zibens bulta «Skorpiona» bruņām klātais priekšgals bija iecirties Dzelzs Bizes kuģī.

Tagad arī ostā noprata, ka jūrā notiek kaut kas neparasts. Tur sākās rosība, lai sniegtu palīdzību vajātajam kuģim. Vēl neviens nenojauta, ka sav­starpēju cīņu ir uzsākuši visu jūru divi visvarenā­kie laupītāji.

Piepeši no skaidrām debesīm uz Dzelzs Bizes kuģa klāja sāka pilēt biezs lietus. Šausmīgās izbailēs laupītāji ievēroja, ka Daniels ir licis viņus apšlākt ar eļļu. Dzelzs Bizēm acumirklī kļuva skaidrs, kas Danielam padomā. Tas grib pielaist uguni viņa kuģim un pats veikli laisties projām.

— Tas tev neizdosies! — Dzelzs Bize caur zo­biem izgrūda. Viņš steidzīgi deva saviem vīriem pavēli piesaistīt «Skorpionu» ar dzelzs āķiem pie sava kuģa. Ja Danielam pašam neizdosies tikt projām, viņš neriskēs aizdedzināt otru kuģi, jo tad būtu jāsadeg abiem kopā.

Steidzīgi vajadzēja sagatavoties cīņai. Ja vien labi paveicas, vēl var izbēgt no žandarmiem.

Un tomēr Dzelzs Bize bija kļūdījies savos aprēķi­nos. Viņš nenojauta, ka Danielam ir galīgi apnicis laupītāja liktenis un vienlaikus arī sava dzīvība. To nezināja arī Daniela laupītāji, kuri cītīgi pumpēja eļļu Dzelzs Bizēm virsū. Viņi domāja, ka vadonim atkal ir padomā kāda viltība, ar kuru tas pārtrum­pos kā Dzelzs Bizi, tā arī žandarmus.

Bet Daniela plāns bija gaužām vienkāršs. Kad pretinieka kuģis jau viscaur pārklājās ar eļļas pilieniem, viņš devās lejā uz pulvera pagrabu. Daniela prāts bija skaidrs un sirds mierīga. Pēc atblāzmas, kas naktī pavīdēja no salas, viņš zināja, ka Hasanam bija izdevies nogādāt Arabellu drošā slēptuvē. Hasana pasargāta, Arabella guva iespēju kļūt par labu un draudzīgu cilvēku — tieši šādai dzīvei viņa bija radīta.

Laupītāja dzīve bija bijusi pārpratums. Tā bija Daniela lielā kļūda, un tagad par to nācās samak­sāt.

Kaut ko vērst par labu vairs nebija Daniela spēkos, tomēr viņš varēja iznīcināt paša radīto ļaunumu, kurš apdraudēja viņa meitas dzīvību.

Iznīcināt lāstu, ko viņš bija izraisījis ar savu paša ļaunumu.

Daniels aizdedzināja uguni un pielika to pulver- mucai.

Nodārdēja šausmīgs sprādziens.

«Skorpions» uzlidoja gaisā, sašķīzdams sīkos gabalos, un vienlaicīgi iznīcināja arī Dzelzs Bizes kuģi. Viss, kas vēl bija palicis vesels, acumirklī aizdegās. Piepeši aizdegās arī visa jūra, jo degošā eļļa izplūda pa ūdens virsu un turpināja degt ar noslēpumainu šņākoņu, izplatot biezus, smirdīgus dūmus.

No abiem kuģiem neizglābās neviens pats laupī­tājs. Visi, kas uz tiem atradās, tur arī palika.

Selgā slīdēja maza buru laiva. Tajā sēdēja Arabella un Hasans.

Pēkšņi parādījies liesmu stabs viņiem bija labi saredzams. Drīz pāri ūdens klaidam aizvēlās gluži kā pērkona dārds. Un pagāja vēl krietns laiks, līdz sprādziena izraisītā viļņošanās sasniedza laivu. Tādā veidā no bojā gājušajiem kuģiem pienāca trīs vēstis.

Redzot uguni un dūmus, Arabella acumirklī saprata, ka ar tēvu ir atgadījusies pēdējā lielā nelaime. Nebija vajadzīgs nekāds vēstnesis, kas atnes šo ziņu. Kaut kādā noslēpumainā veidā Arabella jau zināja, ka Daniela vairs nav.

Asaras sāka klusi ritēt pār meitenes vaigiem. Hasans nebilda ne vārda. Viņš tikai norūpējies vērās uz raudošo Arabellu.

Tuvojās krēsla. Burinieks slīdēja uz krastu.

Ostas priekšā jūrā vēl joprojām liesmoja sarkani dzeltenīga ugunsgrēka atblāzma. Bet Arabellas un

Hasana laiva nevirzījās uz ostu. Hasans bija nolē­mis piestāt krastā kādā nomaļā vietā, lai tur pārlaistu nakti un rītā nospriestu, kā rīkoties.

Sabiezēja tumsa. Krastā iedegās arvien jaunas un jaunas ugunis. Cilvēki iededzināja savās mājās gaismu, lai veiktu savus mājas darbus un tad kopā ar visu ģimeni dotos pie miera.

Hasans stūrēja laivu garām krasta ugunīm. Tur, kur beidzot sākās tumsas segā tītais krasts, buri­nieks varēja piestāt.

Piekrastes akmeņi nočirkstēja pret laivas dibenu. Hasans, saceldams ūdens šļakatas, ielēca ūdenī un izvilka laivu malā. Pēc tam viņi starp klintīm sāka meklēt piemērotu, no vēja pasargātu vietu.

Pēkšņi no tumsas viņiem tuvojās sīks stāvs.

— Mirko! — Arabella pārsteigumā nočukstēja.

— Nu beidzot taču jūs ieradāties! — atskanēja Mirko priecīgā balss. — Es te jau ilgu laiku jūs gaidu. Vecmamma teica, ka vajagot gaidīt šajā vietā, ka jūs atnāksiet tieši te. Gan jau čigāns zina, kur vajag gaidīt!

Vienlaikus ar bēdām Arabella sajuta, ka viņas sirdi pārpilda liels siltuma vilnis. Mirko bija atnā­cis šurp, lai viņus sagaidītu!

— Tagad iesim ātri uz apmetni! — Mirko aici­nāja. — Paskat, cik tumšs ir visapkārt!

Viņi soļoja Mirko pa pēdām. Zēns aizveda viņus uz nelielu, klinšu ieskautu klajumu, kur atradās čigānu kulbas. Starp tām gaiši dega ugunskurs. Uz tā burbuļoja katls ar gaļu, dārzeņiem un garšvie­lām. Ap ugunskuru sēdēja un gulšņāja čigāni. Viņi gaidīja.

Kad Arabella, Hasans un Mirko iznāca no klinšu starpas pie ugunskura, visi čigāni klusējot pievērsa skatienu Arabellai. Čigānu sejas bija labsirdīgas, nopietnas un noskumušas — gluži tāpat kā Hasa- nam. Starp viņiem atradās Mirko vecāmāte ,un

Terēze, kas turēja klēpī divas mazās, miegainās meitenes. Te bija visi tie, kurus Arabella atcerējās redzējusi kalnos. Un vēl tur stāvēja spēkpilns vīrs un kāda melnīgsnēja sieviete, kurus Arabella agrāk nebija redzējusi. Un kāda meitene, par Arabellu mazāka, sēdēja pie ugunskura. Tie bija Mirko tēvs, māte un māsa. Viņi visi lūkojās uz Arabellu. Un tad Mirko vecāmāte sacīja:

— Esiet sveicināti, beidzot taču jūs ieradāties! Mēs te jau ilgi jūs gaidām. Laiks ēst vakariņas, jūs droši vien esat izsalkuši.

Arabella un Hasans pienāca pie ugunskura un apsēdās starp čigāniem. Mirko māte sāka izdalīt visiem ēdienu.