AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Здесь есть возможность читать онлайн «AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, Год выпуска: 1994, Издательство: SPRĪDĪTIS, Жанр: Детская фантастика, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA
AINO PERVIKA
Aino Pervik
ARABELLA, MEREROOVLI TCTAR, Tallinn 1982, kirjaslus .Eesti raamat.
No igauņu valodas tulkojis Kārlis Mālbergs Māksliniece Dace Lielā
© Kārlis Mālbergs, tulkojums latviešu valodā, 1994
© Dace Liela, noformējums, 1994
Igauņu rakstnieces Aino Pervikas grāmata stāsta par bēdīgi slaveno «fortūnas džentlmeņu» — jūras pirātu — gaitām. Galvenā varone, nežēlīgā kapteiņa Svina meita, tomēr spēj sveikā izk|ūt no visām briesmām un izvēlas cilvēka cienīgu dzīvi.

ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Kur ir Alelūja? — prasīja Grieķis. — Mēs gri­bam vēl rumu.

— Alelūja aizgāja pie medūzām, — Āķis irgājās.

— Tagad es būšu vadonis, — Kokkājis dobjā balsī paziņoja. — Jums tagad vajadzēs klausīt man uz vārda.

Paklausība šajā brīdī laupītājiem nemaz nebija pa prātam.

— Atver dzērienu pagrabu! — norūca Kalsnais Ādams. — Mēs gribam rumu!

— Neko es neatvēršu! — Kokkājis atbildēja. — Jums vajag nevis rumu, bet gan pletni! Sakārto­jiet klāju un uzvelciet buras! Mēs dosimies meklēt Dzelzs Bizi.

Daži vīri patiešām devās uz kuģa klāju, lai izpildītu pavēli. Tomēr daļa palika uz vietas.

— Tu man neesi nekāds pavēlnieks! — atcirta Kalsnais Ādams, nekaunīgi vērdamies Kokkājim acīs. — Es pats zinu, ko darīt!

Tūlīt nogranda šāviens, un Kalsnais Ādams nogāzās zemē beigts.

— Oho-o! — atskanēja laupītāju balsis. Šāds to­nis Kokkājim un Āķim nesolīja neko labu. Kādu brīdi vīri klusēdami stāvēja aci pret aci. Gaiss bija naida piesātināts. Tad Grieķis zibens ātrumā ar kāju izsita Kokkājim no rokas pielādēto pistoli, ko Āķis tam no aizmugures bija pasniedzis tukšās vietā. Drūmu vīru bars ielauzās kapteiņa kajītē.

Kokkājis atkāpdamies paklupa un uzkrita virsū Āķim, tāpēc arī tas sagrīļojās. Kāds aizlika viņam priekšā kāju, tā ka abi vīri ar troksni nogāzās visā garumā uz kajītes grīdas. Saniknotie laupītāji bez liekiem vārdiem nobeidza viņus.

— Un ko tagad? — pēc tam apjautājās Grieķis, lūkodamies uz Jūras Bendi.

Tas tikai atmeta ar roku.

— Ak, ejiet un izlaidiet ārā Dānieļu! Lai viņš pats noskaidro šo lietu.

Laupītāji grūstīdamies izgāja no kajītes.

Vienīgi Jūras Bende nesteidzās iziet. Viņš neva­rēja vien atraut skatienu no gredzena ar mirdzošo čūskas galvu, kas bija Āķim pirkstā. Gaismas stars krita tieši čūskas acīs, un tās, gluži kā dzīvas* vizuļoja sarkanā un zaļā krāsā. Jūras Bende kā apburts izstiepa roku un novilka gredzenu Āķim no pirksta.

Tad arī viņš devās lejā.

Laupītāji bija sagumuši vienkopus saniknotā Daniela priekšā, kurš berzēja savas sastingušās rokas un kājas,

— Karamba! — Daniels kliedza. — Jūs esat kā aitu bars, kam nav ne kripatiņas prāta galvā! Vai jūs, lopi, domājāt, ka šis tārps Alelūja spētu būt jums par vadoni? Jūsu pienākums ir izpildīt manas pavēles un neļaut Alelūjam līdzīgiem nelgām sagro­zīt jums galvas ar saviem sprediķiem! Lai acumir­klī ikviens dodas uz savu vietu, un mēs drāzīsimies Dzelzs Bizēm pakaļ! Mums tagad jāburā ar div­kāršu ātrumu, citādi Dzelzs Bize izspruks mums no rokām kā zutis un neviens no jums vairs neredzēs savu zeltu un dārgakmeņus! Karamba, pazūdiet no manām acīm, aunu bars!

Taisnību sakot, laupītājiem kļuva daudz vieglāk, uzklausot Daniela lamāšanos. Viņi bija pieraduši akli izpildīt pavēles, nevis pārdomāt, kurš vadonis butu labaks. Labāks ir tas, kam drošākā roka. Un kuram gan vēl drošāka roka nekā Svinam?

UZ DZĪVĪBU UN NĀVI

Danielam tagad nebija laika noskaidrot, vai Arabella un Hasans ir izsprukuši no Dzelzs Bizes nagiem vai nav. Kaut arī Daniels bija norūpējies, viņš nosprieda katrā ziņā uzbrukt Dzelzs Bizēm. Ņemot vērā aizritējušo laiku, Dzelzs Bizēm jau vajadzēja būt no dārgumu krātuves projām. Da­niels cerēja, ka viņš vēl nav nokļuvis tādā attālumā, kur viņu būtu neiespējami dabūt rokā.

Vēja gandrīz nemaz nebija, un laupītājiem va­jadzēja likt lietā visas kuģošanas iemaņas, lai kaut mazliet pavirzītos uz priekšu. Laiks ritēja, viņi nonāca citā vietā jūrā, tomēr Dzelzs Bizi joprojām nemanīja. Pienāca nakts, un pār ūdeņiem savilkās tumsa. Tad debesīs uzlēca mēness. Visapkārt val­dīja pilnīgs bezvējš, bet «Skorpions» drāzās aizvien tālāk. Laupītājiem aiz bailēm pieres pārklājās sviedru lāsēm, pamanot, ka burās nav ne mazākās vēja pūsmiņas, bet kuģis nemitīgi skrien uz priekšu. Neviens neuzdrošinājās izteikt savas bažas. Labāk šķita neatzīties pat sev pašam, ka lieta ir ļoti dīvaina — viņi it kā nemaz nelīdzinās parastam buriniekam, bet arvien vairāk atgādina baismīgu spoku kuģi. Vīri klusējot paslepus uzmeta skatienus kapteiņa tiltiņam, kur bija redzams sadrūmušais Svins. Pie stūres stāvēja pilnmiesīgais Jūras Bende, gluži kā paša nelabā rokaspuisis.

Tas bija Daniela bezcerīgais izmisums, kas dzina «Skorpionu» uz priekšu.

Cauru nakti laupītāju kuģis burāja bagātību salas tuvumā. Vienu brīdi laupītāji pienāca salai tik tuvu, ka vērīga acs varēja pamanīt no visaugstā­kās klints virsotnes paceļamies vāju uguns at­blāzmu. Pret rītu, kad bieza migla bija nolaidusies virs ūdens, Daniela pētošais skatiens beidzot pie apvāršņa pamanīja kuģa siluetu. Nebija šaubu — tas ir Dzelzs Bize. Viņa kuģi Daniels pazītu starp simt citiem kuģiem.

Tagad «Skorpionam» virziens bija skaidrs. Reizē ar rīta miglu sacēlās arī vējš, kas ar dabisku spēku lika burām plandīties. Tā kā kuģim bija noteikts mērķis, tas nešaubīgi lidot lidoja uz priekšu.

Arī uz Dzelzs Bizes kuģa ievēroja «Skorpiona» tuvošanos. Kaut arī pamatīgi piekrauts, burinieks paātrināja gaitu un brāzās pa ūdens virsu smagnēji kā pārēdies zvērs.

Pakaļdzīšanās turpinājās veselu dienu. Pakāpe­niski, bet neatlaidīgi atstatums starp abiem kuģiem saruka. Daniels nevienu mirkli neatstāja kapteiņa tiltiņu. Viņš lika turp atnest arī ēdienu un dzērienu un stāvēja, gluži kā pienaglots, skatienu arvien pievērsis Dzelzs Bizes kuģim.

— Vadoni, vai redzi, uz kurieni viņi tiecas? — Jūras Bende pajautāja pievakarē.

— Redzu gan, — Daniels norūca.

Pie apvāršņa parādījās krasta kontūras. Dzelzs Bize ar pilnu ātrumu virzījās uz ostas pusi, it kā steigdamies paslēpties zem žandarmu spārna. Droši vien viņš domāja, ka žandarmu acu priekšā Daniels tiem neuzbruks.

To nopratis, Daniels sāka smieties.

— Kā tu domā, vadoni, — Jūras Bende apjautā­jās, — vai mums tomēr ir vērts dzīties pakaļ?

— Stūrē vien taisni uz priekšu! — Daniels pavē­lēja, un viņa acis drūmi iekvēlojās.

— Kas tev ir padomā? — Jūras Bende prasīja.

Daniels neatbildēja. Izskatījās, ka viņa domas

kavējas kaut kur citur. Katrā ziņā tas, kas nodarbi­nāja viņa prātu, nesolīja neko labu.

Jūras Bende bija pārliecināts, ka Danielam zināms kāds velnišķīgs triks, ar kura palīdzību sodīt Dzelzs Bizi un atgūt savas bagātības. Ļauns smīns nenozuda no bocmaņa pumpainās sejas, kad viņš iztēlojās, kā viņi pēc kaujas sadalīs Dzelzs Bizes mantu. Jūras Bendem neradās ne mazākās šaubas, ka uzvaru gūs Svins, pats varenākais no visiem laupītājiem visās pasaules jūrās.

Pienāca brīdis, kad «Skorpionu» no Dzelzs Bizes šķīra vairs tikai pāris kuģu korpusu atstatums. Arī osta vairs nebija tālu. Protams, no turienes viņus saredzēja jau sen, bet vēl joprojām viņu tuvošanās nebija izraisījusi aizdomas. Kas gan tur dīvains, ja divi kuģi, vakaram tuvojoties, steidzas uz ostu, lai nakti varētu pavadīt drošībā.

Dzelzs Bizēm kļuva neomulīgi ap dūšu, redzot Daniela kuģi tik neprātīgi uzbrūkam. Viņš bija domājis, ka krasta tuvumā, žandarmu acu priekšā, Daniels vairs nekādā ziņā netieksies cīņā. Neviens saprātīgs laupītājs nebūtu šādi rīkojies, lai arī kas tiktu likts uz kārts. Un tomēr Dzelzs Bize bija pārrēķinājies.

Cīnīties kā laupītājam pret laupītāju ir iespē­jams vienīgi tad, ja abām pusēm ir viens un tas pats mērķis: iznīcināt pretinieku, pašam paliekot dzīvam un iegūstot sev pretinieka īpašumu. Bet, ja viena puse dodas cīņā, domājot vienīgi par preti­nieka iznīcināšanu, nerūpējoties par mantu un pat par savu dzīvību, kad pretinieka iznīcināšana tam nozīmē visu, tad tā spēki desmitkāršojas. Tad, cīnoties ar viņu, vairs nav spēkā nekādi likumi, un pretinieks vairs ne ar ko nevar rēķināties.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA»

Обсуждение, отзывы о книге «ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x