AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

«Skorpiona» vīru nervi bija sasprindzināti līdz pēdējai iespējai.

Kad Alelūja no rīta devās pie Hasana ar ēdienu, viņš atklāja, ka klaidonis ir pazudis.

Alelūjam tūlīt viss bija skaidrs. Protams, Ara­bella «Ceptajā sivēntiņā» bija nokļuvusi Dzelzs Bizes vīru rokās. Sarkanbārdis, kās vakar ciemojās uz kuģa, droši vien bija Dzelzs Bizes sūtnis, un naktī Daniels aizsūtīja Hasanu, lai tas izpirktu Arabellu. Ko Dzelzs Bize varēja prasīt no Daniela apmaiņai pret Arabellu? To varēja gan iedomāties. Diezin vai Dzelzs Bize būtu uzņēmies visu sarežģīto Arabellas nolaupīšanu tikai pāris zelta gabalu dēļ. Sauju zelta tāds laupītāju vadonis jebkurā vietā sadabūtu krietni vieglāk nekā no Daniela. Droši vien te bija liktas uz kārts lielas bagātības, tas Daniels varēja daudz ko apsolīt par Arabellas atgūšanu.

Alelūja nojauta kaut ko nelabu. Viņš lamāja sevi, ka īstajā laikā nebija Dānieļu paturējis acīs. Va­rēja taču tūlīt iedomāties, ka no šī atgadījuma ar Arabellu iznāks nepatikšanas. Nolāpītais gredzens ar čūskas galvu bija satraucis Alelūju un saistījis visu viņa uzmanību, tā ka vīram nācās pastāvīgi domāt par tuvojošos nāvi, nenojaušot briesmas, kuras apdraudēja viņa bagātību.

Alelūja izlīda uz kuģa klāja. Tur klaiņoja sadrū- mušie un dīkie laupītāji.

— Vīri, Hasans ir pazudis!—Alelūja viņiem pavēstīja.

— Laimīgu ceļu! — noirgojās Kalsnais Ādams un atmeta ar roku. — Viņa purns man bija līdz nāvei apnicis.

Tomēr citi laupītāji nebija tik aplam bezrūpīgi.

— Vai tu Svinam pateici? — jautāja Jūras Bende. — Ej un tūlīt paziņo vadonim! Vīri, mūs te grib vazāt aiz deguna!—viņš noteica ļaunu vēs­tošā tonī.

Laupītāji sapulcējās ap Alelūju.

— Es jums saku, Daniels ar Hasanu to vien plāno, kā mums novilkt ādu pār acīm! Ticiet man, Daniels pats aizsūtīja Hasanu no kuģa projām!

Vīri apšaubīja viņa teikto.

— Kādēļ gan viņam vajadzētu tā darīt? — jau­tāja Kalsnais Ādams. — Gan jau vadonim arī tas kuprainis bija galīgi apnicis, un tagad, kad viņam vairs nav skuķa uz kuģa, viņš varēja Hasanu mierīgi pārsviest pār bortu.

— Protams, — piekrita arī citi laupītāji. — Kā­dēļ gan Svinam tagad vairs vajadzētu lutināt Hasanu!

— Stulbeņi! — iesaucās Alelūja. — Vai tad jūs nemaz neapjēdzat, kas jums apkārt notiek! Skuiķis pazuda — skaidrs, ka tas ir Dzelzs Bizes pirksts! Un tagad Dzelzs Bize pieprasa izpirkšanas naudu. Vai redzējāt — vakar pie kapteiņa bija atnācis sarkanbārdains vīrs? To bija atsūtījis Dzelzs Bize, tālāk domājiet paši!

— Nolāpīts, Alelūjam ir taisnība, — piebilda vienacis Rašids.

— Hasans tagad ir projām. Kuru gan citu Svins varēja sūtīt pēc Arabellas? Hasans taču ir kā apmāts tās meitenes dēļ.

— Hi-hi-hi! — Āķis ļaunā priekā ķiķināja. — Ta­gad vadonim nāksies mazliet atvieglot savu bagā­tību nastu!

— Stulbenis! — atcirta Alelūja.

Arī citi laupītāji nebija noskaņoti smieties. Visi domāja, kā viņi paši rīkotos šādā gadījumā. Pro­tams, viņi liktu uz spēles komandas bagātības, bet savējām neskartos pat klāt! Vēl jo vairāk tāpēc, ka komanda nezina, kā nokļūt dārgumu krātuvē, to zina vienīgi pats Daniels, Kokkājis un Jūras Bende.

— Tad, lūk, kāpēc Daniels man naktī pavēlēja aiziet no sardzes! — ķērca Grieķis. — Lai viņš ar Hasanu varētu netraucēti uzdarboties! Vīri, te notiek krāpšana!

— Nodevība! — auroja laupītāji. — Mēs esam nodoti!

— Pasauciet Kokkāji! — pavēlēja Jūras Bende.

Āķis steigšus devās meklēt Kokkāji.

— Sapuvusi maita! — bļāva Kokkājis, klibo­dams pie vīru pulciņa. — Visus šos gadus es esmu teicis — vienreiz tas skuķis mums atnesīs nelaimi! Un tu, Alelūja! Vajadzēja tak tev ar viņu noņemties, kad viņa vēl bija zīdainis! Labāk būtu sev sameklē­jis kucēnu, ja jau katrā ziņā gribējās dzirdēt kāda smilkstēšanu!

— Taisnība gan, — Alelūja nīgri nomurminā­ja. — Noņēmos ar viņu aiz gara laika. Protams, ku­cēns būtu bijis labāks. No tāda bērneļa rodas tikai nepatikšanas, nekas cits.

— Kas tagad būs? — bažījās Rašids.

— Ar Svinu būs jāparunā nopietni! — Alelūja dobji noteica. — Vīri, ejam!

Laupītāju bars devās uz Daniela kajīti.

Neko ļaunu nenojaušot, Daniels ielaida viņus iekšā. Tikai tad, kad vīru pūlis jau bija kajītē, Daniels pamanīja, ka viņu sejas nevēstī neko labu.

— Nu? — viņš nikni jautāja. — Ko tad tas nozīmē?

Laupītāji mīņājās no vienas kājas uz otru, bet neviens neatbildēja. Viņi bija pieraduši drebēt

Daniela priekšā. Vecās bailes lika sevi manīt. Viņi zināja, cik veikli Svins rīkojas ar savu pistoli. Neviens nevēlējās nokļūt viņa pistoles stobra priekšā.

Daniels pacēla balsi.

— Es jautāju — ko tas viss nozīmē? Ja jums nekas nav sakāms, tad pazūdiet no šejienes!

Tagad priekšā iznāca Alelūja.

— Vadoni, —' viņš iesāka miermīlīgā balsī. — Hasans ir pazudis.

— Ak tā? Kāpēc tad jūs viņu neuzmanījāt?

— Vadoni, tu pats aizsūtīji Hasanu projām! — Alelūja atbildēja, un viņa balsī skanēja slēpti draudi.

— Vai tad vadonim nav tiesību rīkoties pēc sa­viem ieskatiem?

— Vīri grib zināt!

— Ko tad?

— Vīri grib zināt, ko tu esi iecerējis. Kur ir Arabella?

— Es arī to gribētu zināt! — Daniels drūmi at­teica. — Tev vajadzēja viņu uzraudzīt!

— Nemēģini izlocīties, vadoni! — Alelūja nai­dīgi sacīja. — Atzīsties, ka Arabella ir Dzelzs Bizes rokās un ka tas sarkanbārdis, kas tevi vakar ap­ciemoja, atnesa ziņu no viņas. Pēc tam tu aiz­sūtīji Hasanu pie Dzelzs Bizes. Saki — vai tā ir?

— Tev nav tiesību prasīt no vadoņa atskaiti, tavs pienākums ir izpildīt viņa pavēles! — Daniels skarbi atteica.

Laupītāji sāka neapmierināti murdēt.

— Ko tu Dzelzs Bizēm apsolīji? — jautāja Ale­lūja. — Tu tikai nemēģini mūs apvest ap stūri!

Daniels labprāt būtu ielaidis Alelūjam lodi ribās, taču saprata, ko šobrīd tas nebūtu prātīgi darīts. Asiņains skats varēja galīgi sajaukt laupītāju prā­tus un novest viņus līdz trakošanai.

— Norimstiet, — Daniels apklusināja laupītā­jus. — Hasanu es patiešām aizsūtīju pie Dzelzs Bizes, jo kuru gan citu es būtu varējis sūtīt? Uz Dzelzs Bizes kuģa neviena sūtņa dzīvība nav droša. Es taču nevaru riskēt ar saviem vīriem!

— Ko tu apsolīji Dzelzs Bizēm? — jautāja Ale­lūja.

Daniels atbildēja, pat acis nepamirkšķinājis:

— Maisu ar zeltu Arabellas lielumā.

Laupītāju murmināšanā izskanēja atzinība. Tā

bija gluži augsta cena. Tomēr Alelūju neapmieri­nāja Daniela atbilde.

— Vai mēs varam tev ticēt? Tas zelts Dzelzs Bizēm noderēs, lai samaksātu izpalīgiem, kas pieda­lījās Arabellas nolaupīšanā. Vai tad pašam Dzelzs Bizēm jāpaliek tukšām rokām? — viņš jautāja. — Vadoni, tu vispār esi kļuvis pārāk mīkstčaulīgs. Tev vairs nevar uzticēties. Tu spēj kā nieku pārdot kuģi kopā ar visu komandu! Tādu vadoni mēs negribam!

Tie bija bargi vārdi, un dažs laupītājs nodrebēja, tos dzirdot. Visi gaidīja pistoles šāvienu, pēc kura Alelūja saļimtu uz kajītes grīdas.

Taču šāviens neatskanēja.

Vai Daniels patiešām bija kļuvis mīkstčaulīgs?

Pēkšņi Danielam, sev pašam par pārsteigumu, bija gluži vienalga, vai viņš ir vadonis vai nav, vai viņš dzīvo vai mirst. Arabellas labā viņš bija darījis visu, kas iespējams. Vairāk paveikt viņš nespēja, bet visam citam nebija vairs nekādas nozīmes. Arī laupītāja dzīvībai nebija nozīmes. Gluži otrādi: laupītāja liktenis bija Danielam kļuvis par slogu. Sevišķi nepanesams slogs tas bija Arabellai.