AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Daniela pavēlošo balsi dzirdot, dažu labu vīru pārņēma šaubas. Tie bija pieraduši bez domāšanas izpildīt viņa pavēles. Alelūja patiesībā neizraisīja nevienā uzticību. Tomēr patlaban Daniels bija sasiets, bet ierocis Alelūjas rokā. Neviens pats nesteidzās Dānieļu aizstāvēt.

— Kur ir Hasans? — Alelūja atkārtoja savu jautājumu. — Vai man ar varu būs jāizspiež no tevis atbilde?

— Par Hasanu tev nav nekādas daļas! — Da­niels izsaucās. — Tavs pienākums ir noņemt šīs saites un lūgt man piedošanu!

— Tu kļūdies, vecais! — Alelūja pašapzinīgi at­bildēja. — Patlaban es izlemju, par ko man ir dala un par ko nav! Es te esmu vadonis! Kurš palīdzēs Danielam atcerēties, kurp viņš Hasanu nosūtīja?

Alelūjas pavēlošais skatiens slīdēja pār laupītā­jiem, kurus šāda noteiktība mudināja uz darboša­nos. No vīru vidus izslīdēja Āķis.

— Vai sākumam ar nazi? —viņš pakalpīgi ap­jautājās.

— Pakutini ar nazi! — Alelūja pavēlēja.

Āķis ķērās pie darba. Bet, lai arī kā viņš izmē­ģināja savu ļauno māku, no Daniela mutes atska­nēja tikai lamu vārdi. Āķis sāka darboties aizvien sparīgāk, tā ka beidzot Kokkājis viņam uzkliedza:

— Pielūko, lai tu, izdzimteni, nesadursti Dānieļu līdz nāvei, jo tad mēs no viņa vairs neko neizdabū- sim!

Āķis nodrebēja un izslējās taisni virs Daniela stāva. Viņš noslaucīja asmeni un iebāza nazi makstī.

Alelūja saniknots atmeta ar roku.

— Mēs vēl parunāsim ar tevi! — viņš nošņāca, uz Danielu skatīdamies. Pēc tam viņš lika Āķim iziet no būceņa un atkal aizslēdza durvis.

Laupītāji mīņājās no vienas kājas uz otru, gluži kā nezinādami, kura pavēles tagad uzklausīt. Ale­lūja pēc savas neveiksmes gluži vai plīsa pušu aiz dusmām. Viņš saprata — ja laupītājiem nepierādīs savu spēku un pārākumu, drīz it neviens nebūs ar mieru saukt viņu par vadoni. Kaut kā vajadzēja iekarot vīru labvēlību. Neprazdams izdomāt neko labāku, Alelūja deva rīkojumu:

— Mucu ruma uz klāja!

Tas laupītājiem bija īsti pa prātam. Cildinādami Alelūju, viņa steidzās izvelt mucu uz klāja, lai varētu tukšot ruma glāzes. Drīz visi jau piesūkušies streipuļoja apkārt pa kuģi. Vienīgi Alelūja sēdēja kapteiņa kajītē saniknots un bez padoma, mēģinā­dams rast izeju no šīs situācijas. Vajadzēja rīkoties ātri. Un tomēr viņam nebija skaidrs, ko lai tagad iesāk. Nu viņš piedevām bija arī komandu piedzirdī­jis, tā ka vīri bija gluži nevarīgi un bez sajēgas. Nebija cerību, ka tie arī nākamajā dienā kaut ko prātīgu spētu iesākt. Alelūja saprata, ka viņš ir bezcerīgi nokavējis, lai sāktu dzīties pakaļ Hasa­nam. Hasans pa šo laiku jau sen ir nokļuvis pie Dzelzs Bizes, un tam Alelūja nemaz nemēģinās uzbrukt. No tā nekas neiznāks. Jāsamierinās ar neveiksmi un pagaidām jāatsakās no dārgumiem. Ja varētu izdibināt, ko Daniels ir atdevis par Arabellu! Bet gan jau to izdzirdēs, pēc tam kad Hasans ar Arabellu būs atgriezušies.

Tajā pašā brīdī Alelūjam iešāvās prātā, ka ceļu uz dārgumu glabātavu zina vienīgi Daniels, Kokkā­jis un Jūras Bende. Katrā gadījumā vismaz Jūras Bende jāpadara par savējo, citādi bagātības būs zaudētas. Alelūja piecēlās, lai dotos meklēt Jūras Bendi un noslēgtu ar viņu savienību.

Bet šoreiz Alelūju gaidīja pārsteigums. Kajītes durvis neatvērās. Alelūja nospieda durvju rokturi, dauzīja tās ar kāju un mēģināja izgāzt ar plecu. Tumšās, ar izgriezumiem pārklātās durvis tā arī palika aizslēgtas.

— Kas tie par jokiem? — Alelūja satraukts ie­kliedzās.— Kurš uzdrīkstējies aizslēgt durvis?

Ārpusē viss joprojām bija kluss.

Alelūja lūkojās visapkārt pa kajīti, meklējot kādu smagāku priekšmetu, ar ko izgāzt durvis. Viņa skatiens apstājās pie masīva, ar dzintaru izrotāta ozolkoka sola. Alelūja satvēra to ar abām rokām un atvēzējās, lai gāztu ar sēdekli pa durvīm.

— Nelauz vērtīgas mēbeles! — piepeši aiz mugu­ras atskanēja sēcoša balss. Alelūja pagriezās, gluži kā dzelts, un, zobus griezdams, vērās uz Kokkāji, kurš stāvēja kajītes dziļumā ar pistoli rokā.

«Arabellas kajītes durvis!» Alelūjam iešāvās prātā. Kā gan viņš to varēja aizmirst! Šis nolādē­tais Kokkājis bija caur Arabellas kajīti pielavījies viņam no mugurpuses, un viņš kā pēdējais auns bija ļāvis sevi noķert lamatās!

Alelūja vēlreiz atvēzēja ozolkoka solu un trieca to pret Kokkāja galvu. Ar negaidītu veiklību klibi- ķis izvairījās no zvēliena. Sols nobūkšķēja pret sienu, pie tam sašķaidot lakotu japāņu skapīti, no kura šķindēdamas sāka birt ārā monētas. Alelūja, no sparīgās kustības sagrīļojies, nepaspēja vēl pagrābt pistoli, kad jau noskanēja Kokkāja šāviens. Alelūja nokrita uz monētām, kas ripoja pa grīdu, un turpat arī izlaida garu.

Un tūlīt aizslēgtajās durvīs noskrapstēja atslēga, durvis mazliet pavērās, un pa spraugu glūnēja iekšā Āķa mazās ačeles.

— Vāc viņu projām! — nokomandēja Kokkājis, rādīdams uz Alelūju. Pats viņš aizklumburēja pie Daniela galda un, labpatikā sēkdams, ieslīga va­doņa mīkstajā krēslā.

Āķis nometās četrrāpus uz grīdas un pirmām kārtām sāka stūķēt kabatā zelta monētas, bet pats paslepus glūnēja uz Kokkāji, vai tikai tas neaiz­liegs. Kokkājis žēlsirdīgi ļāva Āķim monētas pie­vākt. Kokkājim bija labākas mantas — viņam ta­gad piederēja vadoņa vara un līdz ar to visas Svina bagātības. Kokkājis jutās gluži majestātiski.

Āķis savāca zelta monētas un pārbaudīja arī Alelūjas drēbes. Visu, ko vien atrada, viņš sabāza sev kabatās. Alelūjas jostā bija noslēpta sauja pērļu, iekškabatā — liels zelta pulkstenis, svārku kabatā — tabakas doze ar safīriem. Alelūjam pirk­stā zvīļoja gredzens ar čūskas galvu. Tas tagad pārceļoja Āķa pirkstā.

Tad Āķis iežmiedza Alelūjas kājas savās padusēs un izstiepa līķi no kajītes.

Kokkājis ielēja glāzītē no Daniela ruma pudeles. Viņš jutās ļoti apmierināts.

zīmējumi uz klints sienas

Dzelzs Bizes kuģis izmeta enkuru bagātību salas slepenajā līcī. Uz kapteiņa tiltiņa blakus Dzelzs Bizēm stāvēja Hasans.

— Liec tagad atvest šurp Arabellu, — Hasans teica. — Es gribu viņu redzēt.

Dzelzs Bize aizsūtīja Jūdu pēc Arabellas.

— Mēs paņemsim meiteni sev līdzi uz alu, — viņš teica Hasanam. — Tad būsim droši pret dažā­diem Daniela trikiem. Ievēro — tiklīdz kāds mums alā uzbruks vai arī tur atgadīsies kāda kļūme, tūlīt skuķim būs duncis mugurā! Meitene soļos man cieši pie rokas un būs pirmais upuris, ja Daniels iedomātos perināt kādu plānu pret mani!

Hasans klusējot paraustīja plecus. Viņš gaidīja Arabellu.

Ar nokārtu galvu meitene nāca Jūdam pie rokas. Vēl viņa nebija pamanījusi Hasanu blakus Dzelzs Bizēm, bet to gan viņa ievēroja, kur kuģis bija noenkurots. Arabella noprata, ka tēvs viņas glābša­nai bija spiests upurēt pašu lielāko dārgumu krātuvi, un tagad viņa baidījās no tēva dusmām. Un ko vēl teiks tēva laupītāji! Līdz pat nāves stundiņai viņi nepiedos, ka bijuši spiesti viņas dēļ zaudēt savas zelta kaudzes.

Un tomēr — tēvs bija gatavs viņas dēļ no kaut kā atteikties! Lai arī cik dusmīgs būdams, viņš tomēr uzskatījis, ka Arabella ir vērtīgāka par dārgumu krājumiem! Lai viņi visi dusmojas, bet Arabella tagad zina, ka viņa ir tēvam vissvarīgākā!

Arabella pacēla galvu mv tikai tagad pamanīja Hasanu. Meitenes acis sāka starot. Tieši Hasanu tēvs bija viņai atsūtījis pakaļ! Tas nozīmē, ka arī tēvs Hasanam uzticas vairāk nekā saviem laupītā­jiem.