AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

«Kaut vai zem zemes atradīšu — gan jau čigāns zinās, kā meklēt!»

Arabellai kļuva vieglāk. Dzelzs Bizes ļaunums gluži kā atlēca, viņu nesasniedzot. Protams, viņa bija Dzelzs Bizes varā, un tas varēja darīt ar viņu, ko vien gribēja. Un tomēr Arabellai piederēja kaut kas tāds, ko Dzelzs Bize nevarēja sasniegt. Viņam nebija iekšējas varas pār Arabellu.

— Runā, ka tu esot sava tēva acuraugs? — sacīja Dzelzs Bize. — Nez, cik dārgi viņš tevi vērtē, kā tev šķiet? Laikam gan viņš par tevi atdotu visas savas bagātības un vēl laupītāju baru piedevām? Vai arī viņš nemaz par tevi nerūpējas?

Šis nežēlīgais vīrs prata atrast vārdus, kas sāpīgi trāpīja. Arabella nemaz nebija pārliecināta, ka tēvs būtu ar mieru šķirties no savām bagātībām viņas dēļ. Jau sen Arabellu bija nomocījušas raizes, ka tēvam bagātība ir svarīgāka nekā viņa.

Meitene klusējot paraustīja plecus un lūkojās zemē.

Kajītes durvis atvērās. Ienāca dīvaini ģērbies, bāls, maza auguma jauneklis.

— Vai tad tā izskatās Svina meita?—lūkoda­mies Arabellā, jauneklis sāka smieties. — Tad jau tas Svins ir švaks pulveris, ja viņa meitai nav nekā cita, ko uzkarināt kaklā — tikai gliemežvāki! Bet varbūt Svins ir pēdīgais skopulis?

Jauneklis apgāja Arabellai apkārt un tad apstā­jās viņas priekšā. Viņš ar diviem pirkstiem satvēra Mirko dāvāto kaklarotu, tad pacēla augstāk un nicinoši nopētīja to.

— Vai redzi, kapteini? — viņš pajautāja Dzelzs Bizēm, izlaizdams kaklarotu un noslaucīdams roku pie biksēm, it kā viņam būtu nācies turēt kaut ko pretīgu.

Arabella naidīgi paskatījās uz jaunekli. Tas bija ģērbies viscaur zīdā, samtā un mežģīnēs — gluži kā tāds skuķis. Katrā vietā, kur vien bija iespējams kaut ko piekarināt, spīdēja dārgakmens vai pērle. Šaurie, iekritušie vaigi starp taukainajiem matiem bija pelēki no pūdera.

— Sekretār, sameklē papīru un tinti! — Dzelzs Bize pavēlēja. — Meitenei vajadzēs uzrakstīt vēs­tuli Svinam.

Sekretārs uz mazā galdiņa uzlika papīru, spalvu un metāla tintnīcu.

— Sēdies! — Dzelzs Bize pavēlēja. — Raksti: «Esmu varenā un stiprā Dzelzs Bizes gūstā. Ja tu nesamaksāsi, cik viņš pieprasīs, viņš pārdos mani verdzībā tādā ļaundaru midzenī, kur mani vairs neviens nespēs glābt.» Un paraksti apakšā savu vārdu! Vai Daniels pazīst tavu rokrakstu?

Arabella nomākta pamāja ar galvu. Viņa sāka rakstīt. Tēvam katrā ziņā vajadzēja dot ziņu par to, kur viņa atrodas. Lai tikai Dzelzs Bize pagaida! Ja vajadzēs, tēvs atnāks un ar kauju viņu atbrīvos! Jau sen bija laiks pārmācīt Dzelzs Bizi!

— Kā tu domā, kapteini, vai Svins būs ar mieru kaut ko atdot par šo skuķi? — sekretārs liegā balsī jautāja Dzelzs Bizēm.

— Paskatīsimies. Es sūtīšu pie Svina Jūdu — gan tas pratīs viņu piežmiegt! Ar šo meiteni mēs vienā grābienā apgriezīsim Danielam sprandu, un es kļūšu par visvarenāko pirātu visās pasaules jūrās!

Dzelzs Bize apmierināti ieķiķinājās.

— Svins smiesies tev acīs, gan tu redzēsi, kap­teini, — atskanēja sekretāra sēcošā balss. — Kam viņam tāds skuķis vajadzīgs? Es par viņu nedotu pat vakardien vārītu kartupeli.

Arabellai sakāpa kamols kaklā. Vai viņa ir tēvam vajadzīga tik ļoti, ka viņš spētu viņas dēļ ko upurēt?

jūdas apciemojums

Uz galda Daniela priekšā gulēja Arabellas vēs­tule. Galda otrā pusē sēdēja sarkanbārdis vīrs, kurš bija atnesis vēstuli. Glūnošu skatienu viņš pētīja Daniela sejas izteiksmi, lai uzminētu, kādu iespai­du vēstule uz viņu atstās.

Kaut ko tamlīdzīgu Daniels jau bija gaidījis.

— Vēstulē nav minēta izpirkšanas naudas summa, — viņš teica, ar skatienu urbdamies vīra sejā. — Cik Dzelzs Bize grib no manis?

Jūdas mazās, viltīgās ačeles pat nenodrebēja no Daniela briesmīgā skatiena.

— Cik augstu kapteinis vērtē meitas dzīvību? — viņš prasīja. — Laikam taču Svinam bagātību netrūkst?

— Es gribu dabūt savu meitu atpakaļ ne­skartu, — Daniels teica, saraucot uzacis.

Jūda sāka smieties.

— Nebaidies, kapteini, sākumā no tavas meitas galvas nenokritīs ne matiņš! Patlaban viņa ir drošākā vietā nekā pie tevis, jo tu ļāvi viņu nolaupīt, turpretī Dzelzs Bize glabā viņu kā lielu dārgumu. Bet, ja tu nesamaksāsi, viņu gaida tādi elles midzeņi, kādus pat tu neesi redzējis! Par tik skaistu meiteni Dzelzs Bize saņems brangu nau­diņu.

— Maisu ar zeltu Arabellas lielumā, — drūmi noteica Daniels Svins. — Tai gan vajadzētu būt augstai cenai!

Jūdas skatienā bija jaušama interese.

— Hm, nav slikti, — viņš domīgi sacīja. — Zini, ko es tev teikšu, kapteini! Liec, lai tev no tā izlej Arabellas tēlu. Tad zelts paliks neskarts, un arī meita būs tavu acu priekšā.

— Karamba! — Daniels iekliedzās, pielēkdams kājās. — Vai tu esi atnācis ņirgāties par mani? Es likšu tev centimetru pa centimetram izšķetināt zarnas un tevi pašu pakārt kaltēties pie grotmasta.

Daniela dusmas nenobiedēja Jūdu.

— Nesarežģī lietu, — viņš atbildēja. — Padomā labāk par meitu.

Daniels izvilka no kabatas pīpi un nikni ņēmās to piebāzt. Tabaka no viņa nepacietīgajiem pirkstiem izbira pa galdu. Kad pīpe bija gatava, Daniels to aizdedza un klusējot ievilka pāris dūmu. Tikai pēc tam viņš apvaicājās:

— Ko tad Dzelzs Bize īsti grib?

— Dzelzs Bize grib, lai tu aizvāktos no šejienes ūdeņiem un sameklētu sev jaunu darbības lauku. Dzelzs Bize piešķir tev Ziemeļu Ledus okeānu. Atlantijas, Indijas un Klusais okeāns kļūs par viņa medību laukiem.

Daniels aiz pārsteiguma palika gluži bez valodas.

— Vai Dzelzs Bize ir prātu zaudējis? — viņš beidzot iekliedzās. — Tik muļķīgu runu es vēl neesmu dzirdējis! Un kādā veidā viņš piespiedīs mani šo līgumu ievērot? — Daniels sāka dārdoši smieties.

Jūda izlikās šos smieklus nedzirdam.

— Dzelzs Bize ir sameklējis vietu, kur Arabella turpmāk dzīvos. Trūkumu tavai meitai nenāksies ciest. Kamēr tu uzturēsies Ziemeļu Ledus okeānā, Arabellai nekas nenotiks. Bet, tiklīdz tu no turienes izbāzīsi degunu, Arabellu pārdos verdzībā.

— Es gribu savu meitu atpakaļ! — Daniels bļāva. — Man nav nekādas vēlēšanās atstāt viņu uz visu mūžu gūstā pie Dzelzs Bizes!

— Kā vēlies, kapteini, — Jūda pašūpoja galvu.

— Es tev esmu paziņojis Dzelzs Bizes noteikumus.

— Par to nevar būt pat runas! — Daniels noauroja un atkal pielēca stāvus. — Ej un pasaki tam Dzelzs Bizēm ar truša smadzenēm, ka Svins apmainīs tikai preci pret preci! Ja es nesaņemšu atpakaļ savu meitu sveiku un veselu, tavs Dzelzs Bize nesaņems ne plika graša. Lai viņš vairs nesūta pie manis nevienu ar miglainiem noteikumiem, vai arī es likšu viņa sūtņus saplosīt gabalos un izbarot haizivīm!

— Nu, nu, kapteini, — Jūda viņu mierināja,

— ko tu klaigā! Apsēdies un parunāsim. Man ir padomā vēl kāds priekšlikums.

— Klāj vaļā, — Daniels nikni norūca. — Vai ne­redzi — mana pacietība nav bezgalīga.

— Padomā par meitu! — mudināja Jūda, acis samiegdams. — Būs prātīgāk, ja tu sevi turēsi grožos un visu labi apsvērsi. Labi gan, ka tu augstu vērtē savu meitu.

Daniels noprata, ka tieši ar savu nesavaldību viņš pats bija uzskrūvējis Arabellas cenu ļoti augstu. Protams, Dzelzs Bize tādus gluži nepieņe­mamus noteikumus nebija izvirzījis — tā bija vien- kārsi Jūdas viltība. Ar viltību viņš izpētīja, cik svarīga Danielam ir Arabella.