AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

— Kam tu runā par nāvi! — Mirko dedzīgi iesau­cās. — Cilvēkam jādzīvo! Cilvēkam jāizjūt prieks par itin visu: par gaišo dienu un tumšo nakti, par silto sauli, auksto lietu un stipro vēju. Nāc, iesim peldēties, gan tu redzēsi, cik labi tu jutīsies ūdenī. Galvu augšā!

Mirko pielēca kājās un satvēra Arabellas roku.

— Nu celies! — viņš aicināja un pavilka meiteni augšup. — Iesim, te ir ļoti labs ezers. Gan tu redzēsi, ka es runāju taisnību!

Viņi pagāja garām zirgiem zem ēnainajiem kokiem. Aiz tiem patiesi parādījās ezers. Tā tuvā­kais krasts bija nolaidens, bet viņpus ezera tieši no ūdens augstu slējās stāva klints. Ūdens ezerā bija caurspīdīgs un zils.

— Nāc, nāc, — Mirko teica. — Tur ir ļoti labi peldēties. Gan tu redzēsi.

Ezera krastā Mirko noģērba kreklu un tūlīt me­tās ūdenī.

— Ak, cik silts un jauks ūdens! Ko tu vēl gaidi? — viņš sauca.

Arabella novilka svārciņus un blūzi un iekāpa seklajā ūdenī. Caur dzidro ūdeni mirdzēja balti un rožaini akmentiņi, šur tur pazibēja mazas zivtiņas.

Mirko jau bija aizpeldējis tālu, virs ūdens varēja manīt tikai galvu ar ogļu melnajiem matiem.

— Nāc, nāc! — viņš sauca. — Varbūt tu neproti peldēt? Vai gribi, es tev iemācīšu!

Peldēšanu Arabellai nebija jāmāca. Viņa iebrida vēl dažus soļus dziļāk un tad metās peldus. Meitene ātri tuvojās Mirko. Tas viņu gaidīja, gulēdams uz muguras.

— Bet tu taču peldi gluži kā zivs! — viņš atzinīgi noteica, kad Arabella piepeldēja tuvāk. — Bet vai tā tu proti?

Pēkšņi virs ūdens palika tikai Mirko kājas, tad arī tās pazuda. Zēns nira taisni lejup. Arabella ievilka plaušās gaisu un nira viņarn pakaļ. Zem ūdens viss atspīdēja zilganā krāsā. Ūdens virsma augšā atgādināja spožu, dzirkstošu jumtu.

Beiguši peldēties un iznākuši ezera krastā, viņi sēdēja saules staros, līdz apžuva. No svaigās rīta vēsmas vairs nebija ne miņas. Gaiss virs ūdens virmoja.

Mirko stāstīja Arabellai par notikumiem, kurus viņš bija dzirdējis vai arī pats piedzīvojis. Arabella klusēja un kļuva arvien skumīgāka.

— Par ko tu domā? — Mirko beidzot jautāja. — Es skatos — tu nemaz neklausies, ko es stāstu.

— Es domāju par nāvi, — Arabella atzinās.

— Vai, vai! — Mirko iesaucās. — Cilvēks ne­drīkst domāt par nāvi! Cilvēkam jāaizmirst nāve, pilnīgi jāaizmirst! Tikai tad cilvēks pavada tādu dzīvi, ka tās beigās var nākt nāve, ja tā vēlas! Lai tā nāk, ja mēs visu dzīvi esam pavadījuši priecīgi! Tad mēs no tās nebaidīsimies!

Viņš palūkojās Arabellas skumjajās acīs un uzmundrinoši pasmaidīja.

— Nenokar galvu! — viņš teica. — Vai gribi — es tev kaut ko uzdāvināšu. Es tev dāvāšu kaklarotu no skaistiem gliemežvākiem. To es izgatavoju savai māsai, kura pašlaik ir aizbraukusi ar tēvu un māti. Bet es to atdošu tev! Nāc, iesim, tā man ir kulbā!

Mirko satvēra Arabellas roku, un viņi aizgāja atpakaļ pie kulbām.

— Pagaidi! — Mirko teica.

Viņš ielēca kulbā un tūlīt atkal parādījās, turē­dams saujā garu kaklarotu no spožiem baltiem un zilgani mirdzošiem gliemežvākiem.

— Šos gliemežvākus man nācās vākt gaužām ilgi. Šeit to vispār nav, bet tur gan bija, kur mēs agrāk dzīvojām. Nu, mana māsa var mazliet pagaidīt. Es uztaisīšu viņai jaunu kaklarotu. Viņa jau ir arī mazāka par tevi, lai vēl paaugas! Tūlīt es aplikšu tev krelles ap kaklu!

Mirko pienāca pie Arabellas un pacēla rokas ar gaiši mirdzošo kaklarotu viņai virs galvas. Viņš aplika kaklarotu Arabellai ap kaklu un apmierināts to sakārtoja.

— Tā labi saskan ar sarkano kaklarotu, kura tev jau ir. Bez baltās krāsas sarkanā nemaz neizskatās tik koši sarkana. Tagad gan tu esi skaista kā princese! Vai gribi, es tev atnesīšu spoguli?

Mirko ierāpās atpakaļ kulbā un atnesa no turie­nes spoguļa lausku.

— Ņem to sev, — viņš sacīja. — Tad tu varēsi palūkoties uz sevi, kad vien vēlēsies.

Spogulī pavīdēja Arabellas iepriecinātā seja. Agrāk Arabella, saņemot kādu zelta ķēdīti, pērļu virteni vai dārgakmeņu kaklarotu, ne reizi nebija izjutusi tādu prieku kā patlaban par šiem gliemež­vākiem, kurus Mirko viņai aplika ap kaklu. Neviens visā pasaulē nebija viņai kaut ko dāvājis ar priecīgu sirdi, ne arī pats priecājies par savu dāvanu, kā to patlaban darīja Mirko.

— Nu, vai redzi, cik tu esi skaista! — iesaucās Mirko, un viņa lielās, melnās acis mirdzēja. — Bet nu pietiks pašai uz sevi skatīties! Tagad iesim ķert zivis!

9

Lēkdami no akmens uz akmeni, bērni virzījās arvien dziļākā ūdenī, līdz beidzot apstājās uz plata, līdzena klinšu bluķa. Te bija pietiekami vietas, lai apsēstos.

— Ļauj, es uzlikšu tārpu uz āķa, — Mirko sacīja. — Vai tu vispār proti makšķerēt?

— Protu gan, bet ezerā es vēl nekad neesmu makšķerējusi.

— Un kur tad tu makšķerēji?

— Jūrā. Es dzīvoju jūrā. Uz kuģa.

— Tu patiešām dzīvo jūrā? — brīnījās Mirko. — Un visu mūžu esi nodzīvojusi uz kuģa?

— Visu mūžu.

— Tad gan tev ir bijusi brīnišķīga dzīve. l«. jūras ir ļoti viegli elpot. Nav ne karstuma, ne putekļu.

Arabella klusēja. Kā gan viņa spētu izskaidrot Mirko, kāda ir viņas dzīve uz jūras!

Mirko pasniedza viņai makšķeri, un Arabella iemeta āķi ūdenī. Pār ūdeni aizvilnīja plati apļi, kuru centrā atradās Arabellas makšķeres pludiņš. Tad arī Mirko makšķeres āķis nonāca ūdenī, un jauni apļi krustojās ar iepriekšējiem.

Viņi saspringti lūkojās uz pludiņiem.

— Redzēsim, kurš pirmais noķers zivi! — Mirko klusām nospurdza.

Pludiņi klusi peldēja virs ūdens. Arabellas do­mās atkal iezagās skumjas. Viņa prātoja, ka lai­kam nekad nekļūs par tik līksmu cilvēkbērnu kā Mirko. Viņa savā mūžā bija redzējusi pārāk daudz ļaunuma, nežēlības un nekrietnības. Un pēkšņi viņai ienāca galvā doma — varbūt tādēļ viņa nekad nekļūs laba un priecīga māte saviem bēr­niem.

Mirko pavērās viņā un sarauca pieri.

— Jau atkal tev ir bēdīga seja! Nu ko tu mūžīgi nokar degunu!

Arabellai acīs pēkšņi parādījās asaras.

— Nu ko tas nozīmē?—jautāja Mirko. Viņš uzlika pirkstus Arabellai uz vaigiem un noslaucīja asaras. — Nē, nē, tas nekur neder! — Viņš pārme­toši papurināja galvu. — Gribi, es tev parādīšu pērtiķa purnu?

Mirko iespieda makšķerkātu starp ceļiem, iebī­dīja mēles galu aiz apakšlūpas, ar rokām satvēra ausis, saverkšķījot dīvainu un smieklīgu ģīmi. Mirko pazibsnīja acu baltumus un atdarināja pēr­tiķa balsi.

— Un tagad būs putns, paskaties tikai!

Mirko pavērsa apakšlūpu uz āru, izbāza mēles

galu labi tālu un plivināja rokas līdzīgi spārniem. Tas tik smieklīgi atgādināja putnu, ka Arabella sāka spurgt.

— Bet tagad būs cūka! — sacīja Mirko un, ar pirkstiem sašķobījis degungalu un vaigus izstiepis, patiesi atveidoja cūkas purnu.

— Un tagad zilonis! Un tagad — varde: kvāks, kvāks! Skaties, skaties!

Dzīvniekus atdarinādams, Mirko iemeta ūdenī makšķerkātu.

— Ak tu pagāns! — viņš iesaucās un nometās guļus uz akmens. Stiepjoties pār akmens malu, viņam palaimējās satvert makšķeres kātu, taču uz­rāpties atpakaļ uz akmens ar makšķeri rokās bija krietni vien grūtāk. Nupat viņš ar galvu pa priekšu sāka slīdēt ūdenī.

— Turi mani aiz kājām! — viņš sauca Arabellai, un tā satvēra abas Mirko kājas, savu makšķeri vispirms iežmiegusi padusē. Arabella centās uzvilkt Mirko augstāk, bet viņš negaidot iesaucās: — Ska­ties, tev pieķērās zivs! Ātrāk velc ārā!