AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

— Kas tur bija? — Arabella pajautāja.

— Visādas muļķības, — Mirko attrauca. — La­bāk palūkosimies, kas būs nākotnē.

— Nē, izstāsti, kas tur bija! — Arabella piepra­sīja.

— Es jau teicu — visādas muļķības, — zēns at­runājās.

— Izstāsti!

— Nu, asinis un nāve, un daudz naudas. Ļoti daudz nāves un ļoti daudz naudas, — Mirko negri­bīgi atteica. — Laikam tu naktī redzēji sliktu sapni. Vai tev nebija bail vienai pašai gulēt kulbā?

Arabella neatbildēja.

Mirko atkal izklāja kārtis un saīdzis tās aplūkoja.

— Nu? — Arabella jautāja.

Mirko sarauca seju neizpratnē un paraustīja plecus.

— Te atkal ir tas sliktais sapnis iekšā, kārtis šodien negrib stāstīt patiesību.

Mirko ar roku savāca kārtis un iebāza atpakaļ kabatā.

— Labāk sniedz man savu roku! — viņš pavē­lēja.

Arabella sniedza Mirko savu roku. Zēns to satvēra savējā un pagrieza delnu augšup.

— Kāda tev ir dīvaina roka! — viņš noteica. — Sākumā viss ir ļoti slikti, bet tad atnāks liela laime! Tik lielu laimi es vēl neviena cilvēka rokā neesmu redzējis.

Mirko šķelmīgi palūkojās uz Arabellu.

— Tu laikam kļūsi par karalieni! — viņš teica smiedamies.

— Par karalieni ēs negribu, — Arabella atbil­dēja. — Es gribu kļūt laba māmiņa.

Mirko atkal uzmeta skatienu Arabellas delnai.

— Un paskaties, cik daudz bērnu tev būs! — viņš iesaucās. — Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši … Eš nespēju pat saskaitīt! Divdesmit pieci bērni!

Arabella arī sāka smieties.

— Ko tu stāsti! — viņa teica. — Tik daudz bērnu nav nevienam!

— Bet tev būs, gan tu redzēsi! — smējās Mirko, un viņa baltie zobi nozibēja. — Čigāns nemelo! Bet tik daudzi bērni visi kopā gribēs šausmīgi daudz ēst! Es iešu pats tev par vīru, citādi tu nespēsi savus bērnus pabarot. Vai gribi mani sev par vīru?

Arabella pārsteigta iesmējās un uzlūkoja Mirko. Zēna melnās acis staroja, mute klusiņām smējās.

— Vai tu mani atradīsi?—Arabella nopietni jautāja.

— Atradīšu kaut vai zem zemes! — zens apso­līja. — Nebaidies. Gan jau čigāns zinās, kā meklēt.

Pēc pusdienām Arabella un Mirko devās paklai- ņot gar ezeru. Viņi meta ūdenī akmeņus un vēroja putnus krastmalā. Arabellu tirdīja nepacietīgas ilgas pēc tēva, bet viņa juta arī, ka viņai ir žēl šķirties no čigānu apmetnes un no Mirko. Daudz labprātāk viņa kopā ar tēvu būtu pievienojusies nabaga čigāniem, nevis mitusi starp ļaunajiem jūras laupītājiem kā bagāta un varena vadoņa meita.

Atgriežoties no ezermalas, viņi jau pa gabalu apmetnē pamanīja svešus zirgus. Tie bija iejūgti Arabellas kulbā.

— Nu lūk, tavs tētis arī ir atbraucis, — Mirko teica.

Arabella neviļus paātrināja soli.

Sākumā apmetnes laukumā neviens nebija saska­tāms. Ugunskurs bija izdzisis, bērnus un Terēzi arī nemanīja. Vecāmāte gulēja diendusu kulbā, caur tās plānajām sienām varēja dzirdēt viņas krāk­šanu.

Aiz Arabellas kulbas zālē gulšņāja vīri. Tur bija vecais čigāns, Mirko tēvocis un vēl daži svešinieki. Bet kur tad bija tētis? Arabella nemanīja citu vidū tēvu. Varbūt tēvs nevarēja atnākt pats un atsūtīja kādu viņai pakaļ? Bet kādēļ gan tur nebija Alelū­jas vai kāda cita laupītāja? Arabella neizpratnē soļoja uz priekšu.

Tad viens no zemē guļošajiem piecēlās, un Arabella nobālēja. v

— Mirko, — viņa nočukstēja. — Tie nav mana tēva ļaudis!

Arabellas priekšā stāvēja vīrs ar zelta auskaru no «Ceptā sivēntiņa». Tas pats, kas reiz bija mēģinājis nolaupīt viņu. Dzelzs Bizes cilvēks.

Patlaban viņa seju rotāja laipnīgs smīns, viņš plaši izpleta rokas, it kā gribētu Arabellu apkampt.

Arabella parāvās atpakaļ un satvēra Mirko roku.

— Meitiņ, vai tad tu nemaz nesteidzies savam tēvam pie krūts? — skaļi apjautājās svešais un nāca tuvāk.

— Mirko, tas nav mans tēvs!—Arabella klusu sacīja. — Viņi grib mani nolaupīt!

Plati žāvādamās, no savas kulbas izkāpa Mirko vecāmāte. Viņa izstaipījās un tad palēnām sakār­toja un pavilka augstāk lakatu ar garām bārkstīm, kas bija noslīdējis no pleciem.

Tikmēr svešinieks slēdza Arabellu savos apkam­pienos. Arabella nespēja sevi aizstāvēt, viņa tikai bezpalīdzīgi iekliedzās. Mirko kaut ko sauca. Či­gāni, kuri bija gulšņājuši zālē svešinieku tuvumā, neizpratnē piecēlās. Mirko vecāmāte pavērās sejā vīram ar zelta auskaru un saniknota sāka viņam kaut ko skaidrot čigānu valodā. Svešais tāpat atbildēja čigāniski, pie tam turēdams nepakļāvīgo Arabellu ar dzelžainu tvērienu. Meitenes rokas bija cieši piespiestas pie sāniem. Viņa gandrīz nespēja pakustēties. Varēja tikai spārdīties, taču vīrs pa­cēla viņu gaisā, tā ka no kājām arī nebija sevišķa labuma.

Tagad čigāni visi korī kaut ko skaidroja un kliedza, bet vīrs ar zelta auskaru un viņa biedri klaigāja pretī. Tikmēr svešais iestiepa Arabellu kulbā. Uz kāpnītēm viņam trāpīja Mirko sviestais akmens, tā ka vīrs nodrebēja un sāka lamāties.

Arabellas seja, kas visu laiku bija piespiesta pie laupītāja pleca, mazliet atsvabinājās, un meitene iecirta zobus svešiniekam kaklā.

Aiz muguras skanot čigānu lāstiem un Mirko kliedzieniem, vīrs iesvieda Arabellu kulbā, iekāpa arī pats un ar troksni aizvilka durvis ciet. Tūlīt pēc tam kulba sāka kustēties.

dzelzs bize

Tātad tas patiešām bija Dzelzs Bize.

Viņš bija gluži briesmīgs, kaut arī necik liels vai spēcīgs augumā. Svinam būtu nieka lieta uzvarēt šo pirātu kailām rokām. Nē, tas nebija augums vai spēks, kas izsauca bailes no viņa. Baismas izraisīja no laupītāju vadoņa strāvojošā nežēlība. Arabella arī agrāk bija redzējusi ļaunas un cietsirdīgas acis, viņa taču visu savu mūžu bija nodzīvojusi starp cilvēkiem ar ļaunām acīm. Vai varēja būt kāds ar vēl briesmīgāku acu skatienu nekā Āķim?

Izrādījās, ka tomēr varēja. Āķis bija gan nikns un ļaunprātīgs, tomēr viņa skatiens bija muļ­ķīgs un truls. Tādējādi ļaunums lielākoties palika it kā viņa paša iekšienē vai vismaz viņa tuvākajā apkārtnē. Toties Dzelzs Bizes acis izstaroja gud­rību un viltību, un tās vispār likās tik ļaunas un saltas, ka Arabella sajuta, kā vājums pārņem visu viņas ķermeni. Dzelzs Bizes ļaunprātīgais niknums bija tāds, kas spēja izplatīties bezgala tālu; Ara­bella juta — ja Dzelzs Bize ilgāku laiku kādu cieši uzlūko, tad šajā cilvēkā izgaist pēdējā labestības kripatiņa. Ja vien Dzelzs Bize to vēlas.

Arabella cieši samiedza acis un par visām varēm domās pievērsās tēvam. Tomēr domas par Dānieļu nesniedza atbalstu. Arabellai nāca prātā vienīgi noziegumi un asins izliešana — visa tā laupītāju dzīve, kas bija viņiem aiz muguras. Arabella do­māja: «Cik slikti, ja tēva atcerēšanās nedod cilvē­kam spēku grūtā brīdī.»

Viņu pārņēma ārkārtīgas bailes. Arabella ne­spēja turēt acis samiegtas, viņai gribot negribot vajadzēja lūkoties uz Dzelzs Bizi. Tas pasmīnēja, redzot meitenes izbīli. Arabella pūlējās cīnīties ar savām bailēm. Viņa taču diezgan daudz bija redzē­jusi līdz nāvei nobijušos cilvēkus. Lai arī Arabella bija maza meitene, viņa zināja, ka bailes laupa cilvēkam pēdējo pretošanās spēju. Bailēm nedrīkst padoties.

Nez no kurienes Arabellas gara acu priekšā parādījās Hasana kalsnā seja. Ļoti skaidri, it kā Hasans patiešām stāvētu viņai blakus. Un vēl Arabellai likās, ka viņai ausīs skan Mirko balss: