AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Daniels savilka ciešāk mēteli un caur sakņu dārziem un pagalmiem devās uz ostas pusi. Žandar­mus viņš nesastapa, bet ostā ievēroja aizdomīgu rosību. Viņš redzēja, ka tumsas aizsegā grupa bru­ņotu vīru kopā ar ostas ierēdņiem uzkāpa uz bri­gantīnas, kura stāvēja tikai pāris kuģu attālumā no «Valzirga». No turienes skanēja satrauktas balsis, uz klāja kustējās blāvas ugunis. Daniels noprata, ka žandarmi cenšas atrast «Skorpionu» un pār­meklē visus kuģus.

Piestātnē Dānieļu gaidīja Kalsnais Ādams ar mazo laiviņu. Daniels ielēca tajā, un Kalsnais Ādams bez trokšņa pieairēja to pie «Valzirga». Viņi uzrāpās uz klāja. Tumsā viņus gaidīja Kok­kājis.

— Vai visi vīri uz kuģa? — Daniels īsi apjau­tājās.

Kokkājis apstiprinoši nokremšļojās.

— Pacelt enkuru! — Daniels klusu nokoman­dēja. — Mēs tūlīt dodamies jūrā!

«Valzirgs» bez trokšņa virzījās no ostas ārā. Vēl neviens nebija pamanījis tā bēgšanu. Žandarmi bija pārāk aizņemti, pārmeklējot briganlīnu. Iespē­jams, ka viņi uz tās atrada pat kontrabandu un tādēļ aizkavējās.

«Valzirga» aizbraukšanu pamanīja tikai tad, kad neveiklais kuģis jau iegriezās selgā. Tūlīt divas ātras airu laivas sāka dzīties viņiem pakaļ. Un tad pārsteigto krasta žandarmu acu priekšā notika kaut kas negaidīts. «Valzirgs» gluži kā izslējās, likās, ka tam pēkšņi izaug trešais masts. Bija tumšs, tāpēc žandarmi to nevarēja apgalvot pilnīgi nešau­bīgi, bet vismaz tā viņiem likās. Katrā ziņā kuģis ātri pazuda aiz horizonta, un žandarmiem nācās atgriezties tukšām rokām.

Kad briesmas palika aiz muguras, Daniels at­stāja kuģa vadīšanu Jūras Bendes ziņā un devās uz kajīti. Koridorā viņa kajītes priekšā, ar muguru pret sienu atspiedies, sēdēja piedzērušais Alelūja un kaut ko šļupstēja. Saujā viņš turēja gredzenu ar čūsku, ko bija novilcis no pirksta Adalbertam, kad pamanīja, ka tas ir izlaidis garu. Pat lielās bailes no ļaunumu nesošā gredzena nebija spējušas viņu atturēt no tā pievākšanas. Tagad viņš nāves stundi­ņas nojautās lēja asaras un mantkārīgi vēroja čūskas acīs dzirkstošos dārgakmeņus.

— Kur ir Arabella? — noprasīja Daniels. — Vai tu atvedi viņu uz kuģa?

— Arabella? — Alelūja jautāja, mēlei mežģījo­ties. — Es nevienu neatvedu uz kuģa, vadoni!

Daniels iegāja Arabellas kajītē, pēc tam savējā — tās bija tukšas. Tad Daniels izstaigāja arī Hasana būceni un kambīzi. Viņš lika kuģi rūpīgi pārmeklēt.

Arabellas uz kuģa nebija.

Brauciens klabošajā čigānu kulbā vilkās veselu mūžību. Pēc vairākām garām stundām rati apstā­jās, bet durvis joprojām neviens neatvēra. Tās palika aizslēgtas līdz pašam rītam.

Var iedomāties, ka Arabella šajā naktī neaizvēra acis nevienu mirkli. Viņa gulēja gultā uz segas un vērās tumsā. Svece uz galda jau sen bija izdegusi. Kulbā bija tumšs kā maisā. Arabella no tumsas nebaidījās, viņa zināja — tumsa vienkārši ir tad, ja nav gaismas. Bet bailes tomēr nomāca meiteni. Laikam taču ar tēvu kaut kas atgadījies, ja viņš nevarēja nokļūt līdz čigānu kulbai, kura bija sagatavota viņu bēgšanai. Tagad Arabella bēg viena pati — bet uz kurieni? Un kas notiks ar tēvu, ja viņa tuvumā nebūs Arabellas sargājošā skatiena?

Pastāvēja vēl kāda iespēja, bet par to Arabella centās nedomāt.

Tas bija Dzelzs Bize.

Rozita taču nevarēja būt Dzelzs Bizes dienestā!

Beidzot tomēr caur kulbas lūkām iespīdēja gais­mas atblāzma. Bija pienācis rīts. No ārpuses at­skanēja cilvēku balsis. Taču pagāja vēl krietni ilgs laiks, līdz kulbas durvis pavērās un saules stari iekļuva kulbā. Saule spīdēja tik spoži, ka sākumā gluži apžilbināja Arabellai acis.

Zema, sēcoša sievietes balss teica:

— Nāc ārā, zelta gabaliņ!

Arabella nostājās durvīs. Kulbas priekšā uz zemes sēdēja veca, resna, raibās drēbēs tērpusies čigāniete ar pīpi mutē. Vecenes piemiegtās acis starp gaļīgajām sejas krunkām priecīgi vērās uz Arabellu. Vecenei aiz muguras Arabella pamanīja ugunskuru. Klusajā bezvēja rītā dūmi cēlās augšup gandrīz stāvus. Pie ugunskura rosījās divas jaunā­kas sievietes. Viena no viņām rīkojās pie milzīga, virs uguns uzkarināta katla, bet otra patlaban iz­dalīja ēdienu diviem maziem bērniem, kas bija nometušies uz zemes viņas priekšā. Vēl tur varēja saskatīt divas čigānu kulbas, aiz tām, galvas nolie­kuši, zirgi plūca zāli.

No zirgu puses ugunskuram tuvojās vecs, garš čigāns sirmiem, sprogainiem matiem, viņa plecus sedza vienīgi ādas veste ar kuplu spalvu. Blakus sirmgalvim pa rasoto zāli brida kāds puika, par Arabellu mazliet vecāks.

Vecā čigāniete ar rokas mājienu aicināja Ara­bellu tuvāk ugunskuram. Viņa ar pīpes kātu ierā­dīja meitenei vietu uz pelēku segu kaudzes. Sieviete, kas bija dalījusi bērniem ēdienu, pasniedza arī Arabellai bļodiņu ar rīsiem un gaļu.

Bērni kāri ķērās pie brokastīm, sejas un rokas viscaur ar sarkano mērci noķēpādami un krūtis ar rīsu graudiņiem nobirdinādami. Arabellai bērni patika, viņa labprāt ar tiem parotaļātos, ja vien sirdi nenomāktu raizes.

—-Ēd, ēd! — vecā čigāniete mudināja, jo Ara­bella sēdēja ar bļodiņu klēpī un bēdīgi nolūkojās uz bērniem.

— Kur ir tētis? — viņa jautāja.

— Neraizējies, vakarā tētis nāks tev pakaļ, — paskaidroja čigāniete. — Tēvam pateiks, kur tu atrodies, un tad viņš atbrauks un aizvedīs tevi.

Pie ugunskura pienāca sirmgalvis un čigānu zēns. Nez no kurienes uzradās vēl viens vīrs. Viņi visi apsēdās ap ugunskuru un sāka ēst, kaut ko spraigi apspriezdami čigānu valodā.

Dzirdot, ka tētis vakarā atbrauks, Arabellai sirds kļuva krietni vieglāka. Protams, būtu labāk, ja viņš atbrauktu jau no paša rīta, bet droši vien tas nebija iespējams.

Arabella sāka ēst. Viņa pamanīja, ka čigānēns viņu iztālēm vēro, tomēr zēns nenāca Arabellai klāt, kamēr viņas bļodiņa nebija iztukšota. Tad viņš tuvojās, tumšajai sejai starojot smaidā, un apsēdās blakus Arabellai uz segu kaudzes.

— Kā tevi sauc? — viņš pajautāja, vārdus jocīgi pa čigānu modei izrunājot.

— Arabella.

— Mans vārds ir Mirko, — atbildēja zēns. — Nu, un tā ir mana vecmamma. — Viņš ar galvu pamāja uz veču, kura, uz salauztas koka kastes apsēdusies un acis piemiegusi, sūca savu pīpi.

— Un vai tie ir tava mamma un tētis? — Ara­bella apjautājās, pamājot uz čigānu pāra pusi.

— Nē, tas ir tēvocis, — atbildēja Mirko. — Mamma un tētis ir tālu. Un māsa ir tālu. Bet tavs tētis nāks tev šovakar pakaļ?

— Jā, — atkal sākdama bažīties, Arabella teica. Kas gan viss ar tēvu varēja atgadīties šajā ceļo­jumā! Uz sauszemes Svinam draudēja briesmas.

— Tad jau tev nav par ko raizēties. Neraizē­jies! — Mirko deva padomu. — Palūkojies, kāda šeit skaista vieta!

Arabella paskatījās visapkārt. Čigānu apmetne bija iekārtota nelielā, zaļā klajumā. Šur tur auga daži koki ar kuplu lapotni, kas meta ēnu leknajā zālē. Visapkārt slējās mežiem apauguši kalni — tu­vumā zaļi, tālāk zilgani. Debesis bija skaidras un zilas, rīta saule vēl sevišķi nekarsēja. Skaisti izkrā­sotās čigānu kulbas pie ugunskura šķita jaukas un draudzīgas. Patiešām — šādā apkārtnē nevarētu mājot raizes!

— Vai tu baidies, ka ar tēvu kaut kas var atgadīties? — Mirko jautāja.

— Viņš var aiziet bojā, — Arabella atbildēja.