AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Tikai rītam tuvojoties, uz «Klīstošā holandieša» beidzot bija manāma kustība. Divi vīri pa virvi nolaidās laivā un airēja uz «Skorpiona» pusi. Kaut kas bija atgadījies, tas bija skaidrs, jo citādi viņi nebūtu devušies atpakaļ bez trešā vīra.

Visi steidzās uz klāja, lai sagaidītu abus, un, kad nu tie beidzot parādījās virs klāja margām, «Skor­piona» komandai pāršalca izbaiļu murdoņa.

Tie, kas pārnāca, bija Marcipāns un otrais karakuģa vīrs. Viņi abi pa nakti bija gluži nosirmo­juši, un viņiem acīs nevarēja skatīties neviens. Neaprakstāmas šausmas iedvesa viņu skatiens.

— Kas tur bija? — Daniels jautāja.

— Neprasi to nekad, vadoni! — Marcipāns at­teica.

— Runā!— Daniels tagad pievērsās otram vīram.

Par atbildi atskanēja nesaprotama šļupstēšana. Vīrs bija zaudējis valodu.

—Kur ir trešais vīrs? — taujāja Daniels.

Marcipāns tikai atmeta ar roku un trīsošām

kājām devās uz kubriku.

—Pacelt enkuru! Buras! — Daniels uzkliedza.

— Acumirklī projām no šejienes!

— Paskaties!. —Kokkājis viņam sacīja.

Daniels paskatījās. «Klīstošais holandietis» bez

skaņas bija sācis slīdēt uz priekšu un strauji at­tālinājās no «Skorpiona». Atkal tas virzījās pret vēju — ar visām burām tāpat kā iepriekš, un bur- audekls vaļīgi plandīja.

9

Laupītāju noskaņojums bija zem nulles. «Klīsto­šais holandietis» nenoliedzami bija slikta zīme, un, par spīti visiem panākumiem, skaistajam laikam un lieliskajam ceļavējam, vīri bija nervozi un sabijušies. Kaut kur viņiem uzglūnēja briesmas. Laupītājus nomāca arī tas, ka viņi neapjauta, kas bija noticis uz spoku kuģa. Marcipāns joprojām nebija pierunājams sniegt jebkādus paskaidroju­mus. Mēmulis kvernēja savā kaktā un neiznāca no tā pat ēdienreizēs. Alelūja viņam bļodiņā pienesa ēdienu. Viņš cerēja — varbūt beidzot Mēmulim atraisīsies mēle kaut vai uz dažiem mirkļiem, un tad tas kaut ko pavēstīs. Tomēr Mēmulim mute tā arī nepavērās.

Daudzi turējās Hasana tuvumā. Neizprotamā veidā Hasans viņiem iedvesa drošības sajūtu. Viņi juta — ja kaut kas atgadīsies, Hasana klātbūtne novērsīs pašu ļaunāko. Arabella nojauta, ka Ha­sana izstarotā nomierinošā vara ir labestība. Baiļu nomākti, pat ļaunie laupītāji alka pēc labā.

Alelūja nespēja paciest šādu pulcēšanos Hasana tuvumā.

— Gluži kā zoslēnu bars jūs lienat zem šī melīgā pārgudreļa spārna! Gan redzēsiet — izdevīgā brīdī viņš ievilinās jūs tādās lamatās, ka būsiet gluži kā mušas darvas mucā!.— viņš garāmejot izteicās.

— Hasans ir labs, — Arabella iebilda.

— Tīrās blēņas!—Alelūja izgrūda un apstā­jās. — Labestības vispār nav. Es esmu pasauli apbraucis savas desmit reizes un varu jums pilnīgi droši teikt — labestība nekur nav sastopama. Visas tās runas par labo ir vienkārši viltība un liekuļo­šana. Virs zemes nav neviena paša laba cilvēka.

— Tas ir ikviena varā — panākt, lai pasaulē būtu vismaz viens labs cilvēks, — ieteicās Hasans.

Alelūjas acīs ieplaiksnījās niknums.

— Nezinu gan, kā tas darāms, — viņš iebilda, — vai tādējādi, ka es atstāšu tevi dzīvu, lai tu arī turpmāk varētu kult tukšus salmus par labestību?

— Ikviens pats var būt tas labais, un tad pasaulē būs vismaz viens labs cilvēks, — skaidroja Hasans.

— Kādēļ tieši man vajadzētu būt tam vienīga­jam muļķim? — Alelūja nopurpināja, bet Rašids, kas tupēja Hasana tuvumā, pēkšņi sāka skaļi raudāt.

— Kādēļ gan Allahs neļāva man sastapt tevi jau pirms daudziem gadiem, — viņš šņukstēja. — Es, nelaimīgais, visā nopietnībā ticēju, ka labo pasaulē tik un tā nav iespējams atrast! Tagad es piederu pie jūras laupītājiem un esmu pastrādājis daudzus briesmu darbus. Nu ir par vēlu, vairs neko nevar mainīt, un tomēr — es būtu varējis kļūt kaut vai šis vienīgais labais cilvēks pasaulē! Ja tikai es būtu zinājis!

— Laikam tev vajadzēja vairāk domāt pašam ar savu galvu un mazāk ticēt citiem, — piebilda Ha­sans. — Un gan jau arī citi atkārtoja to, ko bija kaut kur dzirdējuši. Ar savu galvu nedomāja ne­viens.

— Neticiet viņam, viņš melo!—Alelūja iesau­cās. Bet tas vairs nelīdzēja. Nupat jau arī citi laupī­tāji žēli raudāja. Daudzi nemaz nezināja, kas iz­raisīja šīs raudas, tomēr tās bija tik lipīgas, ka drīz vien kuģa klājs bija pilns ar šņukstošiem, gaudo­jošiem, brēcošiem laupītājiem. Asaras plūda bez mitas. Žēlabu troksnis lika turp atsteigties Jūras Bendem un Kokkājim. Arī Daniels iznāca no savas kajītes palūkoties, kas gan tā par briesmīgu gaudo­šanu.

Pilnīgi neiespējami bija pievērst laupītāju uzma­nību kaut kam citam. Ikviens raudāja savā nodabā un neklausījās nevienā citā. Ar kādām domām katrs no viņiem savos asaru plūdos nokāvās — kas gan to var zināt?

Kokkājis saniknots dauzīja laupītājus ar nūju. Daniels rēca, un Jūras Bende lika pletnei dancot pa vīru mugurām. Tomēr tas neko nelīdzēja. Laupītāji tikai sarāvās čokurā un turpināja raudāt vēl žēla­baināk.

— Tas viss ir • tavas meitas un viņas nolādētā klaidoņa darbs, — Kokkājis, nikni šņācot, teica Danielam. — Drīz vien mums te būs peldošs lūg­šanu nams un mēs ļausim izpirkt grēkus laupītā­jiem visās jūrās! Es došu tev padomu — pakar šo gudrinieku masta galā, kamēr nav par vēlu!

Alelūjam tūdaļ jau bija arī virve rokā. Viņš tikai gaidīja Daniela mājienu. Vadonis nolūkojās uz raudošajiem vīriem. Dīvainā kārtā viņi bija sa­pulcējušies ap Arabellu un Hasanu. Lai satvertu klaidoni, Alelūjam nāktos izlauzties cauri činkstošo laupītāju lokam. Danielam uzmācās šaubas. Šis mirklis nepavisam nebija piemērots,. bezprātīgie laupītāji varētu sadumpoties.

To saprata arī Alelūja un Kokkājis.

— Nu tu redzi sava darba augļus, — Kokkājis uzšņāca Alelūjam.

Šajā brīdī uz klāja parādījās nosirmojušais Marcipāns. Viņš nāca no baka puses un izskatījās dziļi domās iegrimis. Šķiet, ka viņš neievēroja neko sev apkārt. Marcipāns pienāca un apstājās tieši Daniela priekšā, lēnām pacēla acis un uzrunāja vadoni.

— Tagad es esmu redzējis visu, — viņš teica. — Visu.

Viņš pārlaida neizteiksmīgu skatienu laupītā­jiem, tad ierāva galvu plecos un piegāja pie margsienas. Tur stāvēja nupat pienākušais Adal­berts, kurš nebija piedalījies lielajā raudāšanā. Viņš bija kambīzē griezis gaļu pusdienām un tāpēc nezināja, kas pa šo laiku noticis uz klāja, un it neko nevarēja saprast,

— Hā! — Marcipāns noteica un apstājās Adal­berta priekšā. Viņš novilka no pirksta gredzenu ar čūsku un sniedza to Adalbertam.

— Ņem! — Marcipāns sacīja.

Adalberts kļuva gluži mēms no pārsteiguma. Marcipāns ne no šā, ne no tā atdod dārgu gredzenu, un tas, kam šī negaidītā dāvana pati iekrīt klēpī, ir viņš, Adalberts!

— Nu, nu, — viņš piesardzīgi nomurmināja un iegrūda sažņaugto dūri ar visu gredzenu kabatā. Vīrs pavirzījās tālāk, lai Marcipāns pēkšņi nepārdo­mātu un neprasītu gredzenu atpakaļ.

Taču Marcipāns to nedarīja. Viņam bija padomā gluži kas cits.

Marcipāns pārrāpās pār margsienu un ielēca jūrā.

No pārsteiguma laupītājiem asaras mitējās ritēt. Vīri metās pie margsienas — pa priekšu tas, kurš pamanīja šo atgadījumu, visi citi viņam pakaļ.

Pēkšņi visiem acis bija kļuvušas sausas. Tomēr Marcipāns nekur nebija saskatāms. Ūdens bija viņu aprijis.