AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Pats Grieķis gan par savu nāvi neko nestāstīja. Viņš vispār nebija ar mieru atzīties, ka vienu brīdi ir bijis miris.

— Tikai dziļš ģībonis! — viņš nobālēdams teica, ja kāds par to apjautājās. Tomēr Alelūja teica, ka tā bijusi nāve.

Hasans apsēdās Arabellas tuvumā uz soliņa ar pītu sēdekli un turpināja:

— Tā kā nāvi neviens sevišķi precīzi nepazīst, par to ir dažādi uzskati. Rašids un Alelūja domā, ka pēc nāves nokļūst paradīzē vai ellē. Labie cilvēki nokļūst paradīzē un sliktie — ellē. Viņiem ir tāda ticība: Rašidam — islams un Alelūjam — kris­

tīgā ticība. Bet par nāvi ir arī citādi uzskati. Daži tic, ka pēc nāves dvēsele pamet miesu un pēc zi­nāma laika atdzimst no jauna citā ķermenī, vien­alga, vai nu cilvēka, vai dzīvnieka izskatā. Tāds ticējums ir Indijā un vēl dažās zemēs. Daudzi cilvēki domā, ka pēc nāves vispār nekā vairs nav, ir vienīgi liels klusums.

— Un kā tu domā, Hasan?

— Es domāju, ka cilvēka viena daļa turpina dzīvot viņa bērnos. Patiesi nomirst tikai tas, kam nav bērnu.

— Tad jau mans tēvs turpina dzīvot manī, — iz­teicās Arabella. — Bet mans tēvs taču ir ļauns jūras iaupītājs. Vai tad arī es kļūšu par ļaunu un niknu cilvēku, ja tēvs turpinās dzīvot manī?

— Nepavisam! Ar bērniem vienmēr var sākties lielas pārvērtības. Tikai tāpēc vien, ka cilvēka tēvs ir ļauns vai dzer pārāk daudz ruma, nevienam nav nolemts tapt sliktam. Galvenais, lai viņam pašam nebūtu tieksmes darīt ļaunu.

— Bet kāda ir nāve?

— Nāve ir tad, kad nekā vairs nav.

— Es to nesaprotu, — Arabella atbildēja aizsma­kušā balsī.

— To patiešām ir grūti saprast, jo tu mīti dzīvā pasaulē, kas ir pilna cilvēku, dzīvnieku, augu. Tu arī par nāvi gribi domāt kā pa pasauli ar lietām un dzīvām būtnēm, gribi šo pasauli skaidri iztēloties un domāt, kādā veidā tu tur, svešā vietā, iejutīsies. Bet īstenībā nāve ir dzīves pretstats.

— Es baidos, — Arabella iebilda.

— Vai tu baidījies tajā brīdī, kad piedzimi šajā pasaulē?—jautāja Hasans. —Tevi šeit sa­gaidīja pietiekoši daudz rūpju. Vai tev par savu piedzimšanu ir palikušas baigas vai briesmīgas atmiņas?

— Es nezinu, — Arabella atbildēja. — Es neatce­ros. Laikam jau ne.

— Arī nāve pati par sevi nav ne baiga, ne briesmīga, ja tā nāk īstajā laikā.

— Kad ir īstais laiks? — Arabella taujāja.

— Tad, kad cilvēka dzīve ir nodzīvota. Kad viņš ir bijis bērns, pieaudzis un vecs. Kad viss dzīvē paveicamais ir jau padarīts. Tad nāve vairs nebaida.

— Un kas tad cilvēkam jāpadara? — Arabella nopūtās.

— Jārūpējas par visu dzīvo, jo viņš pats ir dzīvs un atrodas dzīvā pasaulē. Ja cilvēks rūpējas par to, lai dzīve turpinātos, tad nāve nebaida.

— Kā lai es to izdaru, Hasan? — Arabella sūro­damās prasīja. — Jo vairāk tu runā, jo skaidrāk es saprotu, cik briesmīgi cilvēki ir jūras laupītāji. Viņi dara galu citu cilvēku dzīvei, pirms tā ir nodzīvota. Viņi nerūpējas par cilvēkiem vai dzīvi, bet vienīgi par savu zeltu. Bet zelts taču nav dzīvs! Tikai kaudze zelta paliks pāri no laupītājiem, kad viņi būs dabūjuši galu, un īstenībā tas it nevienam nav vajadzīgs. Visi atviegloti uzelpos, kad laupītāju būs mazāk. Hasan, es esmu ļoti norūpējusies sava tēva dēļ.

Arabella piecēlās un izgāja ārā. Viņa par visām varēm pūlējās apvaldīt raudas. Tas bija grūti, jo Arabellas sirds bija ļoti nomākta. Meitene nolūko­jās tur lejā, līcī, uz «Skorpionu», kur laupītāji patlaban, rumu tempdami, dižojās ar saviem varoņ­darbiem. Ar rumu un lielīšanos viņi centās aizgai- ņāt dvēseles tumšajos kaktos ložņājošās slepenās bailes — tās pašas, kuru dēļ viņi bija saspringti, nervozi un nikni.

Laupītāji dzīvoja ārkārtīgi nepareizi. Viņi par savas dzīves likumu bija izvēlējušies vardarbību, un tā bija drausmīga, nelabojama kļūda.

Arabella pūlējās izlūgties no tēva, lai tas vispār neliktu Hasanu turēt aiz atslēgas.

— Hasans taču ir dzīvs cilvēks, — viņa teica. — Kā viņš spēj visu laiku nīkt tajā tumšajā būcenī!

— Kas viņš ir? — Daniels, labā noskaņā bū­dams, pārjautāja.

— Dzīvs cilvēks, — pārliecināti atbildēja Ara­bella. — Man taču jārūpējas par Hasanu. Viņš, tur aiz atslēgas sēdēdams, kļūs pavisam kūtrs.

— Hasans tev galīgi sagrozīs galvu, — noteica Daniels. — Bet viņš vismaz māca tev matemātiku un astronomiju. Tās abas uz jūras ir nepieciešamas. Nu tad ved arī viņu uz klāja, ja vien vīri viņam nedarīs pāri. Viņš ir tava daļa, tad rīkojies ar viņu, kā uzskati par labāku.

Laupītāji vēl bija bāli pēc ilgajām dzīrēm, tomēr pārpilni mundruma un dzīvesprieka. «Matildas» kaperēšana krietni vien bija cēlusi viņu garastā­vokli un pašapziņu. Tikt galā vienlaicīgi ar diviem karakuģiem un «Matildu» spēja vienīgi Svina vīri. Tur vajadzēja prāta, drosmes un apņēmības. Bez šaubām, viņi ar savu lielo vadoni Dānieļu Svinu bija pati stiprākā laupītāju banda visās jūrās. Visu jūru briesmas! Salīdzinājumā ar viņiem Dzelzs Bize un tā vīri nobālēja gluži kā šaurais mēness sirpis spožās saules gaismā.

Arī garais Pedro un bakurētainais Ābrams lab­prāt būtu pievienojušies «Skorpiona» vīriem. Dzīru laikā tie abi apciemoja piedzērušo Dānieļu, lai ar viņu apspriestu šo jautājumu, taču Daniels, no ruma sasarkušām acīm zibsnīdams, atbildēja:

.— Man te Padrones okšķeri nav vajadzīgi! Un, ja es pareizi atceros, tad arī Padronem nav ko iesākt ar jums. Tā ka es gan nezinu, kas ar jums notiks.

Tuvumā ložņājošais Āķis, noslēpumaini smaidot, paņēma Pedro un Ābramu savā ziņā, un kopš šī brīža neviens viņus vairs nav redzējis.

Laupītāji steidzās nogādāt iegūto zeltu dārgumu krātuvē. Ikvienam briesmīgi kāroja uzzināt, cik liela taps viņa dārgumu kaudze, ja tai pievienos arī attiecīgo daļu «Matildas» zelta. Dažs labs ar nožēlu iedomājās, ka cīņā neviens nav gājis bojā, tā ka sadalīt nāksies vienīgi to, kas bija palicis pāri pēc īsā Ādama nāves. Iecerējis bēgšanu, viņš taču spēja paņemt līdzi tikai niecīgu daļu no saviem dārgumiem.

Ceļš cauri alām šoreiz likās ļoti garš un prasīja daudz pūļu, jo «Matildas» bagātīgie zelta krājumi bija ārkārtīgi smagi. Uz kuģa palika vienīgi Padro- nes daļa. Arī tā bija pietiekoši liela.

Beidzot pienāca sengaidītais mirklis. Dārgumu krātuves smagās durvis čīkstēdamas pacēlās augšā, un laupītāji piekļuva savai bagātībai. Labpatikā žagodamies, viņi rakņājās pa savām zelta un dārgakmeņu kaudzēm. Taču vislielākā bauda viņus vēl tikai gaidīja.

Mantu kambara vidū tika novietotas restes ar kvēlojošām oglēm un virs tām — plata metāla plāksne. «Matildas» zelta stieņus sakarsēja, un tad Daniels ar Jūras Bendes un Kokkāja palīdzību ņēmās smalcināt un dalīt ugunīgo zeltu.

Zeltītā uguns iepriecināja laupītājus. Dažs bēra karstās pikas sev aiz apkakles un spiedza aiz labpatikas, kad ugunīgā straume lija pa muguru vai vēderu lejup. Dažs spieda seju pie karstajiem zelta gabaliem un tad sāka pats kaist no laimes un siltuma, it kā būtu izdzēris veselu kannu karsta vīna. Alelūja piebāza muti līdz pēdējai iespējai ar zeltu, pārējo sabēra sev klēpī un tad sēdēja uz grīdas, atbalstījies pret savu dārgumu kaudzi, smai­dīdams kā plānprātiņš un glāstīdams karsto zeltu.