AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Taču grimstošā ūdens rajons nebija necik tālu no «Matildas» kursa.

— Karamba, — Daniels beidzot dobjā balsī noteica un uzgāza ar dūri pa galdu tā, ka smalkās porcelāna kafijas tasītes nošķindēja vien. — Jūras laupītāja dzīve nozīmē nemitīgu risku, kad jāliek dzīvība uz spēles. Bez tā nemaz nav vērts būt laupītājam. Mums jānoskaidro, kur tas grimstošais ūdens patlaban atrodas.

Kokkāja seja neliecināja, ka viņš šo domu atzītu par labu. Viņam nepatika noslēpumainas parādī­bas. Kokkājis saglabāja bezbailību tik ilgi, kamēr briesmas bija skaidras un nepārprotamas. Bet grimstošajam ūdenim piemita kaut kāda velnišķī­bas piegarša, un tas mainīja lietas būtību.

— Vai vispār ir vērts noņemties ar to šaubīgo ūdeni, kapteini? — viņš jautāja.

— Tad iesaki kaut ko labāku! — Daniels iesau­cās. — Kādā veidā mums atbrīvoties no karaku­ģiem?

— Tie gan nesāks dzīties mums pakaļ, es jau to teicu, — sprieda Kokkājis.

— Abi nenāks, bet viens var nākt gan, ja sapratīs, ka Svina kuģis ir dabūjis sūci, — Daniels smē­jās. — Tu jau pats zini, kādas summās ir izsludinā­tas par mūsu galvām.

Kokkājis paraustīja plecus. Viņam nebija labāka priekšlikuma.

«Skorpions» uzņēma kursu uz grimstošā ūdens pusi. Bija pēcpusdiena, kad viņi sasniedza bīstamā rajona robežu. Komanda sapulcējās uz klāja. Vīri bija nopietni, jo visi jau zināja, kāds pasākums viņus gaida.

Daniels no vīru pulka paaicināja pie sevis īso Ādamu.

— Tu mums esi iemīļojis braucienus ar laivu, — viņš teica, — un tagad tev būs izdevība to darīt. Tu sēdīsies laivā un brauksi «Skorpionam» pa priekšu, līdz mēs atradīsim grimstošo ūdeni.

īsais Ādams kļuva bāls kā palags.

— To es nevaru darīt, — viņš stostījās. — Grim­stošā ūdens dibenā mīt velni. No turienes ved vistaisnākais ceļš uz elli.

— Ja tev smaidīs laime, tad šodien tu vēl nenonāksi pie velniem. Es likšu tavā laivā ielikt koka gabaliņus. Met tos ūdenī laivai priekšā, var­būt tādā veidā atradīsi grimstošo ūdeni un pats paliksi dzīvs. Kāda man vajadzība nogremdēt labu laivu — vienu tu jau sadauzīji uz klinšu rifiem.

Nekas nelīdzēja, un īsajam Ādamam nācās do­ties ceļā.

— Ja atradīsi grimstošo ūdeni, dabūsi atkal laupītāja tiesības! — Daniels uzsauca laivā drebo­šajam Ādamam.

Ne vārda nebilstot, jūras laupītāji vēroja Ādama braucienu pa bīstamo ūdens klaju. Dažs labs nodomāja, ka Daniels ir uzsācis pārlieku riskantu spēli. Ar velniem jokus dzīt nebija ieteicams.

«Skorpions» pagaidām palika uz vietas.

Vientuļa un neaizsargāta īsā Ādama laiviņa šūpojās augšup lejup mirdzošajā ūdens klaidā. Saule draudzīgi staroja debesīs, kluss vējš savilnīja ūdeni. Nekur nebija ne miņas no mīklainām bries­mām. Viss šķita gaišs un labestīgs. Tomēr nevie­nam jūras laupītājam neatlika laika ievērot šo gaismu un labestību. Visi saspringti skatījās uz Ādamu.

Uzmanīgi kustinādams airus, īsais Ādams palē­nām brauca tālāk. Laivā esošos koka gabalus viņš meta priekšā ūdenī, cik vien tālu spēdams. Valdīja pilnīgs klusums. Tādēļ jo briesmīgāk pēkšņi izska­nēja Ādama kliedziens. Laikam gan koka gabals bija nogrimis zem ūdens. Varēja redzēt, kā Ādams pūlas griezt laivu atpakaļ, taču bija jau par vēlu. īsais Ādams ar visu laivu pēkšņi bija pazudis. Viņu vienkārši vairs nemanīja. Ūdens klaids bija gluds tāpat kā agrāk un pavisam tukšs.

— Karamba! — Daniels Svins nolādējās. — At­kal viena laiva un atkal viens vīrs!

Jūras laupītājos pamodās dzīvība. Ātri un slīdoši viņi ievirzīja kuģi atpakaļgaitā. «Skorpions» bu- rāja projām no bīstamā apgabala.

Grimstošais ūdens nu bija atrasts, taču neviens nezināja, cik tālu un uz kuru pusi no īsā Ādama bojāejas vietas tas varēja sniegties. Neviens nezi­nāja, cik ātri grimstošais ūdens pārvietojas.

— Man nemaz nepatīk tas grimstošais ūdens, — Kokkājis norūca, stāvot blakus Danielam uz tiltiņa. Abi turēja rokā tālskati un pētīja zelta eskortu, kas bija manāms pie horizonta. Pagaidām viņi tam netuvojās — vēl nebija īstais laiks.

— Gan tu redzēsi — viss noritēs pēc plāna, — at­bildēja Daniels. — Domā labāk par «Matildas» zeltu.

Arabella, kas stāvēja tepat uz tiltiņa, izdzirdējusi vārdu «zelts», sarauca pieri. Pēdējā laikā zelts viņai sagādāja lielas raizes. Viņa nespēja aptvert, kāpēc laupītāji tā tiecas pēc zelta — tik ļoti, ka aizmirst visu pārējo. Zelts ir vienkārši dzeltens, auksts, spīdošs, smags metāls. Tas neatbild, ja tu to uzrunā. Tam ir vienalga, kam piederēt. Laikam jau nav svarīgs pats dzeltenais, aukstais metāls. Svarī­gāks ir tas, ka ar to saistītas neskaitāmu cilvēku vēlmes un domas. Un visas asinis, kas zelta dēļ izlietas. Tā vien šķiet — cilvēki ir sarunājuši, ka zeltam ir jābūt tam, kura dēļ visi kaujas un slepkavo cits citu. Un, kad zelts beidzot ir tev rokā, tas nemaz nav citāds — vienkārši gluds un auksts. Un tas izraisa skaudību cilvēkos, kam tas zelts nepieder.

Visi, kurus Arabella pazina, neprātīgi tīkoja pēc zelta. Visi, izņemot Hasanu, un tieši tādēļ laupītāji bija tik nikni uz Hasanu. Viņi nevarēja Hasanu komandēt, jo viņš nekāroja pēc zelta. Hasans nekļuva par laupītāju, jo viņam zelts nebija pats svarīgākais visā pasaulē. Šis klaidonis nebija ar mieru zelta un dārgu lietu dēļ biedroties ar ļau­numu.

Arabella skumīgi nolūkojās uz savu tēvu. Kādēļ gan tēvā slēpjas tik daudz ļaunuma un kāres pēc zelta? Varbūt to izraisīja dzīve jūras laupītāju vidū? Viņa paši tuvākie līdzbiedri taču bija šis baismīgais Kokkājis ar savu šausmīgo Āķi, Jūras Bendi, Alelūju, Marcipānu. Ja tēvam būtu tādi draugi kā Hasans, varbūt arī tēvs būtu citāds un tad zelts, viņaprāt, nemaz nebūtu pati svarīgākā lieta pasaulē?

Protams, Arabella saprata, ka tēvs un Hasans nekad nekļūs draugi. Cilvēki taču nemainās tik viegli un tik pamatīgi, un Hasans taču ne­maz nedrīkst mainīties! Mainīties vajadzētu tieši tēvam.

Zelta eskorts pamazām tuvojās vietai, kur «Skor­pionam» bija paredzēts veikt pirmo ātro triecienu. Viss bija sagatavots. Laupītāji stāvēja katrs savā vietā. Ikviens zināja, kas tam būs darāms. Atska­nēja Daniela pirmās pavēles. Kuģa ātrums pēkšņi divkāršojās. «Skorpions» naigi drāzās uz zelta eskorta pusi.

Drīz arī uz «Matildas» pamanīja, ka «Skorpions» dzenas viņiem pakaļ. Arī viņi centās paātrināt gaitu, tomēr «Matildas» smagā krava neļāva vi­ņiem būrāt pietiekami ātri.

Daniels lika uzvilkt mastā melno karogu ar miroņgalvu. Nupat «Skorpions» jau bija nonācis dzirdamības attālumā. No laupītāju kuģa pār ūde­ņiem noskanēja baismīga aurošana, kas lika asinīm sastingt dzīslās. Zelta vedējiem nedrīkstēja būt šaubu par to, kas gatavojas viņiem uzbrukt. Šaus­mām un izbīlim vajadzēja nospēlēt Danielam par labu.

Redzot, ka bēgšana nav iespējama, kuģi apstājās un ieņēma tādas pozīcijas, kurās būtu visērtāk atvairīt uzbrukumu. Karakuģi draudīgi pavērsās pretī «Skorpionam», kamēr «Matilda» aizslīdēja viņu aizsegā.

Nesamazinot ātrumu, «Skorpions» taisnā ceļā drāzās virsū vienam no karakuģiem, it kā grasīda­mies to taranēt. Asais, bruņām klātais kuģa priekš­gals strauji tuvojās karakuģa korpusam, ko sedza dzelzs plāksnes. Tūlīt, tūlīt priekšgals dārdēdams iedrāzīsies tajā. Pirāti gavilējoši bļāva, un kara­kuģis bija gatavs visļaunākajam. Tomēr pēdējā acumirklī «Skorpions» nogriezās grimstošā ūdens virzienā. Tieši pirms šī pagrieziena nodārdēja gan karakuģa, gan «Skorpiona» lielgabali. Šāvieni trā­pīja to karakuģi, kurš atradās tālāk no grimstošā ūdens. Patiešām, «Skorpiona» lielgabali bija pavēr- sušies tikai pret šo kuģi, jo plānā bija paredzēts, ka otrais karakuģis dzīsies viņiem pakaļ.