AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Uz salas dzīvodami, abi tirgoņi bija saulē iede- guši brūni, apauguši ar bārdu un novājējuši. Da­niels lika viņiem apsēsties. Apmierināti vērdamies tirgoņos, viņš iedzēra malciņu no glāzes.

— Tā vien izskatās, ka svaigais jūras gaiss jums nav nodarījis neko ļaunu, — viņš ironiski teica. — Neliela atpūta pie dabas krūts neapšaubāmi ir saistīta ar kaut kādiem izdevumiem.

Tirgoņi neatbildēja. Viņi nojauta, ka brīvību spēs atgūt tikai pret izpirkšanas naudu, un sapīka — par savu brīvību viņiem nāksies izšķiest milzīgu naudas žūksni. Protams, viņi par katru cenu gribēja izsprukt no laupītāju nagiem, tomēr patlaban, kad jau pamirdzēja cerību stariņš, vi­ņiem naudas kļuva bezgala žēl. Sevišķi sadrūmis izskatījās Vests. Drīzāk viņš būtu ar mieru šķirties no rokas vai kājas, lai tikai nauda paliktu neskarta. Tik liela nozīme viņa acīs bija bagātībai.

— Kurš no jums ir Vests? — atskanēja Daniela jautājums.

Vests nodrebēja. Izrādījās — Vests bija tas vā­jais vīrelis.

— E-e-es! — viņš stostīdamies atbildēja.

— Tavi dēli nav ar mieru izdot naudu tevis dēļ. Laikam gan tu viņus tik bargi apspiedi, ka viņi tagad ir priecīgi tikt no tevis vaļā.

Vests sāka trīcēt. Viņā cīnījās divas pretējas jūtas. Viņam bija neizsakāmi patīkami, ka nevie­nam grasim no viņa bagātības nenāksies krist laupītāju nagos. Dēliem tomēr ir galvas uz pleciem! Viņi ir atsitušies tēvā, tur nav ko teikt! Bet, no otras puses, tas nozīmē, ka šie dēli, plukatas, ne acu nepamirkšķinot, pametīs savu miesīgu tēvu nāves varā. Viņiem par savu tēvu nav ne silts, ne auksts, viņiem vienalga, kas ar tēvu notiek, pats galvenais, lai nebūtu jāizgrūž nauda!

— Varbūt tev ir kāds draugs, kas par tevi samaksās? — Daniels pajautāja.

Vests neizpratnē pavērās Danielā. Draugs? Vai gan viņam varētu būt draugs, pie tam vēl tāds, kura pirksti tur naudu tik vaļīgi, ka tā var izbirt vienalga kur, kaut vai laupītājiem rīklē!

— Savu mūžu man nav bijuši vajadzīgi draugi, — viņš nomurmināja. Tūlīt Vests arī ap­jauta, ka savu mūžu viņam nav bijis neviena paša cilvēka, kas būtu kaut mazliet par viņu rūpējies. Bagātam tirgonim tādus nemaz nevajadzēja. Vi­ņam bija nauda, un tai pretī stāties nespēja neviens. Kas par to, ka viņu neieredzēja neviens — pat paša dēli ne. Arī viņš pats vienmēr bija ienīdis visus cilvēkus. Pašlaik labi gan būtu, ja kāds draugs steigtos viņu glābt, pie tam par savu, nevis par Vesta naudu! Bet tāds draugs nekur nebija atro­dams. Gan jau viņi visi bija apmierināti, ka tika no Vesta vaļā.

Tirgonis sarāvās čokurā.

— Un arī man tu neesi vajadzīgs, — noteica Daniels. — Tā ka tevi gaida ceļš taisni uz elli. Ja tu esi pratis izaudzināt tādus dēlus, kas par tevi neaizliek ne vārdiņa, tad tava īstā vieta ir pie paša nelabā.

Vests iesmilkstējās.

— Es pacentīšos izlīgt ar saviem dēliem! — viņš šļupstēja.

— Nejēga! - atteica Daniels. — Savienība ar bērniem tev jāmeklē nevis tad, kad esi nokļuvis ķibelē, bet gan kopš paša sākuma pret bērniem jāizturas taisnīgi un ar mīlestību. Tad, lieli izau­guši, viņi nekļūs tev sveši un nepametīs tevi nelaimē.

Jūras Bende sāka dārdoši smieties.

— Dzirdi, ko vadonis tev saka! — viņš noteica. Daniels nepacietīgi atmeta ar roku.

— Dabū viņu pār bortu! — vadonis pavēlēja.

— Un nedzisini muti bez vajadzības!

Jūras Bende aizvilka projām drebošo un žēla­baino Vestu. Daniels izdzēra malku no glāzes un pievērsās otrajam tirgonim.

— Nu?—viņš prasīja. — Kas tev ir sakāms? Tavi bērni tevi nenoliedz, laikam esi gluži krietns tēvs?

Redzot Vesta likteni, plikpauris bija kļuvis pavi­sam bāls.

— Ja runāju godīgi, — viņš stomīdamies teica,

— arī es saviem bērniem neesmu bijis sevišķi labs tēvs. Tas ir vienīgi manas sievas nopelns, ka viņi ir izauguši par godīgiem un kārtīgiem cilvēkiem. Sieva ir viņus lolojusi kopš mazām dienām un pasargājusi arī no manis, kad tas bija vajadzīgs.

Daniels sāka skaļi smieties.

— Nu braši, ka vismaz to tu pats godīgi atzīsti! Tagad, mājās pārnācis, tu pratīsi viņus mīlēt daudz stiprāk nekā agrāk!

— Pratīšu gan! — plikpaurainais tirgonis stei­dza apgalvot. — Tagad es redzu, ka par naudu ne­maz nav iespējams nopirkt visu. Vestam ir daudz vairāk bagātības nekā man, bet kāds viņam no tā labums?

Pēkšņi Daniels kļuva nikns.

— Ved projām to plikpauri! — viņš uzkliedza Jūras Bendem, kas tikmēr bija atgriezies kajītē.

— Ko. tas putrasvēders man skaita morāli! Lai sēž kamerā un rēķina, cik naudas viņam vēl pa­licis! Tirgoņa pienākums ir skaitīt naudu, nevis pamācības! Vakarā Marcipāns nogādās viņu atpa­kaļ ģimenes klēpī, lai mēs tiekam vaļā no šī sātana ģīmja!

Daniels saniknots ielēja sev vēl rumu.

Todien neviens laupītājs neuzdrīkstējās rādīties viņam acīs. Danielam bija šausmīgs garastāvoklis.

9

Nākamā nedēla «Skorpiona» vīriem izvērtās gluži saspringta. Daniels veica priekšdarbus «Matil­das» sagrābšanai.

Visu apbruņojumu rūpīgi pārbaudīja. Lielgaba­lus izjauca un pamatīgi ieeļļoja. Šautenes, pistoles un citus šaujamos kārtīgi iztīrīja un sakārtoja. Aukstos ieročus uzasināja, līdz tie kļuva asi kā bārdas naži. Visu novietoja pa rokai. Bet visvairāk pūļu prasīja «Skorpiona» manevrēšanas vingrinā­jumi. Daniels stāvēja uz kapteiņa tiltiņa ar lielu zelta kabatas pulksteni rokā un uzņēma laiku. Vīri drāzās pa kuģa klāju un rājām kā skudras, lai liktu kuģim virzīties uz priekšu iespējami ātri un veikli. Posts tiem, kas kādreiz aizkavējās, — tiem nebija nekādas žēlastības. «Skorpionam» vajadzēja drāz­ties kā ieeļļotam zibenim. Bet tam bija jāprot arī dreifēt kā bojātam kuģim. «Skorpionam» va­jadzēja prast radīt iespaidu, it kā tas kuru katru brīdi nogrims, kaut arī brīnumainā veidā vēl turpina kustēties.

Vīri nežēlojās, bet darīja, ko spēja. «Matilda» viņiem solīja bagātāku laupījumu, nekā viņiem bija laimējies gūt jebkad agrāk. Toties viņos modās niknums pret Hasanu, kurš tāpat vien pastaigājās pa kuģi un nekur nepielika ne pirkstu. Viņu it kā nemaz neskāra tas, ka laupītāji no agra rīta līdz vēlam vakaram, sviedrus liedami, rāvās savās nodarbībās.

— Vai tu, kumpmuguri, vispār proti cīnīties? — kādā pēcpusdienā Marcipāns apjautājās Hasanam.

Laupītāji, kuri visapkārt uz klāja baudīja pēcpus­dienas atpūtu, sāka skaļi zvaigāt.

— Vai tu neredzi, kā tava valoda viņu apbē­dina, — iesaucās Virvju Vijējs. — Ne jau katram ir tik laba sirds kā viņam!

— Nezin, vai viņš spētu uz pusēm pārgriezt pat ābolu — tas taču nežēlīgs naža darbs, — Alelūja iestarpināja. — Šis vīrs labestību uzskata par pašu cildenāko. Laupītāja dzīve nav viņam domāta. Mēs viņam esam pārāk ļauni.

Arabellas acis nepatikā iemirdzējās.

— Lieciet manu klaidoni mierā! — viņa teica.

— Nu, nu, — Jūras Bende viņu klusināja. — Tavs Hasans uz kuģa ir dīkdienis.

— Paskatīsimies, aiz kura gala viņš paņems rokā zobenu, — teica Marcipāns. — Atnesiet zobe­nus!

Grieķis skriešus aizsteidzās pēc ieročiem.

— Es pateikšu tēvam! — piedraudēja Arabella.

— Danielam trūkst vīru, — mierīgi atzīmēja Jū­ras Bende. — Palvikosimies, ko tā tievā maikste spēj.

— Jus paši, muļķadesas tadi, parmetat par bortu to kāršu blēdi!—kliedza Arabella. — Es neļaušu savu klaidoni padarīt par laupītāju!