AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Kad dalīšana bija pabeigta, iestājās īsta svēt­laime.

Laupītāji izbaudīja savu bagātību. Gluži kā jukuši, viņi glāstīja un paijāja zeltu, dārgakmeņu drumslas, pērles — visu līdz pēdējam gabalam. Miesās raženais Āķis nometa kreklu un apkarināja savu kailo, tetovēto augumu ar pērļu virknēm un dārgakmeņiem izrotātām zelta ķēdītēm. Klusi mur- dēdams, viņš uzsāka virpuļot dejā ap savu zelta kaudzi. Grieķis nometās garšļaukus zemē un žago­damies rauša savam izģindušajam ķermenim virsū zelta monētas un dzirkstošus dārgakmeņus. Alelūja piebāza muti pilnu ar pērlēm līdz pēdējai iespējai un tad ņēmās pa vienai izpūst tās atpakaļ kaudzē pie pārējām pērlēm, pats gluži apdullis no laimes un baudas.

Dīvaini bija vērot, kā pirāti neprāta reibumā pavadīja laiku pie saviem dārgumiem, Arabella uz viņiem šeit bija pietiekoši noskatījusies jau agrāk. Toties Hasans laupītāju laimes neprātā nolūkojās ar dziļu izbrīnu.

Vienīgi Daniels nekam nepieskārās. Viņš īgni blenza uz saviem dārgumiem un ar kāju iespēra kādu sāņus aizripojušu zelta kausu atpakaļ zaigojo­šajā kaudzē, kas bija trīs reizes lielāka nekā citiem.

viens virs ir pazudis

Tikai vēlu naktī pirāti, no bagātību baudīšanas galīgi novārdzināti, atgriezās uz kuģa. Visi iekrita savās guļvietās un acumirklī aizmiga. Tomēr viņu miegs bija nemierīgs un baigu murgu pārpilns. Laupītāju nervi bija ārkārtīgi saspringti.

No rīta pamodušies, viņi pamanīja, ka viena laiva ir pazudusi. Protams, visi tūlīt saskrēja pie Hasana būceņa, jo domāja, ka klaidonis naktī ir izmantojis izdevību un aizbraucis projām ar viņu vislabāko laivu. Taču Hasans nesatricināmā mierā gulēja starp mīkstajām segām un spilveniem, ar kuriem Arabella bija centusies padarīt viņa dzīvi pēc iespējas ērtāku.

Nu šī lieta laupītājiem šķita vēl jo dīvaināka. Viņi sāka lūkot starp savējiem un drīz apjauta, ka trūkst īsā Ādama. Kalsnais Ādams atradās savā vietā, bet īsais Ādams bija pazudis.

Daniels tūlīt pavēlēja pacelt enkuru, un «Skor­pions» devās ceļā. īsais Ādams nevarēja būt nekur tālu. Ja aizbēgušais laupītājs bija aizgājis ap rītausmu, tad viņš varēja būt ceļā tikai kādu stundu.

Piepeši aizā starp augstajām klinšu sienām noskanēja dobjš dārdiens. Gludā ūdens virsma nodrebēja, un viļņi uzšļācās augstu pret kuģa bortu. Virs klinšu spraugas līča otrā pusē gaisā pacēlās biezs dūmu, ūdens un putekļu stabs.

— Karamba! — iekliedzās Daniels. — Šis nožē­lojamais žurka ir uzspridzinājis izeju!

«Skorpions» samazināja gaitu un lēnām slīdēja tuvāk sprādziena vietai. Viļņošanās beidzot norima, un gaiss atkal kļuva caurspīdīgs.

Klints rags, kas līdz šim bija augstumā pārkā­ries pār izeju uz jūru, pakāpeniski slīdēja lejup. Sprādziens bija sadrupinājis lielu akmens grēdas daļu, uz kuras klints rags līdz šim bija balstījies. Klints bluķis meklēja jaunu līdzsvaru. Tas slīdēja, slīdēja, pāris reižu kā šauboties apstājās un tad atkal šļuka lejup. Piepeši noskanēja skaļš rībiens. Klints bluķis nosvērās uz sāniem un pēc tam dārdot gāzās pār šauro izeju, līdz beidzot palika karājoties kādu pēdu virs ūdens starp izturīgajām klinšu sienām.

Uz pirātu kuģa atskanēja briesmīgi, nikni kliedzieni. Visi klupa virsū Kalsnajam Ādamam, lai izgāztu uz viņu savas dusmas. Vīrs pārsteigumā mēģināja sevi aizstāvēt ar lamu vārdiem, taču tas nespēja klusināt laupītāju niknumu.

— Ko jūs kliedzat uz mani, — beidzot izmisis teica Kalsnais Ādams. — Man par to kraupaino īso

Ādamu nav vairāk daļas kā jebkuram citam uz šī kuģa!

— Abi esat vienādi Ādami, — iebilda Marcipāns.

Jūras Bendes skaļais sauciens lika vīru balsīm

apklust. Daniels gribēja kaut ko teikt.

— Mums jāsatriec tas klints rags lupatu lēveros, citādi mēs paliksim ieslodzīti šajā līcī kā truši būrītī. Kurš no jums pazīst spridzināšanas dar­bus?

Alelūja un Grieķis iznāca no vīru vidus. Alelūjas garajā un raibajā pagātnē bija atrodams tāds posms, kad viņš strādāja zelta raktuvēs un iemācī­jās ievietot akmenī spridzekļus. Arī Grieķis kaut kur bija šo darbu noskatījies un sprieda, ka tur nevarētu būt nekā sarežģīta. Sprāgstvielu vajag iebāzt spraugā starp akmeņiem un aizdedzināt ar degauklas palīdzību. Pēc tam pašam vajag turēties pa gabalu. Tad sprāgstviela eksplodē, un viss ir kārtībā. Gluži vienkārši.

— Vajadzīgs vēl trešais vīrs! — nosprieda Ale­lūja.

Nevienam nebija īstas patikas doties briesmās, mazajā laiviņā vedot bīstamo sprāgstvielu. Tādēļ visu skatieni pievērsās Kalsnajam Ādamam._Vīram Ādams vārdā, tātad viņam arī jāatbild par Ādama darbiem.

Kalsnais Ādams nopūtās, saprazdams, ka uz laupītāju labvēlību nav ko cerēt. Neko darīt. Vīrs nostājās Alelūjam blakus.

— Lai tad notiek, — viņš atmeta ar roku.

Kalsnā Ādama sirdī kvēloja nedziestošs naids

pret īso Ādamu, kura grēku dēļ viņam nācās tik netaisnīgi ciest.

Laupītāji gatavojās nolaist laivu ūdenī. Alelūja Daniela un Kokkāja pavadībā devās uz pulvera tilpni, lai atnestu sprāgstvielu.

Pulvera tilpnē tūlīt bija manāms, ka arī īsais Ādams pirms kāda laika te ir ienācis, lai papildi­nātu savus pulvera krājumus.

Kokkājis sarāvās, pamanījis uz grīdas stearīna pilienus.

— Sātana radījums! — viņš nobālis teica. — No­lāpīts, viņš taču būtu varējis mūs visus uzspridzi­nāt! Viņš ir staigājis pa pulvera tilpni ar degošu sveci!

Alelūja paņēma bagātīgu pulvera krājumu.

— Paņem vēl, — ieteica Daniels. — Labāk sauja par daudz nekā par maz. Jums jānostrādā tīrs darbiņš.

Uzmanīgi'nesdami sprāgstvielu, viņi iznāca uz klāja.

Laiva jau bija nolaista ūdenī, un Grieķis ar Kalsno Ādamu sēdēja tajā. Ar rūpēm un maigumu, kādu laupītāji parāda vienīgi brīžos, kad jādarbo­jas ar sprāgstvielu, Alelūja auklā nolaida savu nešļavu laivā. Grieķim tieši rokās. Tad arī viņš ierāpās laivā.

Kalsnais Ādams satvēra airus.

Visi pirāti bija sapulcējušies pie labā borta, tā ka kuģis bija nedaudz sasvēries uz vienu pusi. Visi saspringti vēroja, kā laiva tuvojas klints ragam un kā Alelūja ar Grieķi ķeras pie darba.

Tas ilga krietnu laika brīdi.

Tad pēkšņi Grieķis un Alelūja kā čūskas dzelti satvēra airus, un, triju laupītāju virzīta, laiva sāka ātri attālināties fto klints raga. Vīri airēja sparīgi, un, noskanot sprādzienam, viņi jau bija tikuši drošā attālumā. Viņiem nācās uzmanīties tikai no varenā viļņa, kas lika laivai dancot kā rieksta čaumalai.

Visu acis bija gluži kā piekaltas šaurajai sprau­gai, kas atkal kļuva redzama ūdens šļakatu un akmens putekļu vidū. Klints rags bija nozudis.

Ja vien tas nebija izveidojis zemūdens rifu, tad kuģim ceļš bija brīvs.

Buriniekam virzoties caur šauro spraugu, laupī­tāji ievēroja visus drošības pasākumus, kādus vien tie spēja iedomāties. Kuģa ātrumu samazināja, tā ka tas vilkās uz priekšu gliemeža gaitā. Kuģa priekšgalā stāvēja trīs vīri, kas nepārtraukti iemeta loti un mērīja dziļumu. Laupītāju nervi bija saspringti kā stīgas. Jebkurā brīdī asa klints šķautne varēja skart kuģa dibenu.

Ūdens dziļums šķita pietiekošs.

Un pēkšņi nāves klusumā uz kuģa atskanēja ļaunu vēstoša grabēšana. To varēja izraisīt vienīgi rifs, kas bija izveidojies zem ūdens pēc klints raga uzspridzināšanas. Asinis sastinga laupītāju dzīslās. Tūlīt kuģis nodrebot aizķersies aiz rifa, ūdens ieplūdīs pa caurumu, un tas sāks grimt. «Skor­piona» gaitām būs pienācis gals.