AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Viņš palūkojās uz žandarmu un sacīja:

— Nedusmojieties uz viņu! Tas ir mans nelaimī­gais sievasbrālis, kurš sajuka prātā pēc tam, kad viņa tēvs un divi nepilngadīgie brāļi ar zvejas laivu noslīka vētras laikā. Mājās vēl ar viņu var kaut kā saprasties, bet, tiklīdz ierauga jūru un kuģus, tā nojūdzas. Piedodiet viņam, nabaga muļķītim! Iesim nu, Umberto, atpakaļ uz mājām ēst kotletes! Tu taču gribi kotletes?

No ļaužu pūļa iznāca arī otrs krāvējs ar pamatī­giem muskuļiem, un divatā viņi aizveda projām vīru, kurš kliedza un pretojās. Visi juta līdzi nelaimīgajam.

Arabella gluži vai nodrebēja no skatiena, ko klibiķis viņiem veltīja, Tas pauda bezpalīdzīgu izmisumu un niknumu. Arabellai nenācās viegli izturēt šo skatienu. Viņa izjuta žēlumu pret šo vīru — tas taču runāja patiesību. Un tomēr Ara­bella nevarēja nodot savu tēvu.

Arabella zināja, ka pirātu vadoni, briesmīgo Dānieļu Svinu, gaida karātavas. Līdzīgs sods gai­dīja visu viņa kuģa komandu.

Kad osta bija nozudusi aiz apvāršņa, lēnīgais «Valzirgs» atkal pārvērtās par laupītāju kuģi «Skorpions». Tas gandrīz vai salēcās, atgūstot pirātu kuģa takelāžu, un, kad vējš iegūlās burās, sāka naigi slīdēt uz priekšu.

Pēc vairāku dienu ieslodzījuma Hasans atkal izkļuva uz klāja, lai paelpotu svaigu gaisu.

— Paklau, vai tagad man visu mūžu būs jāpa­liek uz pirātu kuģa? — viņš jautāja Arabellai.

— Nevar gan zināt, cik garš tas mūžs mums vispār būs, — rūgti noteica Arabella. — Priecājies par to, ka tevi patlaban apspīd saule!

Šāda valoda mazās meitenes mutē lika Hasanam pavīpsnāt.

— Tev ir slikts noskaņojums? — viņš apjautājās.

— Protams, uz šī kuģa visiem pastāvīgi ir slikts noskaņojums, — atbildēja Arabella.

Pret vakaru pieņēmās spēkā vējš. Debesīs sara­dās mākoņi, un drīz vien smidzināja pelēks lietus. Brāzmas sabangoja jūrā viļņus, un kuģis šūpoda­mies turpināja savu ātro skrējienu.

Viļņiem kļūstot lielākiem, Arabella iedomājās par Adalbertu un nosprieda viņu apmeklēt. Kopā ar Hasanu viņa iegāja kambīzē.

Izrādījās, ka Arabellas bažas ir pamatotas — va­kariņu gatavošana it nemaz neveicās. Puse gaļas bija ielikta burbuļojošā ūdenī, bet otra daļa vēl nebija sagriezta gabalos. Dārzeņi vēl nebija notīrīti. Pats Adalberts, čokurā sarāvies, gulēja uz plata sola, un seja viņam bija gluži zaļa. Adalbertu mocīja jūras slimība.

Arabella paņēma nazi, kas mētājās uz galda starp gaļas gabaliem, un sniedza to Hasanam.

— Sagriez gaļu, — viņa pavēlēja. — Citādi šo­dien ēst nedabūsim. Tu jau redzi, ka Adalberts ir slims.

Sev viņa atvilktnē sameklēja otru nazi un sāka tīrīt dārzeņus.

Arabellai patika darboties kambīzē. Viņa bieži nāca Adalbertam palīgā un prata veikt visus dar­bus. Laupītājiem labāk garšoja vētras laikā dabū­jamie ēdieni. Tos bija gatavojusi Arabella. Kad jūras slimība nemocīja Adalbertu, viņš nelāva Arabellai uzņemties virējas darbu, bet darīja to pats, kā nu bija paradis. Diemžēl ēdiens viņam neiznāca diez cik garšīgs.

Kuģa šūpošanās traucēja Hasanu sagriezt gaļu. Gaļas gabals ik brīdi tiecās izslīdēt no rokas. Nākamajā momentā mīkstā gaļas masa smagi uzgūlās nazim virsū. Par laimi, visapkārt galdam bija augsta apmale, tā ka nekas nevarēja nokrist zemē.

Arabella bija pieradusi pie šūpošanās un izvei­cīgi tīrīja burkānus, seleriju un sīpolus.

— Kas tas būs par ēdienu? — pajautāja Hasans.

— Sakņu sautējums, — paskaidroja Arabella.

— Adalberts prot gatavot tikai sakņu sautējumu un putru. Un zupu arī. Ja sakņu sautējumam pielej pietiekami daudz ūdens, tad iznāk zupa.

Pats Adalberts sarunā nepiedalījās. Viņš jutās gaužām slikti.

Gaļa bija sagriezta gabaliņos. Arabella uzmanīgi ielika tos katlā, kur vārījās buljons.

Tad viņa piegāja pie Adalberta.

— Vai ir traki? — viņa līdzjūtīgi apjautājās.

— Vairāk nekā traki, — novaidējās Adalberts.

— Vai citronūdeni gribi?

— Es neko negribu.

Arabella norūpējusies vērās viņā. Pēkšņi viņai iešāvās prātā kāda doma,

— Vai tu vari Adalbertu padarīt veselu? — viņa pajautāja Hasanam.

— Hm, — Hasans atteica, Adalbertu pētīdams.

— Es nezinu. Droši *vien varu. Es nekad agrāk neesmu ārstējis jūras slimību, bet iespējams, ka tas man varētu izdoties.

— Tad izārstē viņu, — Arabella uzstāja. — Tas ir šausmīgi, kā viņš vienmēr mokās.

Hasans iegrima domās.

— Tu mani nostādi ļoti grūtā situācijā, — viņš beidzot teica. — Ja es palīdzu laupītājam, tad ar to es palīdzu visām ļaundarībām, kuras viņš turpmāk paveiks. Bet, ja es nepalīdzēšu, tad nebūšu palīdzē­jis nabaga cilvēkam, kurš cieš mokas manu acu priekšā.

Adalberts bēdīgi nožagojās.

— Ja tu mani padarīsi veselu, es tevi apbēršu ar zeltu, — viņš piesolīja.

Hasans pasmīnēja un atbildēja:

— Ko es iesākšu ar tavu zeltu? Ko tu pats darīsi ar savu zeltu, ja tik un tā netiksi projām no kuģa?

To dzirdot, Adalberts sāka šņukstēt.

— Netikšu gan, — viņš gaudās. — Man uz mūžī­giem laikiem ir lemts mocīties ar jūras slimību! Zelts ir mans vienīgais prieks dzīvē!

Hasanam kļuva viņa žēl.

— Lai notiek, — viņš nosprieda. — Es padarīšu tevi veselu. Vienkārši tāpēc, ka man ir tevis žēl, kaut arī tu esi cietsirdīgs jūras laupītājs.

Viņš izvilka no azotes ādas maisiņu un iedūra Adalberta abās ausīs vairākas garas adatas.

— Ai! — iesaucās Adalberts. — Man sāp!

— Pacieties! — noteica Hasans un vēroja viņu sarauktu pieri. — Vai kļūst vieglāk?

Adalberts koncentrējies klusēja, tad beidzot atbil­dēja:

— Šķiet, ka klust gan. Nu vairs nav slikta duša.

Hasans paņēma pirkstos vēl vienu adatu un

grasījās iedurt arī to Adalberta auss ļipiņā, bet laupītājs noraidoši pacēla rokas un noteica:

— Klausies, pietiks dzīt jokus! Man vairs nekas nekaiš.

Viņš piecēlās no sola un mēģināja pašūpoties vienlaicīgi ar kuģa zvalstīšanos. Patlaban «Skor­pions» ienira starp divu viļņu mugurām un visus pārņēma mazliet neomulīga sajūta. Tūlīt pēc tam kambīzes grīda sāka celties augšup — kuģis rāpās viļņa galotnē.

Pēkšņi Adalberts sāka skaļi smieties. Tas bija tik negaidīti, ka Arabella gluži vai nobijās.

Adatām šūpojoties ausīs, Adalberts sāka lēkāt pa līgano kambīzes grīdu.

— O-ho-ho-ho-o! — viņš gavilēja. — Es esmu ve­sels! Es esmu vesels!

Nākamajā dienā valdīja bezvējš. Laupītāji dīki sēdēja uz. klāja, dažs saulē, dažs ēnā iekārtojies, un spēlēja kārtis. Zobos kūpēja pīpes. Brīdi pa brīdim kāds tabakas šņaucējs nošķaudījās vai arī kāds no vīriem spēles karstumā iekliedzās tā, ka visi pietrū­kās kājās. Laupītāju nervi allaž bija saspringti — arī bezvēja laikā un pilnīgi klajā jūrā.

Arabella un Hasans tāpat vien klīda apkārt pa kuģi.

— Vai tu esi domājusi par to, ka izaugsi liela? — Hasans jautāja Arabellai. — Ko tu tad domā iesākt? Par ko tu gribi kļūt?

— Par māti, — Arabella atteica.

— Par māti? — pārjautāja Hasans, mazliet iz­brīnījies.

— Jā, — Arabella pārliecināti atbildēja. — Par māti lielam pulkam zēnu un meiteņu. Par ko gan te jābrīnās?