AINO PERVIKA - ARABELLA-JŪRAS LAUPĪTĀJA MEITA

Arī «Skorpionu» ķēra trāpījums, tomēr ne pārāk nopietns. Un tomēr pirātu kuģis acumirklī uzlies­moja. Vīri aizdedzināja eļļu, kas bija ielieta savlai­cīgi uz klāja novietotos platos lēzenos traukos. Pa gabalu vajadzēja rasties iespaidam, ka uz «Skor­piona» ir izcēlies bīstams ugunsgrēks.

Ar veikli notēlotu tūļību «Skorpions» pavērsa priekšgalu pret grimstošo ūdeni un, laupītāju izmi­suma kliedzieniem skanot, sāka attālināties no zelta eskorta, it kā cenšoties ar bēgšanu glābties no neizbēgamas bojāejas.

Bija pienācis izšķirošais mirklis. Vai karakuģis dosies viņiem pa pēdām? Vai viņu plāns izdosies? Un, ja izdosies, kurš būs tas, kas pazudīs grimsto­šajā ūdenī?

Laupītāju acis bija pievērstas zelta vedējiem. Spriedze bija neizsakāma.

Arabella sēdēja savā slēptuvē — grozā masta galā — un nezināja, ko viņai vajadzētu vēlēties: vai lai kuģis nesekotu viņiem vai arī gluži pretējo. Ja kuģis nesekos, tas varbūt izglābsies, kaut gan pirāti to nekādā ziņā tā neatstās. Viņi par katru cenu centīsies pārspēt zelta eskortu. Ja karakuģis dosies viņiem pakaļ, viss kas var atgadīties. Ara- bella zināja, ka laupītāji grib ievilināt karakuģi grimstošajā ūdenī.

Tā vai citādi, šeit uz jūras visi atradās tieši zelta"dēļ — kā laupītāju kuģis, tā arī zelta kara­vāna.

Tur nu stāvēja viņas zelta alkstošais tēvs, rokas uz krūtīm sakrustojis, ciešu skatienu noraudzīda- mies uz karakuģiem. Arabella pamanīja, kā plats smaids pārslīd viņa sejai. Jā, otrs karakuģis nebija spējis pretoties kārdinājumam — tas devās pakaļ degošajam laupītāju kuģim. Tam nebija vajadzī­bas uzmanīties no jebkāda māņu manevra, jo jūras klajums visapkārt līdz pašam horizontam bija pavisam tukšs, un no jūras dzīlēm taču nekādi «Skorpiona» sabiedrotie nevarētu uzglūnēt. Kara­kuģis, nostājoties viens pret vienu, spētu uzsākt cīņu arī tad, ja «Skorpiona» bojājumi būtu mazāki, nekā tie šķita īstenībā. Karakuģa kapteinim taču nebija ne jausmas par grimstošo ūdeni, un viņš tam arī nebūtu ticējis, jo kara flotē gan neviens nemēdz ņemt par pilnu tādus māņus.

«Skorpions» mērenā ātrumā virzījās uz priekšu. Kuģa priekšgalā stāvēja Alelūja ar loku rokās un šāva tālu priekšā bultas ar spalvu pušķiem galā. Kokkājis un Daniels ar tālskati vēroja tās no kapteiņa tiltiņa. Šoreiz grimstošā ūdens robežu vajadzēja norādīt spalvu pušķim, kas jauki šūpojās uz ūdens.

«Skorpionam» tieši pa pēdām drāzās karakuģis. Atkal nodārdēja šāvieni no karavīru lielgabaliem. Viena lode izrāva krietnu caurumu laupītāju kuģa pakaļgalā, un tas nodrebēdams iegrima par sprīža tiesu dziļāk ūdenī. Vīri tur nesaskatīja neko vairāk kā vienkāršu belzienu, kas parasti ir jūtams visā kuģī pēc lodes trāpījuma. Toties Daniels izjuta kuģi tāpat kā savu ķermeni. Viņš saprata, ka grimstošā ūdens robeža ir sasniegta. Tūlīt arī at­skanēja Kokkāja kliedziens. Pašu tālāko Alelūjas bultu bija pakampusi ūdens dzīle.

Daniels acumirklī pavēlēja uzrēvēt visas kuģa buras. Karakuģis tuvojās, pilnīgi pārliecināts par uzvaru. Jau varēja skaidri saskatīt vīrus uz tā klāja. Laupītāji, stāvēdami nolaistām rokām liesmu jūras vidū, nolūkojās viņos. Nebija jēgas ilgāk šķiest munīciju, tuvākajās minūtēs cīņas liktenim va­jadzēja izšķirties bez šaudīšanas.

Uz karakuģa laupītāju bezdarbību izprata pa savam. Tā acīmredzot bija nepārprotama padoša­nās zīme. Lepnā mundierī tērpies kapteinis pacēla pie mutes ruporu un uzpūtīgi sauca pār ūdeņiem.

— Hei, Daniel! Esi uzmanīgs, ka tu nedabū kādu ievainojumu! Es gribu tevi saņemt dzīvu! Visa pasaule vēlas redzēt, kas tu esi par vīru!

Arabellai sirds nodrebēja, dzirdot šos vārdus. Viņa zināja gan, ka vismaz šis kapteinis viņas tēvu nesagūstīs. Ja laupītāju plāns neizdosies, viņi paši pazudīs grimstošajā ūdenī. Karakuģis viņus ne­kādā gadījumā nenoķers. Bet kapteiņa vārdi piepil­dīsies tieši tad, ja Daniels no šīs cīņas iznāks kā uz­varētājs.

Bija pienācis pats grūtākais mirklis.

«Skorpionam» vajadzēja piebraukt vēl tuvāk grimstošajam ūdenim, lai karakuģis nepamanītos mainīt kursu, tad pēkšņi nogriezties sāņus, ļaujot karakuģim drāzties tālāk vienam pašam. Alelūjas spārnotās bultas rādīja, ka labajā pusē patlaban vēl ir ūdens, kas spēj noturēt vismaz bultas.

Laupītāji bija pārvērtušies sejā un līdzinājās spokiem. Arī viņiem risks bija pārāk liels. Viņi mazāk baidījās no nāves nekā no velniem tur, grimstošā ūdens dibenā. Pat Alelūja kļuva bāls aiz bailēm. Kokkājim piere pārklājās sviedriem. Vie­nīgi Svinam nedrebēja roka. Daniels pats stāvēja pie stūres un aukstasinīgi uzmanīja karakuģa kus­tību. Tas vēl paātrināja gaitu. Bija laiks notvert laupītāju kuģi, jo kapteinis neuzdrīkstējās aiz­braukt pārāk tālu no zelta vedēja kuģa.

Nupat jau «Skorpionu» varēja vai ar roku aiz­sniegt. Karakuģa kapteinis apmierināts smaidīja. Caur dūmiem viņš nevarēja redzēt, ka deg nevis pats «Skorpions», bet gan uz kuģa klāja lēzenos traukos ielietā eļļa. Viņam šķita, ka «Skorpions» vēl pieliek pēdējās, veltīgās pūles, lai mēģinātu izglābties.

Daniels strauji sagrieza stūri pa labi. «Skor­pions» krasi mainīja virzienu, tad, krakšķēdams un čīkstēdams no pagrieziena izraisītās pārslodzes, aizslīdēja karakuģim no deguna priekšas. Pašpār­liecinātais karakuģa kapteinis smīnēdams nolūko­jās uz «Skorpionu». Viņam nebija vajadzības iz­darīt tik pēkšņu manevru — liesmām un dūmiem klātais «Skorpions» tik un tā bija viņam droši rokās. Karakuģis vēl kādu brīdi turpināja drāzties pa iepriekšējo kursu.

Un tūlīt arī pienāca tā gals.

Karakuģis itin kā pa kalna nogāzi ienira jūras dzelmē. Pēc kāda brīža ūdens atkal bija rāms un līdzens. Neradās pat ne ūdens virpulis, kas parasti apzīmē kuģa grimšanas vietu. Gluži kā nekas ne­būtu noticis.

Alelūja pārmeta krustu. Laupītāji bija nosvīduši aiz bailēm un drebēja kā nodzīti zirgi.

Arabella caur dūmiem un liesmām cieši vērās savā tēvā. Daniela sejā neko nevarēja izlasīt.

Laupītāji drīz vien atguvās. Viņi bija veikuši neiespējamo un patlaban, Daniela Svina vadīti, jutās visvareni. Viņi steidzīgi pārmeta pār bortu traukus ar degošo eļļu un, triumfējoši kliegdami, drāzās atpakaļ pie zelta karavānas. Kuģi stāvēja savās iepriekšējās vietās, no tiem varēja labi redzēt visu notiekošo. «Skorpionam» strauji tuvojoties, «Matilda» metās bēgt. Atlikušais karakuģis virzījās tai līdzi. Bija taču skaidri redzams, ka laupītāji ir savienībā ar pašu nelabo.

Bet «Matilda», protams, necik tālu netika. «Skor­pions» drīz vien bija viņiem uz pēdām. Karakuģis nolēma uzsākt kauju — kas gan cits tam vēl atlika. Apbruņojuma un vīru skaita ziņā tas patiešām pārspēja «Skorpionu». Taču karakuģa komandu bija sagrābušas māņticīgas bailes, un izrādījās, ka tas ir ļoti nozīmīgs apstāklis. Karavīri jau iepriekš jutās kā zaudētāji šajā cīņā. Skaidrs, ka Svins ir vēl briesmīgāks, nekā viņu daudzināja. Svins darbo­jās roku rokā ar pašu nelabo, jo tas, ko viņi nupat savām acīm pieredzēja, nevarēja būt nekas cits kā sātana roku darbs. Atradās arī uz zelta karavānas kuģiem vīri, kas zināja par grimstošo ūdeni. Tas fakts vien, ka grimstošais ūdens pastāvēja, izraisīja šausmas. Bet nu noskaidrojās, ka šis ūdens kalpo Danielam, un tas lika pašam drosmīgākajam nodre­bēt aiz bailēm. Sazin kas vēl Svinam varēja būt padomā. Patlaban karavīri varēja no viņa visu ko sagaidīt.