ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

Brīdi valdīja klusums, tad Ronja ieprasījās:

— Vai viņš kādreiz runā par mani?

Mazais Klipens sagrozījās, nu vajadzēja būt iz­manīgam, tālab viņš klusēja.

— Saki vien, kā ir, — Ronja mudināja. — Vai Matiss nekad nemin manu vārdu?

— Nēē, — Mazais Klipens negribīgi novilka.

— Un, viņam dzirdot, to nedrīkst darīt arī neviens cits.

Ka tevi jupis, nu viņš bija izteicis to, par ko Lūvise bija piekodinājusi klusēt; jā, tas gan bija izmanīgi!

Viņš lūdzoši skatījās Ronjā.

— Mīļo draudziņ, viss būs labi, tu tikai nāc mājās!

Ronja purināja galvu.

— Es neiešu mājās! Tik ilgi neiešu, kamēr ne­būšu Matisa bērns. To tu viņam aiznes sveiciena vietā tā, lai sadreb Matisa pils.

— Lielais paldies, — Mazais Klipens atteica. —Tādu sveicienu pat Plikpauris Pērs neuzdrošinā­sies nodot.

Plikpauris Pērs, starp citu, pašlaik esot tāds sakrities, stāstīja Mazais Klipens. Un kāpēc lai viņš tāds nebūtu, kad viss jau tā ir nelādzīgi? Ma­tiss mūždien tikai lamājas un ārdās, nekas viņam vairs nav pa prātam, un arī laupīšana vedas čā- biski. Viss mežs mudž no kareivjiem, tie jau ir saņēmuši ciet Pelji un nosēdinājuši pie maizes un ūdens kādā no fogta cietuma kambariem. Tur sēž arī divi Borkas vīri, un fogts esot zvērējis — tā ru­nāja — ka gada laikā visi Matisa meža laupītāji tik­šot notverti un saņemšot savu pelnīto sodu. Ko tas varētu nozīmēt, brīnījās Mazais Klipens, var­būt nāvi?

— Vai viņš tagad nemaz nesmejas? — Ronja vaicāja.

Mazais Klipens izskatījās izbrīnījies.

— Kurš? Vai fogts?

— Es runāju par Matisu, — Ronja sacīja.

Un Mazais Klipens apgalvoja, ka neviens neesot dzirdējis Matisu smejamies kopš tā rīta, kad viņa acu priekšā Ronja pārlēca pāri Elles rīklei.

Mazajam Klipenam vajadzēja doties ceļā, ie­kams nav pārāk satumsis. Nu viņam jāiet uz mā­jām, un viņš noskurinājās par to, kas viņam būs jāsaka Lūvisei. Tādēļ viņš mēģināja no jauna.

— Ronja, nāc mājās! Nāc gan! Tev jānāk mājās!

Ronja purināja galvu, sacīdama:

— Aiznes Lūvisei labas dienas un pasaki simtu paldies par maizi!

Mazais Klipens aši iebāza roku ādas tarbā.

— Pasarg dievs, man taču bija tev jānodod arī sāls maisiņš! Ja pārnestu to mājās, tad gan kris­tu nežēlastībā.

Ronja paņēma maisiņu.

— Man ir māte, kas par visu domā! Viņa zina, kas vajadzīgs, lai varētu izdzīvot. Bet kā viņa zi­nāja, ka mums palikuši vairs tikai pāris sāls- graudi?

— Laikam jau mātes to jūt, — domāja Mazais Klipens. — Ja viņu bērnam sāk pietrūkt kaut kā vajadzīga.

— To jūt tikai tāda māte kā Lūvise, — Ronja sacīja.

Ilgi viņa stāvēja un skatījās, kā Mazais Klipens aiziet; redzēja, cik veikli tas liek kājas pa šauro taku gar kalna sienu, un tikai tad, kad tas bija no­zudis skatienam, Ronja iegāja alā.

— Ak tā, tu negāji vis viņam līdzi uz mājām pie tēva, — Birka teica. Viņš jau bija apgūlies savā egļu zaru gultā. Tumsā Ronja nevarēja Birku sa­skatīt, bet sacīto viņa dzirdēja, un ar to pietika, lai viņu saniknotu.

— Man nav tēva, — viņa teica. — Un, ja tu nepiesargāsies, tad varu palikt arī bez brāļa!

— Piedod, māšel, ja esmu netaisns, — Birka sacīja. — Bet es taču zinu, par ko tu dažkārt domā, te staigādama.

— Jā, — no tumsas atbildēja Ronja, — te stai­gādama, es domāju, ka vienpadsmit ziemas esmu dzīvojusi pasaulē, bet divpadsmitajā man būs jā­mirst. Bet es tik ļoti gribu palikt dzīvot uz zemes. Ja vien tu spēj to saprast!

— Aizmirsti savas ziemas, — Birka mācīja. — Pašlaik ir vasara!

Un bija vasara. Jo dienas jo vairāk juta vasaru — dzidrāku, siltāku viņi pat atminēties nespēja. Ik dienas pusdienas tveicē viņi peldējās aukstajā upes ūdenī. Kā upes ūdri viņi peldēja un nira, un ļāva straumei sevi nest, līdz Glūpagāzas spēcīgā dunoņa vēstīja, ka nu viņi ir bīstami tuvu. Glū- pagāzā — tur pār varenu klints radzi savas ūdens masas gāza straujā kalnu upe, un, kam bija dārga dzīvība, tas neļāvās šādām straumēm.

Ronja un Birka zināja, kad briesmas bija pavi­sam tuvu.

— Kolīdz ieraugu pirmo Glūpas bluķi parādā­mies no ūdens, — Ronja stāstīja, — tad zinu, ka nu ir briesmas klāt.

Glūpas bluķis — tas bija liels akmens gabals pašā upes vidū nedaudz augšpus gāzās. Ronjai ar Birku tā bija brīdinājuma zīme. Nu vajadzēja do­ties uz krastu, un tas bija grūti un mokoši. Pēc tam viņi, aizelsušies un nosaluši zili, gulēja krastā un ļāva saules stariem sevi sasildīt, kamēr paši ziņkā­rīgi vēroja ūdrus, kuri upmalā nenogurdami pel­dēja un nira.

Kad pret vakaru palika vēsāks, viņi devās uz mežu jāt. Kādu laiku Rakaris ar Trakuli bija turē­jušies atstatu. Harpija, vajādama zirgus, bija tos iebaidījusi, tāpēc tie baidījās arī no tādiem, kas sēdēja zirgu mugurās. Labi ilgi zirgi bija slēpušies. Bet nu laikam bija visu aizmirsuši, un tie auļoja šurp un labprāt gribēja atkal skrieties. Ronja ar Birku ļāva tiem izskrieties, cik vien tīk, un pēc tam lēnām un ilgi jāja pa savu mežu.

— Šādi rēni vasaras vakari ir kā radīti jāša­nai, — Ronja teica. Un domāja: «Kāpēc mežā aiz­vien nevar būt vasara? Un kāpēc es nevaru būt priecīga?»

Viņa taču mīlēja savu mežu ar visu, kas tur mā­joja. Visus kokus, visus ezeriņus un mežezerus, un strautus, kam viņi jāja garām, visus sūnainos kalnājus, visas zemeņu laucītes un melleņu vie­tas, visas puķes, visus dzīvniekus un putnus viņa mīlēja — kāpēc gan dažreiz bija tik skumīgi, un kāpēc reiz jānāk ziemai?

— Par ko tu domā, māšel? — Birka jautāja.

— Es domāju par to, ka… zem tā milzīgā ak­mens dzīvo putu troļļi, — Ronja teica. — Es tos redzēju tur pavasarī dejojam. Un putu troļļi un rumpainīši man patīk, bet nevis palēkie mošķuļi un mežonīgās harpijas, to tu tāpat labi zini!

— Kuram gan tie patīk, — Birka atteica.

Tagad sakrēsloja ātrāk. Gaišo nakšu laiks bija pa­gājis. Vakarā viņi sēdēja pie savas uguns un re­dzēja pie debesīm uzdzirkstam bālas zvaigznes. Un, jo dziļāka kļuva krēsla, jo vairāk un vairāk zvaigžņu iedegās — dzidras un spožas tās apspī­dēja mežu. Vēl tās bija vasaras debesis, bet Ronja zināja, ko zvaigznes gribēja vēstīt: «Drīz būs ru­dens!»

— Jā, mežonīgās harpijas es ienīstu, — viņa ieteicās. — Un savādi, ka mums tik ilgi bijis no tām miers. Tās laikam nezina, ka mēs dzīvojam Lāčalā.

— Tas ir vienīgi tādēļ, ka harpijām ir pašām savas alas kalnā viņpus meža un nevis upmalā, — Birka skaidroja. — Var jau arī būt, ka pelēkie moš­ķuļi reizi par visām reizēm būs turējuši mutes, citādi mums jau sen harpijas būtu uzklupušas.

Ronja notrīsēja.

— Par to nav vērts runāt, — viņa sacīja. — Ka vēl neatmānām tās šurp.

Satumsa nakts. Un uzausa rīts, iestājās jauna, silta diena, un viņi peldējās kā parasti.

Tad atlidoja mežonīgās harpijas. Nevis viena vai divas, bet daudzas — liels, nežēlīgs bars. Pie­peši visa padebess bija pilna harpijām. Tās laide­lējās virs upes un bļaustījās, un klaigāja.

— Ho, ho! Mazi skaisti cilvēciņi ūdenī! Nu tik asinis plūdīs, ho, ho!

— Nirsti, Ronja! — Birka uzsauca. Un viņi nira un peldēja zem ūdens, līdz vajadzēja ievilkt gaisu, lai nenoslāptu. Un, ieraudzījuši, ka debesis ap­tumšo arvien jauni un jauni harpiju bari, viņi saprata, ka nu vairs nav glābiņa. Šoreiz viņiem neizbēgt.