ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

Gaiss kļuva dzidrāks un vēsāks. Uznāca pāris aukstu nakšu, un upmalas bērzam galotnē piepeši parādījās dzeltenas lapas. Kādu agru rītu, sēžot pie uguns, viņi to pamanīja, bet par to nerunāja.

Un nāca jaunas dienas, nesdamas aizvien vairāk un vairāk skarbuma un dzidruma gaisā. Jūdzēm tālu varēja saredzēt, raugoties pāri zaļajiem me­žiem, bet arī to, cik daudz dzeltenu un sarkanu krāsu bija visā šai zaļumā, — drīz visa upes krauja dega spilgti dzeltenās un sarkanās liesmās. Viņi sēdēja pie uguns un redzēja, cik tas ir skaisti, bet par to nerunāja.

Pār upi cēlās migla — biežāk nekā agrāk. Un kādu vakaru, kad vajadzēja iet uz avotu pēc ūdens, tā bija uzkāpusi virs meža. Pēkšņi viņus bija ieti­nusi visbiezākā migla. Birka nolika pie malas ūdens spaiņus un spēcīgi saņēma Ronju aiz ro­kas.

— Kas ir? — Ronja jautāja. — Vai tev bail no miglas? Tu domā, ka mēs neatradīsim mājas?

Birka nesacīja, par ko baiļojās. Bet viņš gaidīja. Te uzreiz mežā no tālienes atskanēja žēlabainā dziesma, kuru Birka tik labi pazina.

Arī Ronja rāmi stāvēja un klausījās.

— Vai dzirdi? Tur dzied pazemes balsis! Bei­dzot es dabūju tās dzirdēt!

— Vai tad tu agrāk nekad neesi tās dzirdē­jusi? — Birka jautāja.

— Nē, nekad, — Ronja atteica. — Tās grib ie­vilināt mūs pazemē, vai tu to zini?

— Zinu, — Birka atbildēja. — Vai tu gribētu iet tām līdzi?

Ronja smējās.

— Es taču neesmu galīgi traka! Bet Plikpauris Pērs saka…

Te Ronja apklusa.

— Ko saka Plikpauris Pērs? — Birka gribēja zināt.

— Ek, vai nav vienalga, — Ronja attrauca.

Bet, kamēr viņi tur stāvēja un gaidīja, kad migla

mazliet izklīdīs, lai var tikt mājās, Ronja domāja, ko tika sacījis Plikpauris Pērs:

— Kad pazemes balsis ar savām dziesmām pie- skandē mežu, tad var zināt, ka ir rudens. Un drīz būs ziema, tā ja, tā ja!

Plikpaurim Pērām bija taisnība. Kad pazemes balsis ar savām žēlajām dziesmām piepilda mežu, ir pienācis rudens. Pat ja Birka ar Ronju to negribēja pieņemt. Vasara bija lēnām nomirusi, nu rudens plīkšķināja tik neciešami spītīgi, ka pat Ronjai no tā metās nelabi, lai gan citkārt viņai lietus patika.

Vairākas dienas no vietas viņi tupēja alā un klausījās mūžīgo plakšķēšanu ārpusē uz akmens. Šādā laikā nevarēja uzturēt pat uguni, un viņiem sala tik stipri, ka beidzot nācās skriet mežā, lai sasildītos. No skriešanas viņiem kļuva mazliet siltāk un arī daudz slapjāk. Mājās, alā, viņi atkal izgrieza slapjās drēbes un, ietinušies zvērādās, sēdēja un raudzījās debesīs, vai neparādīsies kāds neliels gaišumiņš. Bet viss, kas pa alas ieeju bija redzams, bija viena lietus siena.

— Mums ir lietaina vasara, — Birka ierunā­jās. — Bet gan jau būs labāk!

Un beidzot pārstāja līt. Toties sacēlās viesuļ­vētra, kas satricināja visu mežu. Tā priedes un

egles izrāva ar visām saknēm un bērziem norāva lapas. Zudis bija zeltainais mirdzums, upes kraujā tagad vīdēja kaili koki, kuri žēli locījās niknajā vējā, kas centās tos izraut no zemes.

— Mums ir vējaina vasara, — Birka ieteicās. — Bet gan jau būs labāk!

Tomēr labāk nekļuva. Kļuva sliktāk. Uznāca aukstums, ar katru dienu kļuva aukstāks. Nu vairs nebija iespējams atvairīt domas par ziemu, vis­maz Ronja to nevarēja. Pa naktīm viņa redzēja murgus. Kādu nakti Ronja redzēja Birku apsnigušu guļam sniegā, baltu seju un sarmu matos. Ronja iekliedzās un pamodās. Bija rīts, un Birka rosījās pie uguns. Viņa aizskrēja uz turieni un jutās at­vieglota, ieraudzījusi, ka Birkām ir tie paši sarka­nie mati — bez sarmas. Bet meži viņpus upes pirmo reizi bija nosarmojuši.

— Mums ir salnaina vasara, — Birka zobojās.

Ronja ar nepatiku vērās Birkā. Kā viņš spēja

būt tik mierīgs? Kā viņš varēja runāt tik vieglprā­tīgi? Vai viņš nekā nesaprata? Vai nemaz nerai­zējās par savu nabaga dzīvību? Matisa mežā ne­drīkst baidīties, to viņa zināja, bet nu viņa sāka baidīties — tās bija nejaukas bailes par to, kas ar viņiem notiks, ziemai atnākot.

— Māšele nav priecīga, — Birka sacīja. — Būs laikam pienācis laiks viņai taisīties prom no šejie­nes un iet sildīties pie kādas citas uguns.

Tad Ronja iegāja atpakaļ alā un atkal apgūlās. «Pie kādas citas uguns,» — viņai taču nebija citur kur iet! Viņš domāja pavardu mājās, velvju zālē, un pietiekami jau Ronja ilgojās pēc šīs uguns šai nešķīstajā ledus aukstumā; ai, kā viņa ilgojās kaut reizi mūžā atkal sasildīties! Bet uz Matisa pili viņa nevarēja iet, ja jau reiz nebija Matisa bērns. Uguns mājās viņu nekad vairs nesildīs, to viņa zināja. Tā tas nu reiz bija. Lai notiek kas notikdams. Ko līdzēja gremzties, kad tik un tā vairs nebija izejas!

Ronja ieraudzīja, ka spainis ir tukšs. Tad viņai būs jāiet uz avotu pēc ūdens.

— Es nākšu, kolīdz būšu iekūris uguni, — Birka sauca viņai nopakaļ. Stiept ūdeni uz mājām bija smagi — to vajadzēja darīt diviem.

Ronja kāpa pa šauro taciņu gar kalna sienu — tur vajadzēja būt uzmanīgam un piesargāties, lai uz galvas nenoripotu lejā. Pēc tam viņa ātri no­skrēja mazo gabaliņu pa mežu, pa bērzu un egļu mežu, līdz laucītei, kur atradās avots. Bet vēl lāgā netikusi līdz tam, Ronja piepeši apstājās. Pie avota uz akmens kāds sēdēja! Tur sēdēja Matiss — viņš un neviens cits! Viņa uzreiz pazina melno pin­kaino galvu, un sirds krūtīs ietrīsējās. Un tagad Ronja sāka raudāt — stāvēja starp bērziem un klusi raudāja. Tad viņa ieraudzīja, ka arī Matiss raud; jā, uz mata kā toreiz viņas sapnī tas vien­tuļš sēdēja mežā — skuma un raudāja. Vēl Matiss nebija pamanījis Ronju, bet tad pacēla acis un viņu ieraudzīja. Tad Matiss pacēla roku virs acīm, slēpdams asaras, — tik izmisis un bezpalīdzīgs viņš bija, ka Ronja nespēja to izturēt. Iekliegda­mās viņa metās Matisa apkampienos.

— Mans bērns, — Matiss čukstēja. — Mans bērns!

Pēc tam viņš skaļā balsī sauca:

— Mans bērns ir atkal pie manis!

Ronja raudāja viņa bārdā un šņukstēdama jau­tāja:

— Vai es nu esmu tavs bērns, Matis? Vai es pa­tiešām atkal esmu tavs bērns?

Un Matiss raudādams atbildēja:

— Jā, kā jau allaž tu esi bijusi, Ronja, meitiņ! Mans bērns, pēc kura esmu raudājis dienām un naktīm. Mans dievs, kādas mokas esmu cietis!

Matiss turēja Ronju gabaliņu nostāk, lai varētu saskatīt viņas seju, un padevīgi jautāja:

— Vai tā ir tiesa, ko Lūvise saka: ka tu nāksi mājās, ja vien es tevi lūgšu?

Ronja klusēja. Un šai mirklī viņa ieraudzīja Birku. Starp bērziem viņš stāvēja — bālu seju un skumīgām acīm. Tik nelaimīgs viņš nedrīkstēja būt — Birk, manu brāli, par ko tu domā, ja tu izskaties tik bēdīgs?

— Vai tā ir tiesa, Ronja, tu tagad nāksi man līdzi uz mājām? — Matiss vēlreiz jautāja.

Ronja klusēdama lūkojās uz Birku — Birk, manu brāli, vai tu atceries Glūpagāzu?

— Nāc, Ronja, iesim nu, — Matiss mudināja.

Un, tur stāvēdams, Birka zināja, ka nu ir pienā­cis laiks. Laiks teikt ardievas un dot Ronju atpakaļ Matisam ar pateicību par aizdošanu. Tā tam jā­notiek, viņš taču pats to bija vēlējies. Un sen to bija zinājis. Kāpēc tas darīja tik lielas sāpes? Ron­ja, tu nesaproti, cik tas ir smagi, bet dari to ātri! Ej nu!

— Lai gan es vēl neesmu lūdzis tevi to darīt, — Matiss atcerējās. — Tagad es to daru. Es tevi no sirds lūdzu, Ronja, nāc atkal pie manis uz mājām!