ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

Pils zāle slīga klusumā. Bet no Matisa puses atskanēja nobažījies sauciens.

— Ronja!

— Kas ir? — viņa pusmiegā murmināja.

— Es tikai gtibēju dzirdēt, vai tu patiešām tur esi, — Matiss atteica.

— Zināms, ka es te esmu, — Ronja novilka.

Un tūlīt aizmiga.

Mežs, kuru Ronja mīlēja, — ari rudens mežs, ziemas mežs, — tagad atkal bija viņas draugs tāpat kā agrāk. Pēdējo laiku sēdēdama Lāčalā, viņa bija sajutusi to tik draudīgu un naidīgu. Nu Ronja un Birka jādelēja apkārt pa sarmaino mežu, kas viņai dāvāja vienīgi līksmi, un Ronja stāstīja Bir-

kam:

— Ja zini, ka, mājās pārnākot, varēsi sasildīties līdz pat kāju pirkstiem, tad mežā var uzturēties jebkurā laikā. Nevis tad, ja pēc tam jāguļ un jā­drebinās aukstā alā.

Un Birka, kas bija nodomājis pārlaist ziemu Lāčalā, no tiesas bija apmierināts, ka var sildī­ties pie pavarda mājās, Borkas cietoksnī.

Tur viņam jādzīvo — to Birka saprata, un to saprata arī Ronja. Citādi Matisa kalna pilī izcel­tos vēl lielāks ienaids.

— Un vai zini, kad es pārrados, viņi kļuva pār mēru priecīgi — Undise un Borka, — Birka tei­ca. — Es nekad nebūtu domājis, ka viņi par mani tik ļoti raizējas!

— Jā, tu vari tur dzīvot, — Ronja sacīja.

— Līdz pat pavasarim!

Matisam arī likās apsveicami, ka Birka uzturējās pie savējiem.

— Protams, protams, — viņš sacīja Lūvisei.

— Tas sumpurnēns var nākt un iet, kad vien grib. Es gan lūdzu viņu nākt mums līdzi uz mājām. Bet man ir liels atvieglojums, ka ik brīdi nevajag ska­tīties uz viņu sarkano pauri!

Dzīve Matisa pilī ritēja savu gaitu, un patlaban tur atkal valdīja jautrība. Laupītāji dziedāja un dancoja, un Matiss smējās savus dārdošos smiek­lus uz mata kā agrāk.

Bet laupītāju dzīve vis negāja uz priekšu kā agrāk. Cīņa ar fogta kareivjiem bija kļuvusi nik­nāka. Matiss zināja, ka nu tie patiešām ir viņam uz pēdām. Un, kāpēc, to viņš Ronjai pastāstīja.

— Tikai tāpēc vien, ka mēs kādā tumšā naktī izpestījām Pelji no nejaukā cietuma kambara, kur viņš sēdēja. Un pie tās pašas reizes arī divus no Borkas sumpurņiem.

— Mazais Klipens gan domāja, ka Pelji pa­kārs, — Ronja ieteicās.

— Manus laupītājus neviens nekar, — Matiss sacīja. — Un nu es tam nelietim fogtam esmu parādījis, ka laupītāji nav ar pliku roku ņemami!

Bet Plikpauris Pērs prātnieciski purināja savu kailo galvu.

— Tāpēc arī mums mežs ir pilns ar kareivjiem kā sūdu mušām. Un fogts beidzot uzvarēs, Matis, cik reižu man tas tev jāsaka?

Nu jau viņš, Plikpauris Pērs, atkal sāka savu gaušanos par to, ka Matisam un Borkam vajagot izlīgt, iekams nav par vēlu. Ar fogtu un visiem viņa daudzajiem kareivjiem varbūt varētu tikt galā viena vienīga stipra laupītāju banda, nevis divas, kas lielāko daļu sava laika izšķiež, viena otru apmānot un kaujoties par laupījumu kā vilki ap gaļas gabalu. Tā runāja Plikpauris Pērs.

Tādas valodas Matisam netikās dzirdēt. Pietika jau, ka šad un tad viņš pats par to zūdījās.

— Tu runā tā, it kā tev būtu kāda saprašana, vecais vīrs, — Matiss īgņojās. — Savā ziņā jau tev ir arī taisnība. Bet kas tādai laupītāju bandai būs par vadoni, kā tu domā?

Viņš ļauni iesmējās.

— Borka, ko? Es, Matiss, esmu varenākais un spēcīgākais laupītāju vadonis pār visiem kalniem un mežiem un domāju tāds palikt! Bet nevar jau būt drošs, ka mīļotais Borka to sapratīs.

— Tad pierādi viņam to, — Plikpauris Pērs ieteica. — Divcīņu ar viņu tu taču vinnēsi, tu, lielais vērsi!

To Plikpauris Pērs viltīgi bija izprātojis vien­tuļos brīžos. Divcīņa, kas parādīs Borkam viņa vietu un darīs viņu saprātīgu; pēc tam Matisa pilī būs viena vienīga laupītāju banda, kur visi ko­pīgiem spēkiem līdzēs uzvest kareivjus uz nepa­reizām pēdām un sagandēs tiem dzīvi, līdz tie nogurs vajāt laupītājus. Vai tas nebūtu viltīgi?

— Man liekas, ka visviltīgāk būtu izbeigt lau­pīšanu, — Ronja ierunājās. — Tā man vienmēr ir licies.

Plikpauris Pērs uzsmaidīja viņai savu laipno bezzobu smaidu.

— Tur tev, Ronja, gan ir taisnība! Tik gudra tu esi! Bet es esmu par vecu un nespēcīgu, lai to spētu iedzīt Matisam paurī!

Matiss sirdīgi uz viņu paskatījās.

— Un to saki tu, kas pats esi bijis drošsirdīgs laupītājs gan pie mana tēva, gan pie manis! Beigt laupīšanu! No kā tad mēs vēlāk dzīvosim, vai par to tu esi domājis? •

— Vai tu nemaz neesi pamanījis, — Plikpauris Pērs iejautājās, — ka ir cilvēki, kas nav laupī­tāji un tomēr dzīvo?

— Jā, bet kā? — Matiss sadrūvējies prasīja.

Ak vai, varot dažādi, Plikapuris Pērs skaidroja.

— Es zinu, ko varētu tev iemācīt, ja nezi­nātu, ka tu esi un paliksi laupītājs, līdz tevi pa­kārs. Bet Ronjai, kad pienāks laiks, es pastāstīšu kādu mazu, labu noslēpumu.

— Kādu noslēpumu? — Matiss saausījās.

— Kā jau tikko minēju, — Plikpauris Pērs tur­pināja, — to es pastāstīšu Ronjai, lai tajā dienā, kad tevi pakārs, viņa nepaliktu bez atspaida!

— Pakārs, pakārs un pakārs! — Matiss sir­dījās. — Tagad tu apklusti, vecais nelaimes putns!

Un dienas gāja, Matisam neklausot Plikpaura Pēra padomu. Bet kādā agrā rītā, iekams Matisa laupītāji vēl nebija paspējuši apseglot savus zir­gus, uz Vilka žokļiem atauļoja Borka un paģērēja, ka gribot runāt ar Matisu. Borka nesa nelaimes vēsti. Un, tā kā viņa nāvīgākais ienaidnieks ne pā­rāk sen tik cēli bija izglābis no fogta cietuma divus Borkas vīrus, viņš gribēja Matisam atdarīt un to brīdināt. Borka sacīja, lai todien neviens laupītājs, kam dārga dzīvība, nerādot mežā savu degunu. Jo nu tie atkal esot gatavībā. Borka nāca tieši no Laupītāju takas, kur kareivji bija ierīkojuši slēpni. Divus no viņa vīriem tie jau bija paguvuši notvert un trešo, kad tas mēģināja bēgt, smagi ievainoja ar bultu.

— Sitie nelieši i maizes kumosu nenovīd na­baga laupītājam, — Borka rūgti noteica.

Matiss sarauca uzacis.

— Nē, drīz mums vajadzēs tiem iemācīt prasties kaunu! Sitā vairs ilgāk nevar iet!

Tikai pēc tam viņš attapa, ka bija pasacījis «mēs», un smagi nopūtās. Brīdi Matiss stāvēja kluss un mēroja ar skatienu Borku no galvas līdz kājām.

— Mums varbūt vajadzētu… mesties kopā, — viņš beidzot izdabūja, pats notrīsēdams par saviem vārdiem. Tā runāt ar Borkas dēlu! Viņa tēvs un tēvatēvs, un tēvatēvatēvs, to izdzirduši, apgrieztos kapā otrādi!

Bet Borka izskatījās atdzīvojies.

— Nu tu reiz pateici kaut ko gudru, Matis! Viena stipra laupītāju banda, tas būtu labi! Zem viena stipra vadoņa! Es zinu vienu, kas derētu! — to pateicis, viņš izslējās. — Būdams tik stiprs un apņēmīgs!

Tad Matiss izgrūda briesmīgus smieklus.

— Panāc šurp, tad es tev parādīšu, kurš der par vadoni!

Un tā Plikpauris Pērs panāca savu gribu. Jāno­tiek divcīņai, to Matiss ar Borku beidzot bija ie­skatījuši par pareizu. Matisa vīriem bija liels uz­traukums par tik ievērojamu jaunumu, un cīņas rītā viņa laupītāji tā šūmējās, ka Lūvisei nācās izdzīt tos ārā.

— Ārā! — viņa kliedza. — Es nespēju klausīties šito jandāliņu!

Pietika jau klausīties Matisu. Viņš staigāja pa zāli uz priekšu un atpakaļ, plātīdamies un zobus griezdams, ka viņš samīcīšot Borku tā, ka pat Un- dise viņu pēc tam nepazīšot.