ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

Bet pils zālē turpinājās svētki. Līdz Plikpauris Pērs aiz noguruma piepeši novēlās uz grīdas. Par spīti savam vecumam, viņš bija pieredzējis vienu priecīgu un jautru dienu, bet nu vairs nejaudāja, un Ronja palīdzēja viņam aiziet uz guļamkambari. Tur viņš apmierināts un bez spēka atkrita savā gultā, un Ronja apsedza viņu ar zvērādu.

— Manu veco sirdi mierina tas, — Plikpauris Pērs sacīja, — ka ne tu, ne Birka negribat būt lau­pītāji. Ar prieku to varēja darīt agrākus laikus, tad

es neko nesacītu. Bet nu ir bargāki laiki, nu tu, cil­vēks, vari tikt pakārts, iekams paspēsi noskaitīt tēvreizi.

— Jā, un cilvēki tad kliedz un raud, kad viņiem atņem to, kas viņiem pieder, — Ronja piebilda. — Es to nemūžam nespētu izturēt.

— Nē, mans bērns, to tu nemūžam nespētu iz­turēt, — Plikpauris Pērs sacīja. — Bet nu es tev pastāstīšu kādu mazu, labu noslēpumu, ja tu apso­lies to neteikt nevienai dzīvai dvēselei.

Un Ronja apsolījās.

Tad Plikpauris Pērs saņēma viņas mazās, sil­tās rokas, lai sasildītu savas, kas bija aukstas, un pastāstīja.

— Tu, mans prieks un mana līksme, — viņš sacīja. — Kad es biju jauns un dzīvojos pa mežu uz mata kā tu, man gadījās reiz izglābt dzīvību kādam mazam pelēkam mošķulim, ko harpijas par visu vari gribēja nogalēt. Pelēkie mošķuļi jau ir vieni salašņas, bet tas bija tāds kā citādāks, un patei­cīgs viņš pēc tam bija tik ļoti, ka gandrīz vai ne­tiku no viņa vaļā. Viņš ietiepās un gribēja man dot… re, arī Matiss ir klāt, — Plikpauris Pērs sacīja, jo nu durvīs stāvēja Matiss un gribēja zināt, kur Ronja tik ilgi paliek. Svētki bija beigušies, un bija laiks Vilka dziesmai.

— Vispirms man jānoklausās līdz galam šī pa­saka, — Ronja sacīja.

Un, kamēr Matiss ietiepīgi stāvēja un gaidīja, Pikpauris Pērs iečukstēja turpinājumu viņai ausī.

— Tad jau labi, — Ronja noteica, kad bija visu dzirdējusi.

Tad pienāca nakts. Visa Matisa pils ar visiem saviem rupjajiem laupītājiem drīz jau gulēja. Ti­kai Matiss grūši žēlojās savā guļas vietā. Lūvise bija pamatīgi ieziedusi visas viņa brūces un visus sasitumus, bet nekas nelīdzēja. Tikai tagad viņš sāka just sāpes, un, tiklīdz pakustināja kaut mazo pirkstiņu, vainas radīja neizsakāmas ciešanas. Ma­tiss ne acu neaizvēra, un viņu kaitināja tas, ka Lūvise var tik mierīgi gulēt. Beidzot viņš to pa­modināja.

— Man sāp, — viņš gaudās. — Un mana vie­nīgā cerība ir, ka tas rakaris Borka guļ un mokās vēl trakāk!

Lūvise pagriezās pret sienu.

— Ek, vīrišķi, — viņa noteica un tūliņ aizmiga.

Veciem vīriem nav ko sēdēt un saldēt dibe­nu, kad tiekas meža zvēri, — Lūvise stingri sacīja, kad nākamajā dienā Plikpaurim Pērām bija drebuļi un sāpes visā ķermenī un viņš negri­bēja celties augšā. Savu gultu viņš atteicās atstāt vēl arī tad, kad drebuļi jau sen bija pārgājuši.

— Blenzt sienā es varu tiklab sēžot, kā guļot, — viņš sacīja.

Katru dienu Matiss ienāca pie viņa kambarī, lai pavēstītu, kā jaunā laupītāju dzīve iet uz priekšu. Matiss pats bija apmierināts. Viņš teica, ka Borka uzvedoties labi un muti nepalaižot. Saprātīgs vīrs viņš esot turklāt, un kopā viņi esot dabūjuši vienu labu laupījumu pēc otra. Fogta kareivjus viņi esot apmānījuši, ka prieks redzēt, un drīz Matisa mežā būšot tukšs no visiem uzmācīgajiem kareive- ļiem, — tā droši apgalvoja Matiss.

— Jā, jā, lielies, kad jāsi mājās, — Plikpauris Pērs burkšķēja, bet Matiss viņā neklausījās. Vi­ņam arī nebija daudz laika to darīt.

— Izdilušais vārguli, — viņš maigi sacīja, pa- pliķēdams Plikpauri Pēru, iekams aizgāja. — Sa­ņemies spēkā, lai vari vismaz nostāvēt uz kājām!

Un šai ziņā Lūvise darīja visu, ko vien spēja. Viņa atnesa siltu, spēcinošu zupu un daudz ko citu, kas Plikpaurim Pērām garšoja.

— Ieēd zupu, lai vari sasildīties, — viņa teica. Tomēr pat viskarstākā zupa nespēja izdzīt auk­stumu no Plikpaura Pēra, un tas darīja raizes Lūvisei.

— Mēs varētu ienest viņu zālē un sasildīt, — Lūvise ieteicās Matisam kādu vakaru. Un, Matisa spēcīgo roku nests, Plikpauris Pērs atstāja savu vientulīgo kambari. Viņam vajadzēja gulēt kopā ar Matisu. Lūvise pārcēlās pie Ronjas.

— Beidzot es, vecs nabags, tikšu reiz pie sil­tuma, — Plikpauris Pērs priecājās.

Matiss bija tik karsts kā svelmējoša uguns, un Plikpauris Pērs pielīda viņam klāt kā bērns, kas meklē siltumu un mierinājumu pie savas mātes.

— Nebāzies man virsū, — Matiss sacīja. Bet tas nelīdzēja, Plikpauris Pērs tik līda vien klāt. Un, kad atausa rīts, viņš atteicās iet atpakaļ uz savu kambari. Šai gultā viņš jutās labi un šeit gri- gēja palikt. Te viņš varēja gulēt un skatīties, kā pa dienu rosās Lūvise, šeit vakaros pārradušies, ap viņu salasījās laupītāji un stāstīja savas dēkas; arī Ronja pārnākusi stāstīja, kā viņai ar Birku gā­jis pa mežu. Plikpauris Pērs jutās apmierināts.

— Kamēr es gaidu, es gribētu, lai šitā būtu visu laiku, — viņš sacīja.

— Ko ta tu gaidi? — Matiss vaicāja.

— Kā tev liekas, ko? — Plikpauris Pērs atvai- cāja.

Matiss nespēja uzminēt. Bet nemierīgu prātu viņš manīja, ka Plikpauris Pērs aizvien vairāk izdziest, un apjautājās Lūvisei:

— Kā tu domā, kas viņam ir?

— Vecums, — Lūvise atbildēja.

Matiss bailīgi uz viņu paskatījās.

— Bet no tā taču viņš nemirs?

— Mirs gan, — Lūvise atteica.

Tad Matiss ieraudājās.

— Nē, ej pa gaisu kā divi deviņi! — viņš bļā­va. — Ar to es neesmu mierā!

Lūvise purināja galvu.

— Daudz ko tu vari noteikt, bet to noteikt tu nevari!

Arī Ronja raizējās par Plikpauri Pēru, un, jo vairāk viņš dzisa, jo vairāk tā pie viņa sēdēja. Nu viņš lielāko tiesu tikai gulēja un snauda, pa brī­žam atvērdams acis un paskatīdamies uz Ronju. Tad viņš pasmaidīja un sacīja:

— Mans prieks un acuraugs, tu taču neaizmir­sīsi, ko uzzināji?

— Nē! Kaut tikai varētu vien atrast, — Ronja sacīja.

— Gan jau varēsi, — Plikpauris Pērs apgal­voja. — Kad pienāks laiks, atradīsi!

— Jā, gan jau būs labi, — Ronja piekrita.

Gāja laiks, un Plikpauris Pērs kļuva aizvien

vārgāks. Beidzot pienāca nakts, kad pie viņa sē­dēja visi — Matiss un Lūvise, un Ronja, un lau­pītāji. Plikpauris Pērs gulēja nekustīgi, aizvēris acis. Matiss nobijies meklēja kādas dzīvības zīmes. Bet ap gultu bija krēslains, lai gan bija uguns at­blāzma un tauku sveces, kuras Lūvise bija iededzi­nājusi; nē, nevarēja samanīt nekādas dzīvības zī­mes, un Matiss pēkšņi iekliedzās:

— Viņš ir miris!

Tad Plikpauris Pērs pavēra vienu aci un pārme­toši palūkojās uz Matisu.

— Zināms, ka neesmu miris! Vai tu domā, ka man nav tik daudz saprašanas, lai es pateiktu ar­dievas, pirms aizeju?

Pēc tam viņš labu laiku snauduļoja, un viņi tur stāvēja klusi un dzirdēja vienīgi atsevišķus viegli svelpjošus elpas vilcienus.

— Bet nu, — Plikpauris Pērs ieteicās un atvēra acis, — labie draugi, nu es atvados no jums visiem! Jo nu es miršu.

Un tā viņš nomira.

Ronja nekad vēl nebija redzējusi kādu mirstam, un viņa brītiņu raudāja. «Lai gan pēdējā laikā viņš izskatījās stipri noguris,» Ronja domāja, «tagad varbūt viņš varēs atpūsties kādā citā vietā, par kuru es nekā nezinu.»