ASTRĪDA LINDGRĒNE: Ronja -laupītāja meita

«Nekad mūžā man vēl nav bijis tik grūti,» Ronja

domāja. Nu viņai tas jāpasaka, tas satrieks Matisu, to viņa saprata, bet tas ir jāpasaka. Ka Ronja grib palikt pie Birkas. Ka nevar atstāt viņu vienu no­salstam mežā ziemā — Birk, manu brāli, ne­viens mūs nemūžam nešķirs, vai tad tu to nezini?

Tikai tagad Matiss ieraudzīja Birku un smagi nopūtās. Bet tad uzsauca:

— Panāc šurp, Birk, Borkas dēls! Es gribu tev kaut ko sacīt!

Birka negribīgi tuvojās un ne vairāk, kā nepie­ciešams. Izaicinoši paskatījies uz Matisu, viņš jau­tāja:

— Ko tu gribi?

— Taisnību sakot, tevi iekaustīt, — Matiss at­bildēja. — Bet to es nedarīšu. Toties es tevi ļoti lūdzu: nāc tagad man līdzi uz mājām, uz Matisa pili! Ne jau tāpēc, ka tu man patiktu, dieva dēļ, to neiedomājies! Bet manai meitai tu patīc, tā esmu sapratis, un, kas zina, varbūt arī es ar laiku pieradīšu. Beidzamā laikā esmu šo to pārdo­mājis!

Kad Ronja aptvēra, ko Matiss tika pasacījis, viņai krūtīs kaut kas iedziedājās. Ronja juta, ka kaut kas atraisās. Tas nejaukais ledus gabals, ko viņa pēdējā laikā bija nēsājusi sevī, tas izkusa kā pavasara strautiņā — kā tēvs varēja to panākt ar dažiem vārdiem? Kā piepeši varēja notikt tas brīnumainais, ka Ronjai vairs nevajadzēja izvēlē­ties starp Birku un Matisu? Tos abus, kurus viņa mīlēja, — nu viņai nevajadzēja nevienu no vi­ņiem zaudēt! Bija noticis brīnums — tieši šeit un tieši šai mirklī! Pilna prieka, mīlestības un pateicības Ronja paskatījās uz Matisu. Un uz Birku. Tad viņa pamanīja, ka viņš it nemaz nav priecīgs. Birka izskatījās samulsis un aizdomīgs, un Ronjai sametās bail. Tik ietiepīgu un stūrgalvīgu dabu kā viņam; padomā, ja nu Birka negrib saprast savu labumu, ja nu viņš negrib nākt līdzi!

— Matis, — Ronja ieteicās, — man jāparunā ar Birku divatā!

— Kāpēc tā? — Matiss jautāja. — Nūja, es tik­mēr iešu un apskatīšos savu veco Lāčalu. Bet runā ātri, jo mums laiks iet mājās!

— Mums laiks iet mājās! — Birka nicīgi no­teica, kad Matiss bija aizgājis. — Uz kādām mājām? Vai viņš domā, ka es būšu viņa iekaustāmais puika pie Matisa laupītājiem? Nemūžam!

— Iekaustāmais puika! Cik tu esi dumjš! — Ronja sacīja un bija dusmīga. — Vai tu labāk gribi nosalt Lāčalā?

Brīdi klusējis, Birka sacīja:

— Jā, domāju gan!

Tad Ronju pārņēma izmisums.

— Dzīvība ir tāda manta, kuru vajag glabāt, vai tu to nesaproti? Un, ja tu paliksi pa ziemu Lāčalā, tad izpostīsi savu mūžu! Un manu!

— Kāpēc tu tā saki? — Birka brīnījās. — Kā es varu izpostīt tavu mūžu?

Tad Ronja izmisusi un noskaitusies iekliedzās:

— Tāpēc, ka tad es palikšu pie tevis, tu, aitas- galva! Vai tu to gribi vai ne!

Birka stāvēja klusi un ilgi skatījās Ronjā, tad teica:

— Vai tu zini, ko tu runā, Ronja?

— Zinu gan, — Ronja atkliedza. — To, ka ne­kas nevar mūs šķirt! Un arī tu to zini, aitasgalva tāds!

Tad Birka pasmaidīja savu visjaukāko smaidu, un viņš izskatījās skaists, kad smaidīja.

— Tavu dzīvi es negribu izpostīt, māšel! To es vismazāk vēlos darīt. Es sekošu tev, kur vien tu iesi. Pat tad, ja man būs jādzīvo pie Matisa lau­pītājiem, līdz dabūju galu!

Viņi bija nodzēsuši uguni un visu sakravājuši. Nu viņi atstāja Lāčalu, un tas bija grūti. Bet Ronja pačukstēja Birkām klusi, tā, lai Matiss nedzird un nesāk nevajadzīgi baiļoties:

— Nākamo pavasari mēs atkal pārvāksimies uz šejieni!

— Jā, jo tad mēs joprojām būsim dzīvi! — Birka sacīja, un tā vien likās, ka viņam ir prieks par to.

Arī Matiss bija priecīgs. Viņš gāja pa priekšu

cauri mežam un dziedāja tik skaļi, ka visi savvaļas zirgi viņu ceļā izbiedēti aizskrēja starp kokiem. Visi, izņemot Rakari un Trakuli. Tie rāmi stāvēja un gaidīja, domādami, ka nu atkal būs skriešanās.

— Šodien ne, — Ronja mierināja, noglaudī­dama savu zirgu. — Bet varbūt jau rīt. Varbūt vēl daudz dienu, ja nebūs pārāk liels sniegs!

Un Birka papliķēja Trakuli.

— Jā, mēs vēl atgriezīsimies! Turieties tik pie dzīvības!

Viņi ieraudzīja, ka zirgiem jau ir izaugusi bie­zāka spalva, drīz tie būs pavisam pinkaini, lai aiz­sargātos pret aukstumu. Arī Rakaris un Trakulis izdzīvos līdz pavasarim.

Bet Matiss bija aizgājis tālu uz priekšu mežā un dziedāja, nu viņiem vajadzēja pasteigties to noķert. Un, kad viņi bija ilgi gājuši, viņi tuvojās Vilka žokļiem. Tur Birka apstājās.

— Matis, — viņš sacīja, — es vispirms gribu aiziet uz mājām, uz Borkas cietoksni, un apskatī­ties, kā dzīvo Undise ar Borku. Bet es esmu tev dikti pateicīgs, ka varu nākt pie tevis un satikt Ronju vienmēr tieši tad, kad gribu.

— Jā, jā, — Matiss novilka, — viegli jau man nebūs, bet nāc vien!

Tad viņš iesmējās.

— Vai zināt, ko saka Plikpauris Pērs? Tas teļapakausis domā, ka fogts un kareivji beidzot uzvarēs, ja mēs nepiesargāšoties. Un tāpēc būtu gudrāk, viņš saka, ja Matisa laupītāji un Borkas laupītāji mestos uz vienu roku; jā, plānprātīgu domu viņam netrūkst, tam vecajam nelgām!

Viņš līdzcietīgi paskatījās uz Birku.

— Žēl, ka tavs tēvs ir tāds mēslu vabole, citādi par to varbūt varētu padomāt.

— Tu pats esi laba mēslu vabole! — Birka drau­dzīgi sacīja, un Matiss atzinīgi pasmaidīja.

Birka sniedza Ronjai roku. Seit, lejpus Vilka žokļiem, viņi mēdza atvadīties.

— Mēs vēl redzēsimies, laupītājmeit! Visas die­nas, to tu zini, māšel!

Ronja pamāja ar galvu.

— Visas dienas, Birk, Borkas dēls!

Kad Matiss ar Ronju ienāca velvju zālē, lau­pītāji uzreiz apklusa. Neviens neiedrošinājās ga­vilēt — tas bija tik sen, kad viņu vadonis bija atļāvis Matisa pilī jebkādu gavilēšanu. Vienīgi Plikpauris Pērs aiz prieka iztaisīja savam vecu­mam nedabīgi augstu lēcienu, palaizdams vieglu purkšķi. Bet to viņš uzņēma mierīgi.

— Kaut kādam salūtam tak jābūt, kad ļaudis pārrodas mājās, — sacīja Plikpauris Pērs. Un par to Matiss tik stipri un ilgi smējās, ka laupītājiem aiz laimes asaras saskrēja acīs. Tie bija pirmie smiekli, kurus viņi dzirdēja kopš tā nelaimīgā rīta pie Elles rīkles, un laupītāji steidzās piebal­sot. Viņi smējās locīdamies — visi smējās, arī Ronja. Bet tad no aitu kūts ienāca Lūvise un ie­stājās klusums. Nevar taču smieties, kad redzi, kā māte saņem savu pazudušo, tikko mājās pārnākušo bērnu, — arī par to laupītājiem savā vientiesībā saskrēja asaras acīs.

— Lūvis, vai tu nevarētu man sataisīt lielo ūdens baļļu? — Ronja jautāja.

Lūvise pamāja ar galvu.

— Jā, es jau sildu ūdeni!

— Tā jau es domāju, — Ronja sacīja. — Tu esi māte, kas domā par visu. Un netīrāku bērnu tu vēl nekad nebūsi redzējusi!

— Nē, nebūšu vis!

Ronja gulēja savā gultā paēdusi, tīra un sasil­dījusies. Viņa bija ēdusi Lūvises maizi un izdzē­rusi stopu piena, un pēc tam Lūvise bija berzusi viņu lielajā veļas baļļā, līdz āda spīdēja. Nu viņa gulēja savā vecajā gultā un caur aizkariem skatī­jās, kā pavardā lēnām kuras uguns. Viss bija tā, kā tam jābūt. Lūvise bija nodziedājuši viņai un Matisam Vilka dziesmu. Bija laiks gulēt. Ronja bija samiegojusies, bet domas vēl arvien klaiņoja apkārt.

«Lāčalā, tur tagad gan ir auksts,» Ronja domāja. «Un es te guļu, un man ir silti līdz pat kāju pirkstiem. Vai nav savādi, ka tu vari būt laimīgs par tādiem sīkumiem!» Pēc tam viņa iedomājās par Birku un prātoja, kā viņam klājas savā Borkas cietoksnī. «Kaut nu arī viņš būtu sasildījies līdz pat kāju pirkstiem,» Ronja domāja un aizvēra acis. «To es viņam rīt pajautāšu.»