ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

uzlidoja zirga mugurā.

— Nu, Rakari, — viņa ieteicās. Un, apmetuši plašu loku, uz galvas ielidoja ezeriņā. Viņa iznira

īstajā brīdī, lai redzētu, kā Rakaris un Trakulis pilnos auļos nozūd starp kokiem.

Birka pasniedza Ronjai roku un izvilka viņu ārā. Viņš to darīja, neteikdams ne vārda un ne­skatīdamies uz Ronju. Ronja, tāpat klusu ciešot, izrāpās krastā. Viņa nopurinājās, ka ūdens vien nošļakstījās visapkārt. Un nevaldāmi iesmējās:

— Šodien es vairs nejāšu!

Tad arī Birka nevarēja noturēt smieklu šalti:

— Arī es to nedarīšu!

Tad pienāca vakars. Aiz apvāršņa grima saule, nolaidās krēsla — pavasara krēsla —, tā bija tikai tāds savāds mijkrēslis, kas ietina kokus, kad ne­maz neiestājās nakts un tumsa. Mežā palika kluss. Vairs nedzirdēja ne strazdus, ne dzeguzes. Visi lapsēni salīda savās alās, visi vāverēni un zaķēni savos dobumos un migās, odze palīda zem akmens. Nekas vairs nebija dzirdams, vien ūpja drūmie vaidi attālu prom, bet drīz apklusa arī tie.

Bija tā, it kā viss mežs gulētu. Bet pamazām tas tagad modās savai krēslas dzīvei. Sāka kūņoties visas krēslas radības, kas tur mājoja. Sūnās čabēja, lodāja un lavījās. Rumpainīši trīņājās starp ko­kiem, pinkainie putu troļļi rāpoja pa akmeņiem, un pelēkie mošķuļi bariem vien līda ārā no savām paslēptuvēm un šņāca, lai iebiedētu visus, kurp vien tie gāja. Un lejup no kalna laidās mežonīgās harpijas, visnežēlīgākās, vistrakākās no visiem me­ža radījumiem; tās spīdēja tik melnas pret gaiša­jām pavasara debesīm. Ronja ieraudzīja tās, un šis skats viņai nepatika.

— Te visapkārt ir vairāk māžu, nekā vajadzīgs! Bet nu es, būdama slapja un vienos zilumos, gribu mājās!

— Slapja un vienos zilumos tu esi gan, — Birka piekrita. — Bet tu jau arī esi nodzīvojusi veselu dienu pavasarī.

Ronja zināja, ka pārāk ilgi ir palikusi mežā. Un, atvadījusies no Birkas, viņa pūlējās izdomāt, kā apvārdot Matisu un likt tam saprast, kāpēc bijis jāpaliek pavasarī līdz vēlam vakaram.

Bet ne Matiss, ne arī kāds cits nelikās redzam Ronju, kad viņa ienāca zālē. Tur bija citas raizes.

Pavarda priekšā, bāls un aizvērtām acīm, uz aitādas gulēja Sturkass. Un viņam blakus uz ce­ļiem tupēja Lūvise un pārsēja brūci kaklā. Visi pārējie laupītāji stāvēja apkārt un skatījās. Vie­nīgi Matiss skraidīja uz priekšu un atpakaļ kā sa­niknots lācis. Viņš kliedza un ārdījās.

— Ak, šitie mēslu vaboles no Borkas dzimtas, šitie mēslu vaboles no laupītājiem! Ak, šiten tādi bandīti! Ak, es viņus nožmiegšu citu pēc cita, līdz neviens no viņiem vairs roku un kāju nespēs šai saulē pakustināt! Ak, ak!

Te Matisam aptrūka vārdu un bija dzirdama ti­kai nebeidzama rēkšana, līdz Lūvise stingri norā­dīja uz Sturkasu. Tad Matiss aptvēra, ka nabadzi­ņam ir grūti panest tik lielu jezgu, un viņš negri­bīgi apklusa.

Ronja saprata, ka Matiss šobrīd nav īstais, ar kuru runāt. Par notikušo labāk pajautāt Plikpau­rim Pērām.

— Tādus kā Borka vajadzētu pakārt, — Plik­pauris Pērs sacīja. Un viņš pastāstīja, kāpēc.

Pie Laupītāju takas Matiss ar saviem ašajiem zē­niem bija gulējuši un uzmanījuši laupījumu, stās­tīja Plikpauris Pērs. Un tad, par laimi, bija braucis liels bars ļaužu — tirgotāji ar lieliem saiņiem, ēdienu un ādām, un piedevām vēl kaudzi naudas. Tiem nebija pieticis saprašanas aizstāvēties, un tālab arī viss tika atņemts.

— Vai viņi tad nedusmojās? — Ronja nomākta ievaicājās.

— Un kā vēl! Kā viņi lamājās un šūmējās, un plosījās! Bet bija jāsteidzas tikt prom. Droši vien viņi metās pie fogta sūdzēties.

Plikpauris Pērs ķiķināja. Taču Ronja nevarēja saprast, par ko te jāķiķina.

— Un tad, vai vari iedomāties, — Plikpauris Pērs turpināja, — kad nu mēs visu bijām sakrā­vuši zirgiem mugurās, lai dotos uz mājām, tad ierodas Borka ar saviem dienderiem un arī grib laupījumu. Un, šitie rakari, viņi šauj! Tā Sturkass dabūja bultu tieši kaklā. Un tad, saprotams, arī mēs šāvām; jā, jā, gan jau kādi divi trīs no viņiem arī dabūja tikpat daudz, cik Sturkass.

Matiss pienāca īstajā brīdī, lai noklausītos pē­dējos vārdus, un viņš grieza zobus.

— Pagaidi tik, šitas vēl ir tikai sākums, — viņš sacīja. — Es nožmiegšu visus pēc kārtas. Līdz šim es izturējos mierīgi. Bet nu visiem Borkas laupītājiem reiz būs gals.

Ronja juta, ka viņā mostas niknums.

— Bet, ja nu gals būs arī visiem Matisa laupī­tājiem, vai par to tu esi padomājis?

— Par to es nedomāju domāt, — Matiss at­cirta. — Jo tā nebūs.

— Ko tu par to zini, — Ronja teica.

Pēc tam viņa aizgāja un apsēdās pie Sturkasa. Ronja uzlika roku viņam uz pieres un juta, ka vi­ņam ir drudzis. Sturkass atvēra acis un, paskatī­jies uz Ronju, vāri pasmaidīja.

— Mani viņi tik viegli vis nenokniebs, — viņš sacīja, bet tas skanēja diezgan neskaidri.

Ronja saņēma viņa roku un turēja to.

— Nē, Sturkas, tevi viņi tik viegli vis neno­kniebs.

Ilgi viņa tā sēdēja un turēja Sturkasa roku. Viņa nelēja asaras. Bet dziļi sevī viņa gauži rau­dāja. Pēc ievainojuma Sturkass sagulēja drudzī trīs dienas. Viņš bija smagi slims un gu­lēja pa pusei bezsamaņā. Bet Lūvise prata daudzas ārstniecības mākas un ar savām zālītēm un aplie­kamiem kā māte kopa Sturkasu, un visiem par iz­brīnu ceturtajā dienā viņš bija augšā: gan vājš uz kājām, bet citādi pietiekami spirgts. Bulta bija trāpījusi kakla dzīslu, un, jo vairāk tā dzija, jo stiprāk savilkās. Tāpēc Sturkasa galva liecās uz vienu pusi, kas piešķīra viņam tādu sērīgu izskatu, un tomēr viņš bija tikpat dzīvīgs un jautrs kā al­laž. Visi laupītāji priecājās, ka viņš izdzīvojis, un, ja tie dažreiz viņam uzsauca — Sķībpauris, kad tiem no viņa kaut ko vajadzēja, tas bija domāts pa jokam. Un Sturkass par to nebēdājās.

Bēdājās vienīgi Ronja. Nesaskaņa starp Matisu un Borku darīja viņas dzīvi grūtu. Viņa bija cerē­jusi, ka šī naidošanās pamazām norims pati no sevis. Pašlaik tā uzliesmoja no jauna un kļuva bīstama. Katru rītu, kad Matiss ar saviem laupī­tājiem izjāja caur Vilka žokļiem, Ronjai bija jā­raizējas, cik no viņiem pārjās mājās neievainoti. Viņa nomierinājās tikai tad, kad vakarā visi sasē­dās ap garo galdu. Bet nākamo rītu nemiers atkal bija klāt, un viņa jautāja savam tēvam:

— Kāpēc jums, Borkam un tev, tā jādzenas vie­nam pēc otra dzīvības?

— Prasi Borkam! — Matiss atteica. — Viņš iz­šāva pirmo bultu. Sturkass tev to pastāstīs.

Tomēr arī Lūvise beidzot nenocietās.

— Bērns ir gudrāks par tevi, Matis! Tas var beigties tikai ar asinspirti un nelaimi, un kam no tā būs kāds labums?

Kad viņam pretī nostājās gan Ronja, gan Lū­vise, Matiss saniknojās.

— Kam no tā būs kāds labums? — viņš au­roja. — Kam no tā būs kāds labums? Lai Borka bei­dzot aizvācas no Matisa pils, vai jūs, stulbeņi, to neapjēdzat?

— Un vai tam akurāt jānotiek, izlejot asinis tā, lai visi aiziet uz viņpasauli, iekams jūs paspēsiet to izdarīt? — Ronja jautāja. — Vai tad citas izejas nav?

Matiss skābi paskatījās uz viņu. Par to vēl va­rēja ķīvēties ar Lūvisi. Bet, ka Ronja nav ar viņu uz vienu roku, tas bija vairāk, nekā viņš spēja izturēt.

— Atrodi citu ceļu tu, kas esi tik dūšīga! Izdzen tu Borku no Matisa pils! Pēc tam lai viņš guļ kā netīra lapsa mežā ar visiem saviem sumpurņiem. Es tiem nekā nedarīšu.