ASTRĪDA LINDGRĒNE - Ronja -laupītāja meita

Matiss apklusa un, nedaudz padomājis, nomur­mināja:

— Bet, ja es nevaru nogalēt vismaz Borku, lai tad mani sauc par nelieti starp laupītājiem!

Katru dienu Ronja ar Birku satikās mežā. Tas bija viņas mierinājums. Bet nu viņa vairs nevarēja dzīvot pavasarī tik bezbēdīgi un to nevarēja arī Birka.

— Pat pavasaris mums ir sabojāts, — Birka sa­cīja. — Divu vecu, tiepīgu laupītāju vadoņu dēļ, kas izkūkojuši prātu.

«Cik bēdīgi,» domāja Ronja, «ka Matiss ir kļu­vis par vecu, tiepīgu laupītāju vadoni, kas izkū­kojis prātu. Viņas Matiss, viņas priede mežā, viņas stiprums, — kāpēc ir tāda sajūta, ka Birka ir tas, pie kā meklēt patvērumu, kad ir grūti?»

— Ja tu nebūtu mans brālis, — viņa sacīja, — tad es nezinu…

Viņi sēdēja pie ezeriņa, un ap viņiem bija zie­doņa burvīgums, bet viņi to tikpat kā nemanīja.

Ronja prātoja.

— Ja tu nebūtu mans brālis, tad es varbūt nerai­zētos par to, ka Matiss grib nogalēt Borku.

Ronja paskatījās uz Birku un iesmējās.

— Un tā ir tava vaina, ka man ir tik daudz bēdu!

— Es negribu, lai tev būtu bēdas, — Birka sa­cīja. — Bet arī man nav viegli.

Viņi ilgi sēdēja, un viņiem bija smagi, bet ko­pīgais smagums abiem bija mierinājums. Un to­mēr viegli nebija.

— Ir tik nedroši, kad nezini, kas vakarā būs dzīvs, kas miris, — Ronja sacīja.

— Kaut arī neviens jau vēl nav miris, — Birka teica. — Taču tas atkarājas tikai no tā, vai fogta kareivji atkal būs sākuši mudžēt mūsu mežos. Ma­tiss un Borka gluži vienkārši nespēs viens otru nonāvēt. Tiem pietiks ko uzmanīties, lai turētu atstatumā kareivjus.

— Jā, kā tad, un tā ir laime, — Ronja piekrita.

Birka smējās.

— Kas to būtu domājis, ka no fogta kareivjiem var būt kāds labums?

— Nedroša tāda dzīve ir tik un tā, — Ronja sacīja. — Un nedrošas būs visas mūsu mūža die­nas tev un man.

Viņi aizgāja paskatīties, kā ganās savvaļas zirgi. Barā turējās arī Rakaris un Trakulis. Birka uzsvilpa tiem. Abi pacēla galvas un izskatījās tādi kā do­mīgi. Pēc tam atkal mierīgi turpināja ganīties. Va­rēja manīt, ka Ronja ar Birku šiem neko lielu ne­nozīmēja.

— Nezvēri jūs esat, — Birka sacīja. — Kaut arī ganāties te un izskatāties tik mīlīgi.

Ronja gribēja mājās. Pāris vecu, tiepīgu laupī­tāju vadoņu dēļ viņa vairs nevarēja mierīgi dzī­vot mežā.

Todien, tāpat kā citas dienas, viņi, Ronja un Birka, šķīrās krietnu gabalu pirms Vilka žokļiem un tālu no visām laupītāju takām. Viņi zināja, kur jāja Matiss un kur gāja Borkas ceļi. Tomēr viņi allaž baiļojās, ka tos kāds neierauga kopā.

Ronja ļāva Birkām aiziet pa priekšu.

— Redzēsimies rīt! — viņš sacīja. Un aizskrēja.

Kādu brītiņu Ronja pakavējās, lai paskatītos uz

jaunajiem lapsēniem. Tie lēkāja un rotaļājās — prieks bija skatīties uz tiem. Bet Ronja nejuta nekāda prieka un drūmi prātoja, vai jebkad maz būs tā kā agrāk. Varbūt viņa nekad vairs savā mežā nespēs būt priecīga.

Tā viņa gāja uz mājām un nonāca līdz Vilka žokļiem. Tur sardzē stāvēja Jūens un Mazais Kli- pens, un viņi izskatījās mundrāki nekā citkārt.

— Steidzies uz mājām, tad redzēsi, kas noti­cis, — Jūens mudināja.

Ronja kļuva ziņkārīga.

— Tam jābūt kaut kam uzjautrinošam, tas pēc jums redzams.

— Jā, vari man ticēt! — Mazais Klipens ķiķi­nāja. — Gan jau pati redzēsi.

Ronja sāka skriet. Kaut ko uzjautrinošu viņai nudien vajadzēja.

Drīz jau viņa bija pieskrējusi pie lielās zāles durvīm un iekšā dzirdēja Matisa smieklus. Tie bija skaļi, dārdoši smiekli, kas sasildīja Ronju un aizdzina nemieru. Un nu viņa gribēja zināt, kas Matisam liek tā smieties.

Steigšus viņa iemetās velvju zālē. Un, kolīdz Matiss viņu ieraudzīja, tā metās klāt un apkampa Ronju. Viņš pacēla Ronju augstu gaisā un pa­svieda riņķī — tik nesavaldīgs viņš bija.

— Ronja, meitiņ, — viņš kliedza, — tev bija taisnība! Nevajag nekādas asinsizliešanas. Nu Borka aizies kā divi deviņi ātrāk nekā palaidīs pirmo rīta pirdienu, tici man!

— Kā tā?

Matiss rādīja.

— Paskaties! Paskaties, ko es tikko nogrābu pats savām rokām!

Akmens zāle bija pilna satrauktiem laupītājiem, kas lēkāja riņķī un taisīja traci, tāpēc Ronja uz­reiz nevarēja saskatīt, ko Matiss rāda.

— Vai saproti, Ronja, meitiņ, es tikai pateikšu Borkam: «Vai tu paliksi vai iesi prom? Vai tu gribi atpakaļ savu čūskulēnu vai negribi?»

Tad viņa ieraudzīja Birku. Sasietām rokām un kājām, ar asiņainu pieri un izmisušu skatienu viņš gulēja dziļi stūrī, un viņam apkārt klaigādami un bļaudami lēkāja Matisa laupītāji:

— Hei, mazais Borkas dēls, kad tu iesi mājās pie sava tēva?

Ronja iekliedzās, un viņai no acīm izsprāga nik­numa asaras.

— Tu nedrīksti tā darīt! — viņa kliedza un sita ar dūrēm Matisam, kur vien tika tam klāt. — Tu, nezvērs, tu nedrīksti tā darīt!

Matiss ar būkšķi nolaida Ronju zemē, nu viņš bija gana smējies. Un tik stipri viņu pārņēma dus­mas, ka viņš nobāla.

— Ko mana meita saka, ko es nedrīkstu da­rīt? — viņš draudīgi jautāja.

— Es tev to pateikšu, — Ronja sacīja. — Lau­pīt tu vari naudu, mantas un kādas drazas vien

gribi, bet cilvēkus tu nedrīksti laupīt, jo tad es vairs negribu būt tava meita.

— Kas te runā par cilvēkiem? — Matiss ietei­cās, bet viņa balsi i pazīt nevarēja. — Es esmu noķēris čūskulēnu, uti, mazu sumpurni un beidzot gribu dabūt tīru savu sentēvu pili. Pēc tam tu vari būt vai nebūt mana meita — kā gribi.

— Ptū, tevi! — Ronja kliedza.

Plikpauris Pērs pienāca un nostājās starp vi­ņiem, jo bija nobijies ne pa jokam. Nekad viņš nebija Matisu redzējis ar tik pārvērstu un pārak­meņojušos seju, un tas biedēja Plikpauri Pēru.

— Vai nu tā jārunā ar tēvu, — Plikpauris Pērs sacīja, saņemdams Ronju aiz rokas. Bet viņa to izrāva.

— Ptū, tevi! — viņa iekliedzās no jauna.

Matiss šķita viņu nedzirdam. Bija tā, it kā vi­ņam vairs nebūtu Ronjas.

— Fjūsok, — viņš sacīja drausmu pilnā balsī, — ej augšā pie Elles rīkles un aiznes Borkam vēsti, ķa es gribu viņu redzēt, kolīdz rīt uzlēks saule. Labāk lai viņš atnāk, — pasaki to viņam!

Lūvise klusēdama stāvēja un klausījās. Viņa sarauca uzacis, bet nekā nesacīja. Visbeidzot viņa piegāja pie Birkas. Ieraudzījusi brūci zēna pierē, viņa paņēma māla krūku ar dziedinošajām zāļu tē­jām un gribēja to nomazgāt, bet Matiss iebļāvās:

— Nepieskaries tam čūskulēnam!

— Čūskulēns vai ne, — Lūvise atteica, — bet šo brūci vajag nomazgāt.

Un tā tika nomazgāta.

Te pienāca Matiss. Viņš sagrāba Lūvisi aiz rokas un svieda to šķērsām pāri istabai. Ja Knūtass ne­būtu viņu uztvēris, Lūvise ietriektos tieši gultas stabā.

Bet Lūvises sodam neviens nespēja izbēgt. Un, tā kā Matiss nebija sasniedzams, viņa ieknieba Knūtasam tik stipri, ka tas iestenējās. Tāda bija pateicība par to, ka viņš nebija ļāvis Lūvisei ie­triekties gultas stabā.

— Ārā, visi vīrišķi! — Lūvise kliedza. — Pa­zūdiet kā divi deviņi; nekā cita jūs nedarāt kā ti­kai nelietības! Vai dzirdēji, Matis, arī tu pazūdi!

Matiss uzmeta Lūvisei tumšu skatienu. Tas bū­tu iebiedējis jebkuru, tikai ne Lūvisi. Sakrustotām rokām viņa stāvēja un noskatījās, kā viņš ar sa­viem laupītājiem atstāj zāli. Un viņam pār plecu tika pārmests Birka, kam vara krāsas mati nokarā­jās pār acīm.